● Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Kādu laiku tā slēpās, taču 2020. gadā uzsprāga ar brutālu revolūcijas apspiešanu Baltkrievijā, pārauga pilna mēroga Krievijas karā pret Ukrainu un turpina zelt un plaukt, draudot ar Trešo pasaules karu. Savas dzimtās valsts piemērā redzu, ka, mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās. Ja mēs nosauksim marksismu–ļeņinismu par Baltkrievijas valsts ideoloģiju un komjaunatni aizstāsim ar BRSM, situāciju tas neatvieglos. Un kāda starpība, kā sauc diktatoru – Josifs, Aleksandrs vai Vladimirs –, kad tūkstošiem cilvēku ir cietumā un desmitiem tūkstošu izsūtījumā un nevar atgriezties mājās.
Toreiz Rīgas lidostā pirms iekāpšanas lidmašīnā man pārbaudīja pasi. Ieraugot manu zilo bēgļa, patvēruma meklētāja, "ceļošanas dokumentu", darbinieks uzrunāja mani krieviski. Es atbildēju, ka runāju latviski. Smaidīgais, izskatīgais jaunais robežsargs ne tikvien novēlēja man laimīgu ceļu, bet arī piebilda: "Mēs priecājamies sveikt jūs Latvijā, un lai tā kļūst par jūsu mājām!" Tas bija tik aizkustinoši, ka gandrīz apraudājos. Nezinu, vai visi, kas zaudējuši dzimteni, ir tik sentimentāli. Es atbildēju: "Paldies, Latvija, par visu!"
Tagad, pavadot Ziemassvētku brīvdienas citā valstī, kurā dzīvo mans mīļotais un kur ir silti un viesmīlīgi, nemitīgi salīdzinu: "Bet mums Latvijā ir tik daudz sniega! Šeit tā nav. Un piens ir tik garšīgs, un kāda maize! Šeit ēdienam pavisam cita garša…" Un es pieķeru sevi pie domas, ka Latvija – jā, "šeit", jā, patiešām – Latvija ir manas mājas. Un viss ir kārtībā, kamēr neatver Baltkrievijas neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu plūsmu… Kas tur, manā dzimtenē, notiek? Tas pats, kas pēdējos gandrīz 30 gadus: diktatūra.
Četri jautājumi, kas mainīja Baltkrievijas likteni
Vide, kurā uzaugu – vecāki, bērnudārzs, skola –, neveicināja nacionālās kultūras audzināšanu vai, zinātniski runājot, nacionālās identitātes veidošanos. Pirmās klases skolā iezīmējās īsās atdzimšanas simbolos 90. gadu sākumā – mēs bijām oktobrēni, bet nekļuvām par pionieriem, bijām dzimuši Baltkrievijas PSR, bet mācījāmies neatkarīgajā Baltkrievijas Republikā. Tomēr padomju ideoloģijas ietekmes gadu desmiti nebija bez sekām ne manu vecvecāku un vecāku, ne manai paaudzei.
Patiesā neatkarība nebija ilga. Vai zināt, kā es to sapratu? Kad skolā baltkrievu vēstures mācību grāmatas ar balti sarkaniem vākiem pēkšņi nomainīja vāki ar sarkanzaļu karogu, mums, 5. klases skolēniem, nekas nemainījās. Un mēs nebrīnījāmies, kāpēc krievu valodas un literatūras stundu mums ir divreiz vairāk nekā dzimtās valodas un literatūras stundu. It kā tam vajadzētu tieši tā arī būt. Kad mani vecāki pirmajā referendumā 1995. gada 14. maijā nobalsoja par valsts sarkanbaltā karoga un ģerboņa "Pahoņa" (pakaļdzīšanās – baltkrievu val.) nomaiņu pret sarkanzaļu ideoloģiski neskaidras izcelsmes audumu un "kāposta" ģerboni, baltkrievu vienkāršajam cilvēkam tas nešķita nekas neparasts. "Kāda problēma? Lai tā būtu. Prezidents zina labāk."
Tai pašā laikā referendumā tika izvirzīts jautājums par divu valodu – krievu un baltkrievu – atzīšanu par valsts valodām, kas faktiski lika punktu baltkrievu valodas attīstībai un noteica tās izmiršanu. Un atkal, pēc daudzu vienkāršo baltkrievu domām, nekas briesmīgs nebija noticis. Cits jautājums skanēja šādi: "Vai jūs atbalstāt Baltkrievijas Republikas prezidenta rīcību, kas vērsta uz ekonomisko integrāciju ar Krievijas Federāciju?" Un: "Vai jūs piekrītat, ka ir nepieciešams izdarīt grozījumus pašreizējā Baltkrievijas Republikas Konstitūcijā, kas paredz iespēju Baltkrievijas Republikas prezidentam priekšlaicīgi izbeigt Augstākās Padomes pilnvaras sistemātisku vai rupju Konstitūcijas pārkāpumu gadījumos?" Izlasiet šos jautājumus rūpīgi – vai tā nav shēma, ilglaicīga stratēģija? Stratēģija, kuras īstenošana jau gandrīz 30 gadus turpinās mūsu acu priekšā.
Kad draugi man jautā: kā tu domā, ko mēs 2020. gadā darījām nepareizi, kāpēc mēs zaudējām, es atbildu: mēs nezaudējām. Tas notika ilgi pirms mūsu centieniem. Mūsu vecāki 1995. gadā pieļāva liktenīgu kļūdu, atbildot "jā" uz viena cilvēka, atvainojiet, nepiedienīgajiem priekšlikumiem.
Viņi to darīja ne no ļauna prāta, bet nezināšanas dēļ. Taču nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Vai nav pārsteidzoši, ka daudzi Baltkrievijas iedzīvotāji pat nenojauš, kā tiek veidots valsts budžets? Ka pilsoņi, kuri strādā un maksā nodokļus, veido budžetu, ka tajā ir viņu nauda? Ka viņiem ir tiesības zināt, kā nauda tiek sadalīta? Daži baltkrievu pensionāri domā, ka varas iestādes naudu paņem kaut kur no debesīm un ka tieši varas iestādēm, nevis viņiem, jāpārvalda šie līdzekļi.
Un, galu galā, ja jūs ļaujat kādam iebrist jūsu galvās un pēc tam makos, tas kāds sāks valdīt pār jūsu dzīvi un jūsu bērnu nākotni.
"...Tēti, kāpēc tu skolā nemācījies baltkrievu valodu?" – "Tu jau zini, ka tavs vectēvs bija militārists. Militāristu ģimenes varēja atteikties no baltkrievu valodas kā mācību priekšmeta. Vecāki varēja vienkārši uzrakstīt iesniegumu, un bērnu atbrīvoja. Es to nemācījos. Kāpēc gan?"
"...Un vispār, kur tu samācījies to kolhoza valodu? Beidz tajā runāt." – "Mammu, tu taču pati nāc no maza ciemata pāris simtu kilometru attālumā no Minskas. Tu pati runā tai valodā, bet nepamani." – "Tā ir laucinieku valoda, bet mēs esam pilsētnieki…"
"Neskatoties uz to, ka jūs atklāti neizpaužat savus politiskos uzskatus darbavietā, mēs redzam jūsu pretvalstiskos nodomus. Jūsu kā darbinieka raksturojums ir nestandarta, mums vajag, lai jūs uzrakstāt citu…"
Bezgalīgi pārcilājot atmiņas galvā, salīdzinu un saprotu, ka Latvijā man neviens neliedz runāt dzimtajā valodā un domāt to, ko uzskatu par vajadzīgu. Man nav jāraksta raksturojums par sevi, cik es esmu "uzticama". Es varu vienkārši dzīvot un gatavoties Ziemassvētku svinībām. Latvija, tu esi izdarījusi pareizo izvēli, lai gan tā maksāja daudz asiņu.
Un mēs, baltkrievi? Man šķiet, mēs esam zaudējuši, bet ne uz visiem laikiem. Mēs vēl izdarīsim pareizo izvēli.
