11 gados man vairs nebija spēka dzīvot. Emocionālās vardarbības stāsta 5. daļa

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Tēvs psiholoģiski terorizē māti. Meita, aizstāvot mammu, tiek pazemota no tēva ģimenes puses. Radiniece ārste, ar kuru ģimene dala mitekli, meiteni dzen smagā stresā un izmisumā. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā meitene cietusi šajā, it kā labi situētajā ģimenē. Piedzīvotā emocionālā vardarbība likusi viņai vēl bērna vecumā apsvērt pašnāvības iespējas. Tagad kad pieaugusi, sieviete anonīmi nolēma pastāstīt šīs savas vissāpīgākās atmiņas, lai kāds varbūt ieklausītos un ar citu bērnu tā nenotiktu. Stāsta piektā daļa. 

 

Toksiskā kombinācija

“Ar paklausību vien nepietiek. Ja tas necieš, kā jūs varat zināt, ka tas paklausa jūsu gribai, nevis pats savai? Vara nozīmē uzspiest mokas un pazemojumus. Vara ir spēja saraustīt cilvēku dvēseles gabalos un salikt tās par jaunu pēc sava prāta.”

(Dž. Orvels “1984”)

Man bija 11 gadu, un man vairs nebija spēka dzīvot. Man šķita, griezies, uz kuru pusi gribi, – it visur es atdūros bezizejā. Pilnīga tumsa un izmisums. Problēmas tā pārklājās viena ar otru, izveidojot perfektu, toksisku kombināciju, ka vienā brīdī sapratu – es esmu pārgurusi, man vairs nav, ko elpot. Perfekcija bija mana pašaizsardzības forma, līdz šī perfekcija sabruka...

Es nesapratu šo pasauli, kura bija radīta man visapkārt. Nemācēju tajā izdzīvot. Neredzēju it nekādu loģiku daudzos lēmumos un rīcībā, kas tieši skāra mani. Izmisumā mani dzina tas, ka es it kā no savas puses biju izdarījusi praktiski visu, kas vien iespējams un ko no bērna būtu saprātīgi sagaidīt. Taču tad izrādījās, ka tam nav pilnīgi nekādas vērtības. Man nebija nekādas vērtības – ne skolā, ne mājās. Biju teicamniece prestižā mācību iestādē, pelnīju 1. vietas matemātikas olimpiādēs. Bet, izņemot manu mammu, šķita, ka tas nevienu neinteresē. Vismaz ne pietiekami, lai pret mani elementāri CILVĒCISKI izturētos.

Piemēram, es nespēju saprast, kādēļ pāris stundas nedēļā hobija līmenī iet uz kādu baletu pulciņu man bija aizliegts, tomēr tās pašas pāris stundas nedēļā tautiskajās dejās bija absolūti obligātas – lai gan dejošanas skolotāja atļāvās mani pazemot un klasesbiedri pie katras izdevības iekaustīt. Loģika...? Rūpes par manu izglītību? Tajā skolā visi bija tik apsēsti ar dejošanu, ka šad tad papildu  mēģinājumus pirms svarīgiem koncertiem atļāvās organizēt matemātikas stundu laikā... Mobingu pret mani cītīgi ignorēja, jo tie bija foršie puikas, kas vajadzīgi dejošanā.

Cits piemērs: pagarinātajā grupā faktiski neatkarīgi no laikapstākļiem – izņemot varbūt pilnīgu viesuļvētru – bija jāpavada ārā stunda vai pusotra. (Neatceros precīzi.) Ja tu esi tikko atgriezusies no slimošanas un ārā ļoti auksts – gandrīz nekad tas nav arguments, lai atļautu palikt klasē. Kad ārā esi jau pilnīgi pārsalusi, ar slapjām kājām, atgriezties klasē drīksti tikai ar skolotājas atļauju. Ja viņai šķitīs, ka neesi nu nemaz tik nosalusi kā izliecies – burtiskā nozīmē, tev nav pietiekami zilganas lūpas un ledainas rokas, – aizsūtīs atpakaļ ārā, un otro reizi prasīties iekšā ir aizliegts. Un tad vēl bija jāklauvē pie kancelejas durvīm, kur skolotāja pļāpāja ar sekretāri un, iespējams, arī direktori, jo viņai prātā nenāca mūs ārā pieskatīt. 30+ bērni pagalmā vieni paši. Vai daudziem 7-gadīgajiem pietiks drosmes ar kaut kādu lūgumu iztraucēt skolas direktori, dzerot kafiju...? Bet ja es atkal saslimšu, tad kurš būs vainīgs? Nu ne jau klases audzinātāja ar savu diktatūru, bet gan vienīgi es pati.

Mājās dzīvoju kā uz pulvera mucas.

Noziegums varēja izrādīties pilnīgi jebkas, jebkurā sekundē.

Lietas, kas man nekad nebūtu prātā ienākušas. Piemēram, divarpus gadus vecu bērnu tēvs varēja kopā ar visu māti patriekt no Vecgada vakara ģimenes vakariņu galda – par to, ka bērns šūpoja kājas. Nevis niķojās, trokšņoja u.tml., bet pilnīgi klusām, sēdēja savā nodabā un šūpoja kājas... Man reiz tika uzrīkots skandāls par to, ka biju ieslēgusi kaut kādu latviešu estrādes mūzikas plati. Kamēr tēvs bija mājās, sēdēju klusa kā pele, nelecu acīs. Taču es zināju, ka viņš bija aizgājis, un nepamanīju, kad atgriezās. Eksplozija bija tāda, it kā es būtu kā minimums pieķerta, pornofilmu skatāmies. Izrādījās, ka populārā mūzika tiek uzskatīta par masu kultūru, kas degradē indivīdu, tādēļ ir nosodāma... vai kaut kas tamlīdzīgs. Piedodiet, man toreiz bija varbūt 6 gadi, nebiju lasījusi Nīči. Reiz, kad parādīju tēvam diplomu par 1. vietu kārtējā matemātikas olimpiādē ar rekordlielu punktu skaitu – 43 no 50, man tika nicinošā tonī noprasīts, kur tad es esot tos 7 punktus pakāsusi... Tiklīdz uzdrošinājos par kaut ko sapriecāties, obligāti vajadzēja mani nolikt pie vietas.

Es saprotu, ka rodas jautājums, kādēļ mammai nesūdzējos... Tādēļ, ka es ļoti labi zināju, ka viņa kā pūķis metīsies mani aizstāvēt. Taču tas varēja beigties ārkārtīgi bēdīgi – tā vismaz es tobrīd ticēju –,  jo man garantēti atriebtos no visām pusēm. Tāpēc vismaz to, kas notika skolā, rūpīgi slēpu no mammas. Jau pašā sākumā, kad fiziskā vardarbība skolā tikai sākās, biju dabūjusi smagu mācību. Atnākot no skolas, savā maza bērna muļķībā pažēlojos pirmajam mājiniekam, kurš pagadījās, nevis sagaidīju mammu. Toreiz taču nebija mobilo telefonu, lai uzreiz pa tiešo piezvanītu. Un šis mājinieks man uzrīdīja tēvu, kurš pateica pāris skaistas frāzes, ka

es esot pretīga, to visu pelnījusi un, ja pārāk daudz muti virināšu – būšot slikti...

Teiksim tā, es nealku uzzināt, ko tieši tas “slikti” varētu nozīmēt man un/vai manai mammai.

Jāsaprot, ka 11 gadu vecumā bērna spriešanas un problēmu risināšanas spējas vēl nav līdz galam attīstījušās. Es noteikti biju arī kaut kādā depresijā, kas situāciju neuzlaboja. Cik tā abstrakti atceros, nepārtraukti atrados tādā iemācītās bezpalīdzības stāvoklī, nespējot un arīdzan neredzot jēgu mēģināt protestēt, pastāvēt par sevi, jo tas nekad neizdotos. Nevienam neko nepierādīšu. Padarīšu visu tikai vēl sliktāku. Var teikt, ka balansēju uz bezdibeņa malas, un kāds spēcīgāks satricinājums varēja man pilnīgi izsist pamatu zem kājām.

Tas notika tieši pirms mācību pusgada beigām, kad fizkultūrā tika izliktas atzīmes, kas būs uz liecības. Man vajadzēja sanākt 4 (5 ballu sistēmā), kas jau bija traģēdija, jo tātad vairs ne teicamniece. Tad pēdējā stundā pēkšņi izrādās, ka jāizpilda vēl kāds normatīvs. Es jau sacerējos – varbūt tomēr spīd izlabot uz 5? Un... notiek kaut kāds incidents, es tieku nogāzta gar zemi, smagi sasitos. Sadauzīju celi – paiet īsti nevarēju. Pasaku skolotājam, ka nevaru paskriet. Un man tiek ielikts 1 par normatīva nepildīšanu un 3 uz liecības... Es nespēju atrast vārdus, lai aprakstītu to šoku un kaunu. Piecu gadu laikā skolā man nekad nebija bijis neviena trijnieka – parastās atzīmes. 3 uz liecības bija absolūti neiedomājami. Es noteikti jau sākotnēji biju pietiekami smagā depresijā, ka pat nebiju sašutusi par šo netaisnību. Negāju nevienam prasīt šo atzīmi izlabot, jo man nebija nekāda priekšstata, kā to vispār darīt. Man nekad-nekad nevienam skolotājam nebija nācies kaut ko tādu lūgt!

Tad es izdomāju, izdarīt TO... Es sapratu, ka ar trijnieku mājās neatgriezīšos. Tā nebūt nebija pirmā reize, kad es vairs negribēju dzīvot, un gribēju, lai tas viss beigtos. Bet šajā gadījumā – es pirmo reizi detalizēti izplānoju, kā to izdarīt, lai beigtos. (Es nestāstīšu šeit sīkāk, jo psihologi vienmēr stingri iesaka nekad tādas detaļas neaprakstīt.) Organisma automātiskā reakcija pret šoku, briesmām ir cīnīties, bēgt vai sastingt. Es tajā sastinguma stadijā nostaigāju kādu brīdi. Mierinājums, ja to tā vispār drīkst nosaukt, man bija tas, ka es biju izdomājusi “risinājumu” jebkurai situācijai. Es it kā sapratu, ka nekas jau nemainīsies, tas trijnieks tur būs. Taču tajā pašā laikā vienalga nespēju līdz galam noticēt.

Izplānot un izdarīt TĀ mēģinājumu reālajā dzīvē, protams, nav viens un tas pats. Es nezinu, cik tālu es būtu aizgājusi. Negribas par to domāt. Tomēr var teikt, ka mani izglāba apstākļu sakritība. Liecību izsniegšana bija pēc dienas vai divām, nevis uzreiz nākamajā. Pa to laiku mani pārtvēra klases audzinātāja un galīgi nikna pieprasīja paskaidrojumu, ko es fizkultūrā neesot varējusi izdarīt, ka trijnieks. Izstāstīju. Viņa ļoti stipri apjuka... Aizgāja, neko nepaskaidrojusi. Nezināju, ko domāt. Pienāk liecību izsniegšana... un man fizkultūrā izlikts četrinieks. Uz brīdi sajutos bezgala pateicīga viņai par manis glābšanu. Mazliet vēlāk gan aizdomājos... Es taču neizstāstīju, kuri bija vainīgie, un man arī nejautāja. Viņai vienkārši bija vienalga, jo glāba taču viņa pati sevi, ne jau mani. Klases audzinātāja perfekti apzinājās, ka mana mamma viņai “paldies” nepateiks, ja viss nāks gaismā...

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti