ĪSUMĀ:
- Diskusijās par klimata pārmaiņām abas puses pieļauj vienādas kļūdas.
- Klimata pārmaiņas piemin vietā un nevietā.
- Līdz šim Latvijā lielāko postu videi nerada klimata pārmaiņas, un arī tuvākajā nākotnē, visticamāk, tas nemainīsies.
- Par spīti klimata konferencēm un politiķu runām oglekļa dioksīda emisijas pieaug arvien straujāk.
- Nulles emisiju vai klimatneitrālu pilsētu un valstu plāni drīzāk saucami par sapņiem.
- Aukstuma viļņu un sniegotu dienu Latvijā kļūst arvien mazāk. Tas ir fakts.
Abas puses klimata strīdos pieļauj vienas un tās pašas loģikas kļūdas
Šādi tas notiek jau gadiem, neļaujot diskusijai par klimata pārmaiņām kļūt auglīgai, vairot izpratni abās frontes pusēs un pieņemt izsvērtus lēmumus, kas būtu pēc iespējas racionālāki visiem. Un tādus lēmumus tuvākajos gados vajadzēs pieņemt arvien biežāk, bet
man ir pamatotas aizdomas, ka muļķīgos strīdos tiks piečakarētas abas puses un ieguvēji būs tikai izmanīgi darboņi.
Tie, kas klimata pārmaiņas uztver kā nopietnu draudu un seko līdzi vairuma zinātnieku ziņojumiem, arī šajā aukstuma vilnī metas skaidrot, ka viens aukstuma vilnis nenozīmē, ka klimata pārmaiņu nav. Šīs diskusijas parasti ātri noved pie savstarpējas apsaukāšanās vai labākajā gadījumā – pie pieklājīgas abu pušu atzīšanas, ka otra viedokli mainīt nespēs. Bet problēma šajā gadījumā nav tikai klimata pārmaiņu skeptiķu pusē.
Katra karstuma viļņa, plūdu vai vētras gadījumā piesaukt klimata pārmaiņas diemžēl lielākoties ir tāda pati kļūda, kā šajā aukstuma vilnī pasludināt klimata pārmaiņas par neesošām.
Latvijā līdz šim ir bijis ārkārtīgi maz tādu laikapstākļu norišu, ko katru atsevišķi varētu droši pierakstīt klimata pārmaiņām. Pat it kā pašsaprotamākā un loģiskākā klimata pārmaiņu izpausme – karstuma vilnis – Latvijā ļoti reti ir ar tādām meteoroloģiskām vērtībām, kādas nebūtu iespējamas bez klimata pārmaiņām. Tāpēc vairumā gadījumu, kad neierastus laikapstākļus dažādi vides eksperti un entuziasti sauc par klimata pārmaiņām, ir tieši tāda pati muļķība, kā šajās sniegotajās novembra un decembra dienās teikt, ka klimata pārmaiņas ir beigušās.
Abas puses ir iestrēgušas infantilā strīdā – kā bērni pagalmā: "Mans tētis ir stiprāks par tavējo!" Nē, manējais ir stiprāks un var piekaut tavējo!"
Protams, uzreiz gribu uzsvērt, ka runa ir par vairumu gadījumu, ne visiem. Arī man pašam neikdienišķāku laikapstākļu reizēs mediji bieži jautā, vai tās ir klimata pārmaiņu sekas, un arī es bieži saku, ka jā, tās, visticamāk, ir klimata pārmaiņu sekas, bet ar atrunu, ka ar pašreizējām zinātniskajām metodēm lielākoties nav iespējams pierādīt viena karstuma viļņa saistību ar klimata pārmaiņām. Ja vien karstuma vilnis nav bijis neredzēti ilgs ar iepriekš nepieredzēti augstām temperatūrām.
Vēl komiskāka šķiet vētru saistīšana ar klimata pārmaiņām.
Kad pats dzirdu kādu sakām, ka klimata pārmaiņu dēļ Latvijā būs biežākas vētras, man ir skaidrs, ka, visticamāk, šī cilvēka zināšanas par klimata pārmaiņām Latvijā ir ārkārtīgi virspusējas.
Rudens–ziemas sezonas vētru Latvijā pēdējās desmitgadēs kļūst mazāk, vētrainu dienu skaits sarūk, un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra izstrādātie klimata pārmaiņu scenāriji neparedz to pieaugumu. Tiesa gan, paredzams, ka vasaras negaisu vētras kļūs biežākas un spēcīgākas, taču abu šo vētru rašanās iemesli un nestie riski ir gana atšķirīgi, lai tās neliktu vienā maisā.
Ar šo visu gribu teikt, ka diskusija par klimata pārmaiņām Latvijā ir ārkārtīgi zemā, pirms 20 gadiem iesprūdušā līmenī, un diemžēl nav arī daudz pazīmju, kas liecinātu par pozitīvām izmaiņām. Tiesa, arī citur pasaulē drīzāk vērojama viedokļu polarizācija nekā kvalitatīva diskusija.
Un nepārprotiet, es te nenāku mācīt, kā ir vispareizāk, jo arī es to nezinu, man nav pareizo atbilžu.
Tikai redzu un secinu, ka līdzšinējā diskusija nedarbojas.
Nevar pārmest, ka daļa cilvēku klimata pārmaiņas nejūt
Es pārstāvu paaudzi, kam jau kopš pirmajām klasēm stāsta par klimata pārmaiņām, lielākoties ar draudīgiem nākotnes scenārijiem. Nevar pārmest, ka cilvēki sāk šaubīties par klimata pārmaiņu briesmīgo raksturu, ja 30 gadus dzird draudus, bet tepat aiz loga un vairuma Latvijas cilvēku ikdienas dzīvē klimata pārmaiņas pamanīt ir grūti. Ar to es domāju cilvēkus, kurus daudz neinteresē dabas norises, kuru ikdienā vai darbā laikapstākļi nespēlē sevišķu lomu un dzīves skrējienā nesanāk laika šim tematam īpaši pievērsties. Arī tas klimata aktīvistiem ir jāsaprot un jāpieņem. Sabiedrība ir dažāda, un nevar cerēt, ka visi, visi, visi seko līdzi katrai niansētai pārmaiņai dabā.
Daļai sabiedrības Latvijas vasaras un ziemas ir apmēram tādas pašas kā atmiņās pirms vairākām desmitgadēm un draudi vairs nestrādā.
Klimata pārmaiņas Latvijā nav un nebūs pēkšņi iestājusies apokalipse vai straujš stihiju pieaugums. Tās līdz šim ir bijušas pakāpeniskas un tādas turpinās būt. Gana straujas, lai ekosistēmām un mūsdienu globalizētajai sabiedrībai būtu problēmas pielāgoties, bet gana lēnas, lai laikus nepamanītu. Un tad ir jautājums, uz kuru līdz galam nespēju atbildēt pats sev – cik būtiskas, nozīmīgas un draudīgas ir klimata pārmaiņas Latvijā? Sliecos domāt, ka tieši Latvijā tā nav lielākā vides problēma, lai gan vairums vides organizāciju klimata pārmaiņas sauc par galveno draudu gan dzīvajai dabai, gan sabiedrībai. Līdz šim lielākas vides problēmas Latvijā sagādā tieša cilvēka saimnieciskās darbības ietekme.
Vairāku biotopu straujš samazinājums, dzīvnieku, īpaši vairāku putnu sugu populācijas samazinājumā galvenais vaininieks nav klimata pārmaiņas, bet lauksaimniecība un mežu izciršana, piesārņojums.
Manuprāt, ne tikai Latvijā, bet arī pārējā pasaulē lielāka problēma par klimata pārmaiņām ir negausīgs, nelietderīgs resursu patēriņš, lai ražotu lietas, kas mums nav vajadzīgas, tam sekojošie atkritumi un piesārņojums. Tam, protams, pa pēdām seko arī siltumnīcas efekta gāzu emisijas.
Jāpārstāj melot, ka mēs ierobežojam emisijas
Līdzšinējie centieni mazināt cilvēku ietekmi uz klimatu ir bijuši, es atļaušos teikt, tikpat kā pilnīgi bezjēdzīgi. Oglekļa dioksīda emisijas ir turpinājušas strauji pieaugt par spīti 1997. gada Kioto klimata sanāksmei, pēc kuras ik gadu seko arvien jaunas. Politiķi sabrauc, parunā, aizbrauc. Izmešu apjoms kopš tā laika ir turpinājis ne tikai kāpt, bet kāpt arvien straujāk.
Nedomāju, ka vajag pavisam atmest idejas par izmešu mazināšanu un dedzināt naftu tā, it kā tās būtu bezgalīgi daudz, bet politiķiem un arī nevalstiskajām organizācijām ir jāpārstāj melot sev un citiem, ka mēs to varam izdarīt un ka mēs samazinām emisijas. Pašreizējās tehnoloģijas, kas lielā mērā balstās elektrifikācijā, vismaz pagaidām nespēj risināt šo problēmu. Var būt, ka pēc dažiem gadiem vai desmitgadēm spēs, bet plānot nulles emisijas vai klimatneitrālas pilsētas un valstis ar vēl neesošām tehnoloģijām ir, maigi izsakoties, sapņošana. Daudz vairāk jādomā par pielāgošanos. Un te, starp citu, viens klimata skeptiķu arguments, kas ir pilnīgi nederīgs, runājot par pielāgošanos klimata pārmaiņām. Cilvēki bieži mēdz teikt, ka klimats uz Zemes ir mainījies vienmēr un tām nav vērts pievērst uzmanību. Jā, klimats uz Zemes ir mainījies, taču, ja mums ir iespēja pārmaiņām labāk sagatavoties, kāpēc to nedarīt?
Tāpēc svarīgi, ka izpratne par klimata pārmaiņām ir pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai, lai politiķi, piesedzoties ar klimata pārmaiņu riskiem, nevar pieņemt lēmumus, kas nenes labumu ne sabiedrībai, ne videi.
Mazliet faktu
Un, atgriežoties pie šī sniegotā ziemas sākuma. Rīgā sestdien, 2. decembrī, sniega segas biezums sasniedza 30 centimetru. Tā ir biezākā sniega sega Rīgā kopš 2011. gada janvāra. Tātad lielākais sniegs pēdējo 12 gadu laikā. Un šis tiešām labi parāda klimata pārmaiņu realitāti. Rīgā 12 gadus nebija bijis 30 centimetrus biezs sniegs. 12 gadus! Ja gribas vēl statistiku par aukstuma viļņiem un lieliem saliem, tad te viens labs.
Zināt, kad Rīgā pēdējo reizi bija -30 grādi? 1994. gadā. Ir izaugusi vesela paaudze, kas Rīgā -30 grādu salu nav redzējusi.
Iepriekš tāds un lielāks sals Rīgā bija pat vairākas reizes vienā desmitgadē. Pat slavenajos Zosēnos, kas ir viena no aukstākajām vietām Latvijā, pēdējie -30 grādi bija 2012. gadā.
Lūdzu, lūdzu, beidzam katru aukstuma vai karstuma rekordu lietot kā argumentu diskusijās par klimata pārmaiņām. Vismaz savelkam kopā kādu datu čupiņu, lai redzama tendence. Piemēram, šogad Latvijas meteoroloģisko staciju tīklā (25 meteostacijas) ir uzstādīti 260 diennakts maksimālās temperatūras jeb siltuma rekordi un 54 diennakts minimālās temperatūras jeb aukstuma rekordi, no kuriem seši sasniegti novembra beigu aukstuma vilnī.
