Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Lai gan mēs ar Martu [otru podkāsta veidotāju – red.] ikdienā, protams, kā jau visi, cenšamies sev apkārt pulcēt cilvēkus, ar kuriem mums ir "pa ceļam" un ar kuriem mums komunicēt ir pēc iespējas patīkamāk un vieglāk, bez bailēm un piespiešanās, podkāsta veidošanas procesā mēs zinājām, ka ģimeņu un pieredžu dažādība, ko meklējam, visdrīzāk izsviedīs mūs ārpus komforta zonas. Kāpēc es to saku?
Pirms laika man bija iespēja par dažādo Latvijā dzīvojošu mazākumtautību kopienu pieredzi runāt ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Dr. Mārtiņu Kaprānu. Viņa novērojumi tobrīd attiecās tieši uz mazākumtautību kopienu pieredzēm Latvijā, bet tos nešaubīgi varam attiecināt uz dažādām sabiedrībā novērojamām atšķirībām: jo viendabīgāka, homogēnāka ir sabiedrība, jo paradoksālā kārtā lielāku apdraudējumu tā izjūt no atšķirīgā, jo izteiktāki ir tajā novērojamie aizsargāšanās mehānismi.
Saskaroties ar asākajām reakcijām uz vairākām no podkāsta "Normāla ģimene" sērijām, atcerējos par šo novērojumu. Latvijas sabiedrība, ja raugāmies uz to ārpus dažādu etnisko grupu iedalījuma prizmas, sociāli nudien ir visai homogēna – kopš neatkarības atgūšanas vide nebūt nav kļuvusi izteikti multikulturālāka, un "Eiropai" mēs, šķiet, vēlamies piederēt tikai tiktāl, cik tas nozīmē iespēju "izsisties" vai gūt cita veida personīgu labumu. Atceros ne tik sen notikušās diskusijas par to, ka Latvija taču piederot Ziemeļeiropai, nevis Austrumeiropai, taču kopumā mēs Ziemeļeiropas vērtības – dzimumu līdztiesību, cieņu pret minoritāšu tiesībām, cieņpilnu aprūpi dzemdniecības jomā un funkcionālu atbalsta sistēmu ģimenēm – pieņēmuši un integrējuši vēl neesam.
Šīs tēmas caurauž lielu daļu no podkāsta "Normāla ģimene" epizodēm – Māris un Ruta runāja par bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšanu, Ieva un Katrīna – par to, kā ir būt homoseksuālām mātēm Latvijas sabiedrībā, kamēr Elīna, Aigars un Artūrs stāsta par savu pieredzi ar ētisku poliamoriju un plašas, pieņemošas ģimenes veidošanu. Zanda un Miks savukārt runāja par smago ceļu pie bērniņa, kas diemžēl ietvēra arī neaizmirstami smagu dzemdību pieredzi – Zanda uz savas ādas izbaudīja ne tikai bailes par bērniņa veselību, bet arī neadekvātu un rupju dzemdību aprūpes personāla attieksmi.
Jānis un Sanita, kuri izšķīrās tikai pirms gada, dāsni un ļoti atklāti dalījās ar savu šķiršanās stāstu – analizēja savu kopdzīvi, lielākos klupšanas akmeņus, identificēja "beigu sākumu", un galu galā to, kā nonākuši līdz šobrīd lieliski funkcionējošām attiecībām – jaunai ģimenes formai, kur abi ir labi draugi un abus bērnus audzina kopā un vienprātīgi.
Daudzie negatīvie komentāri par Jāņa un Sanitas stāstu mani mulsināja visvairāk – man bija šķitis, ka tik atklātu, jēgpilnu un pozitīvu pieredzes stāstu mūsu valstī, kur 2022. gadā uz 1000 noslēgtām laulībām šķirtas 456 (gandrīz puse!), varētu uzņemt ar atvērtāku prātu un, iespējams, aizņemties kādu no konkrētā pāra rastajiem risinājumiem labai komunikācijai. Gan jau tā tas patiesībā arī ir noticis – un tomēr, bieži sastopami bija komentāri arī par to, ka tik labas attiecības nemaz pēc šķiršanās nevar būt: gan jau tur nekas īsti nav beidzies!
Man tiešām gribētos ticēt, ka var gan – ka mūsos visos brīdī, kad ar konkrēto cilvēku vairs nesaistām savu turpmāko romantisko nākotni, tomēr ir kapacitāte saglabāt cieņpilnu un draudzīgu attieksmi, padomāt arī par otru un viņa ikdienu, saskarsmi ar bērniem un praktisko dzīves pusi.
Šajā sakarā būtiski šķiet atzīt, ka podkāstā neparādās mūsu valstī izplatītākais ģimenes tips – vientuļā vecāka ģimene. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes "svaigākajiem", 2021. gada tautas skaitīšanā iegūtajiem datiem, 24% Latvijas ģimeņu sastāv no viena vecāka (visbiežāk mātes) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem". Tikmēr precēta pāra ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem ir 16,3%, kam, protams, var pieskaitīt arī pārus nereģistrētā kopdzīvē ar nepilngadīgiem bērniem – vēl 3,5%.
Jāpiebilst gan, ka viena vecāka ģimenes mēs neesam izvēlējušās atstāt aiz kadra tāpēc, ka mūs to realitāte neinteresētu – gluži pretēji!
Iespējams, ja turpināsim veidot līdzīga tipa saturu arī turpmāk, pievērsīsimies tam radošāk, un izdomāsim labu alternatīvu "pāru sarunai", kas būtu iekļaujošāks. Viena vecāka ģimeņu realitātes "paslaucīšana zem paklāja" valsts līmenī gan man šķiet daudz nepieņemamāka – kamēr populistisku politisko spēku pārstāvji izliekas meklējam risinājumu demogrāfijas problēmām un noliedz minoritāšu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un drošību likuma priekšā, tieši neaizsargātākā sabiedrības daļa – solo mātes vislabāk varētu viņiem pastāstīt, kas viņu ikdienu padara nedrošu un liek izvēlēties vairs nedzemdēt, pat ja varbūt bērnus vēl gribētu.
Par solo mammu ikdienu runā Ieva un Katrīna – Ieva atzīst, ka labprāt būtu gribējusi vēl kādu bērniņu, bet pārgurums, bailes no nabadzības un atbalsta trūkums licis saprast, ka tas nav iespējams. Un tomēr viņas ir brīnišķīgas mammas, kas atbalstu radušas viena otrā, un podkāsta 6. sērijā ļauj ieskatīties gan viendzimuma vecāku dzīves uztverē, gan ikdienā.
Podkāsta veidošana mums pašām ir bijusi ārkārtīgi aizraujoša un eksperimentāla līdz pat pēdējam brīdim – iepriekš veiktais izpētes darbs, pāru identificēšana un uzrunāšana, un pat atklātas sarunas ar visiem dalībniekiem pirms ierakstu tapšanas nevarēja sniegt mums nekādas garantijas: no katra pāra saņemtais privātās sarunas ieraksts arī mums vienmēr bija pārsteigums, turklāt ļoti iepriecinošs.
Skaidrs, ka sarunas nav tikai veids, kā paust savu politisko nostāju, problēmu risināšanas metodoloģiju un dzīves uztveri – klausoties privātās divu (vai trīs!) cilvēku sarunās, mēs uz brīdi kļūstam par daļu no smalkās, ilgā laika periodā veidotās un veidojušās dinamikas, dejas starp diviem cilvēkiem, kur vienmēr, arī pēc daudziem gadiem, ir jāpielāgojas un jārēķinās ar otra spertajiem soļiem, lai varētu panākt pretī un deja turpinātos. Tas ir mūsu lielākais ieguvums – šis katrreiz smalki noaustais sarunas tīkliņš, kas ļauj uz brīdi noticēt, ka mēs, cilvēki, radības, kuri bez citiem izdzīvot nevar, spējam un gribam rast veidu, kā sarunāties, būt kopā, mācīties un saprasties, meklēt kopīgo, nevis bēgt no atšķirīgā. Un to mēs novēlam arī visiem mūsu klausītājiem.
