Īrijas pabalsti Aldonai kā Dieva svētība
Latvijas vientuļie vecāki pabalstu "valdzinājumā"
Aldona dzīvo Īrijā, Dublinas piepilsētā. Viņai ir divas meitas, suns un kaķis. Viņi svaigi celtajā sociālo māju kvartālā ievācās nesen. Rindā uz māju gaidīja 10 gadus. Tagad viņa mājā var dzīvot līdz mūža galam.

Šis ir stāsts par latviešu sievieti, kura beidzot tikusi pie stabilas vietas Īrijas sociālajā sistēmā. Dzīvot ar kādu kopā vai meklēt oficiālu darbu sistēma nemudina.


Lasi arī Kristīnes stāstu. Viņa māju no valsts vēl gaida.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Jāpaciešas, tad varēs braukt uz Latviju

No Aldonas mājas otrā stāva paveras skats uz vienādajiem sociālo māju rajoniņa pagalmiem. Tie izskatās kā šūniņas, kas nodalītas ar betona žogiem. Agrāk šajā vietā bija pļava. Divu gadu laikā te uzcelts māju rajons.

Mājas ir pielipušas viena otrai, ar pelēku fasādi, tik vienādas, ka tur varētu uzņemt Īrijas versiju filmai "Likteņa ironija jeb vieglu garu", kuras varonis nokļūst it kā savā dzīvoklī, bet citā pilsētā. Tur viss ir tik vienāds, ka vīrietis nepamana, ka aizmieg svešā gultā.

Šajos pagalmos neviena nav, neviens nesēž, neviens nerosās. Vienā betona apjoztajā pagalmā ielikts batuts. No cita pret debesīm rēgojas tievas priedītes galotne.

Tad tu laimīga tagad? Aldona nopūšas

"Sākums bija drausmīgi grūts… visa tā pārbraukšana." Iepriekš viņa ar bērniem dzīvoja citā Īrijas pilsētā. "Bet, kad es aizbraucu uz turieni, arī tur man nepatika."

"Man tā doma tāda – meitenes izaugs lielas, viņas var palikt, un tad es varēšu mierīgi braukt uz Latviju. Bet vēl man bišķiņ ir jāpaciešas."

Kad Aldona dzīvoja Latvijā, viņa strādāja restorānā.
Tēvi meitu audzināšanā nepiedalās

Savā ziņā Aldona ir izvēlējusies būt vientuļā māte un par to pārāk nebēdā.

"Vienkārši ir tas bioloģiskais pulkstenis, tas iet uz priekšu. Nu, varbūt ir sievietes, kurām negribas pēcnācējus. Bet man, piemēram, bija depresijas, man dzīvot negribējās (..)."

Ar bērniem Īrijā viņa dzīvo 12 gadus. Abas Aldonas meitas ir dzimušas ārzemēs.

"Latvijā bērni ir (..) pieticīgāki, jo nevar tik daudz atļauties. Piemēram, Latvijā meitenes iet uz diskotēku, tak neiet par naudu krāsot seju, pašas krāsojas. Šeit viņām ir populāri, ka vecāki dod naudu un viņas "make up" liek par naudu." Kad vecākā meita ar draudzenēm piedzērās, Aldona atteicās dot naudu grimam: "Es biju riktīgi dusmīga. Tagad beidzās skola un atkal ies [uz diskotēku], un es viņai saku – nedošu [naudu] vienkārši principa pēc, tu neuzvedies labi. Un ko izdarīja – aizgāja un aizņēmās no draudzenes."

Aldonai ir ļoti rāms skatiens, sārti vaigi. Viņai patīk braukt ar velosipēdu, skatīties latviešu filmas – LTV filma par dziedātāju Noru Bumbieri likusi pat apraudāties.

Tā kā Aldona ne ar vienu kopā nedzīvo un savus bērnus audzina viena, Īrija maksā viņai pabalstus, piemēram, iepriekš maksāja par īri. Katru nedēļu maksā 200 eiro vientuļā vecāka pabalstu. Var piešķirt sociālo māju, ja ienākumu ir maz.
"Man ir tīri dokumenti, es nekad neesmu bijusi precējusies, redz, Annes tēvs mani neprecēja. (..) Es viņu Gērnsijā iesūdzēju tiesā oficiāli par alimentiem."
Vecākās meitas tēvs ir no Nīderlandes, ar viņu Aldona iepazinās, kad dzīvoja Lielbritānijas salā Gērnsijā. Abi strādāja viesnīcā. Kad attiecības beidzās, meita palika Aldonas apgādībā.

"Laulība mūsdienās ir švaka padarīšana. Cik daudzi cilvēki neprecas, cik daudzi šķiras... No otras puses - vai nav vienalga, vai tu esi viens vai pārī, galvenais, ka tev tas bērns izaug un viņš pēc tam dzīvē var labu darīt."

Aldona nekrāpjas, viņai arī tagad neviena nav. Daudzi gan izmanto īru sociālo labvēlību.
Īrijas Labklājības ministrijas dati: 2017.gadu aizdomās par krāpšanos visbiežāk ziņoja par bezdarbniekiem un viena vecāka ģimeņu pabalsta saņēmējiem.

2016.gadā saņemti 3000 ziņojumi. No tiem 25% gadījumu atrastas problēmas.
Īrijā satiktās sievietes stāsta, ka senāk Īrijas pabalstus cilvēki saņēma banku kontos, bet dzīvoja un strādāja citā valstī. Tagad katru nedēļu pēc naudas jānāk pašam.

"Ir, kas to izmanto, jā, jā. Bet viņi [par to] pieķer arī. Vēl līdz krīzei cilvēki visādi darījās, bet, kad te bija krīze 2008.gadā, tad viss kļuva stingrāk." Īrijas Sociālā dienesta mājaslapā ir norādīta e-pasta adrese un telefons, uz kuru var zvanīt un ziņot par krāpnieku.

Aldona zina sievieti, kura slepus dzīvojusi ar sava bērna tēvu, bet bijusi reģistrēta kā vientuļā māte. Latviete. Kāds nosūdzējis. "Viņai visu nogrieza nost un [saņemtais] vēl jāatmaksā atpakaļ, un tur ir tūkstoši..."

Arī Aldona izjutusi greizus skatienus no sociālo darbinieku puses. Īsi pirms otrās meitas dzemdībām atklājās, ka viņa nav laikus pieprasījusi maternitātes pabalstus. Pagadījās kāds kašķīgs darbinieks, kuram tas šķita ļoti aizdomīgi.

"Mani izsauca uz pratināšanu pašā Dublinas centrā. (..) Riktīgi mani pratināja (..), kāpēc es vispār uz Īriju esmu atbraukusi. (..) Prasīja, kas man Annes tēvs, vārds, uzvārds, ar ko nodarbojās. Es visu smuki stāstu. Un viņš tā baigi: ā, nē, jūs atbraucāt te tāpēc, ka jūs zinājāt, ka te ir tāda sistēma. Es saku – es tiešām nezināju. (..) Viņi domāja, ka es slēpju, ka es ar viņu dzīvoja."

Drīz pēc tam piedzima jaunākā meita Rute, un jautājumu par pabalstu Aldona atrisināja.









Rutei tēva vietā dzimšanas apliecībā ir svītriņa. Aldona satikās ar vīrieti no Nigērijas, viņš Īrijā studēja sporta menedžmentu. Aldona neplānoti palika stāvoklī, bet viņa bērnu gribēja.

Meita reti par tēvu ieminoties. "Ir kaut kādas situācijas, ka viņa saka: bet man nav [tēva]. Kaut kādā ziņā jau jūtas apdalīta. Tāpat kad es augu un man septiņos gados klasesbiedri, draudzene pateica, ka tev nav īstie vecāki. Es arī jutos apdalīta."

Aldona gandrīz visu mūžu ir meklējusi savus īstos vecākus. Joprojām nezina, kas viņi ir. Sievieti izaudzināja audžuģimene, kas viņu mazu pieņēma.

"Man ir vieglāk dzīvot vienai ar tiem bērniem. Morāli, protams, nav viegli. Nu, ir, kad gribas, ka tev ir tas plecs [līdzās]. Tas arī nav viegli, bet tanī pašā brīdī tev nav jāčakarē savi nervi ar kādu idiotu. Latvijā sievietes vienkārši mokās, ja vecis dzer vai sit. Viņas piecieš tikai tāpēc, ka bērnus vienas finansiāli nevar izvilkt. Man nav jāņemas ar visādiem muļķiem."

Valsts Aldonai nedēļā maksā ap 200 eiro. Kopš viņa ar meitām ir piešķirtajā mājā, mazāk izmaksā arī dzīvošana. Agrāk par dzīvesvietu viņa maksājusi 1200 eiro mēnesī, tagad – 40 eiro nedēļā.

Māja ir pilnībā aprīkota – veļasmašīna, trauku mazgājamā mašīna, ledusskapis, plīts. Valsts deva naudu, lai māju iekārtotu. Mājas pirmajā stāvā ir plašs gaitenis, viesistaba un virtuve, otrajā stāvā – meiteņu un Aldonas guļamistabas. Vannasistaba. Ūdens spiediens gan tur slikts, Aldona saka.

"Man nevajag obligāti, ka man kāds blakām. Nu, ir tādas sievietes – viņām vajag un viss. Uztaisās tur pēc papīriem par vientuļo māti, bet viņai vienmēr ir [vīrietis]. Nu man tas nav, es varu mierīgi dzīvot. Man vajag to mīlestību, man nevajag tikai, lai kāds būtu."

"Es nevaru atrast tādu cilvēku, kas tiešām būtu ar mieru arī uzņemties atbildību, visu uz pusēm. Ir tikai tādi, kas labprāt gribētu izmantot, ka man ir, kur dzīvot, un tā padzīvot. Jā, bet tādu, kas gribētu uzņemties atbildību, nav. Visi tikai meklē kaut kādas iespējas."

Aldona piebilst, ka viņa ir 46 gadi. "Man jau ir tie gadi - es negribu iedziļināties, viņiem ir cita mentalitāte. Man nav ne pacietības, ne spēka pieskaņoties. Es labprāt [gribētu] riktīgu latvieti, kārtīgu. Bet manā vecumā un tādu atbildīgu, kas tiešām pieņem. Mēs jau tāda crazy [traka – red.] ģimenīte esam. Anne pa savam, mazā pa savam, es pati pa savam. Es pārāk ilgi esmu dzīvojusi viena. Es esmu pašpietiekama. Bet es esmu to iemācījusies. (..) Agrāk šausmīgi, šausmīgi baidījos no tumsas - kā daudzi adoptētie bērni. Un es šausmīgi baidījos palikt viena. Man bija jāiemācās būt vienai."

Sieviete, kas viena dzīvo ar bērniem – kas tāds Īrijā agrāk bija neiedomājams. Baznīcai bija ļoti liela teikšana. Lielu daļu 20.gadsimta tādas sievietes kā Aldona, kurām ārlaulībā ir dzimuši bērni, skarbi diskriminēja. Viņas dzemdēja īpašos mātes un bērna namos, no bērniem nācās atteikties, strādāja turpat pie mūķenēm vai veļas mazgātavās.

Aldona zina šīs Īrijas šausminošās vēstures lappuses. "Jā, viņiem ir tas stāsts, ka jaunajām sievietēm, kas skaitījās grēkā kritušas, atņēma bērnus."
Kā radusies šāda sistēma?

Ingūna Mieze, portāla "Baltic Ireland" redaktore
"Sievietes, kurām neprecētām gadījās bērns, bija pagrimušās sievietes. Un tas bija ārkārtīgi liels kauns, ka neprecētai ir bērns. Sievietei bija jāizpērk savi grēki, strādājot veļas mazgātavās, ar ko baznīca pelnīja labu naudu. Tur šīs pagrimušās sievietes strādāja bez atlīdzības. Viņas savus bērnus vairs nekad neredzēja. Šiem bērniem arī bija slikts liktenis."

Tajā laikā Īrija bija nabadzīga valsts.1925. gadā vienu tādu namu dibināja Tuamā, netālu no Galvejas. Tikai 2012. gadā lēnām sāka nākt gaismā, kas te ir noticis. Masu kapā bija ap 800 cilvēku pīšļu.

"Tur viņi bija vienkārši aprakti pagalmā. Visi tie bērni."

Pieņem, ka bērni mira no slimībām, bada. Daļu bērnu atdeva adopcijai. Īrija ir izveidojusi izmeklēšanas komisiju par šo un citām līdzīgām iestādēm. Gadi iet, bet gala ziņojuma joprojām vēl nav.

Vai Īrija ar dāsnajiem sociālajiem pabalstiem, kurus tagad maksā vientuļajiem vecākiem, arī Aldonai, savā ziņā izpērk pagātnes grēkus? Nešķiro – precēts, neprecēts, vietējais vai iebraucējs.

Evelīna Māna, kura Dublinas universitātē pēta sociālos jautājumus un arī vientuļo vecāku tēmu, šādai teorijai nepiekrīt. Tomēr ar vēsturi tam ir sakars. Pētniece stāsta, ka Īrijā ilgi bija aizliegti aborti. Sievietes, kuras vēlējās pārtraukt grūtniecību, nereti devās uz ārzemēm, lielākoties Angliju. Lai atrunātu sievietes no grūtniecības pārtraukšanas, valsts sāka viņām palīdzēt. Šobrīd aborti Īrijā ir legalizēti.

"Tā ir skarba vēsture par katoļu baznīcas izpratni par seksuālo audzināšanu un grūtniecību. (..) Kad Lielbritānija 1968.gadā atcēla abortu aizliegumu, uz to bija reakcija Īrijā, sievietes devās turp pārtraukt nevēlamu grūtniecību. Lai atturētu sievietes doties uz Angliju pārtraukt grūtniecību – tas bija iemesls tam, ko jūs saucat par dāsniem viena vecāka pabalstiem."
"Nē, nu mēs jau arī te nekādas bagātnieces neesam. Vienīgais tas, ka nepieciešamais ir," saka Aldona.
Rindās uz sociālajām mājām gan gaida ne tikai vientuļie vecāki. Īrijā ir dzīvojamās platības krīze. Mājas un dzīvokļi pienākas arī pensionāriem, kuriem ir mazas pensijas, cilvēkiem, kuri cīnās ar atkarībām. Arī divu vecāku ģimenēm, kurām ir zemi ienākumi.

Žurnāliste Inguna Mieze uzskata, ka uz sociālajās mājās dzīvojošajiem skatās šķībi: "Acīs tev to neviens nepateiks, bet ir attieksme. Piemēram, tie sociālie rajoni. Tu meklē dzīvokli īrei, un tad tur daudz sociālo māju ar domu, ka tas nav īpaši sociāli labvēlīgs rajons. Sociālās mājas dod arī bijušajiem ieslodzītajiem, narkomāniem, kas iziet rehabilitāciju."
Gaida, kamēr bērni izaugs. Neoficiāli piestrādā

Aldonai ar kaimiņiem nav problēmu. "Īru te diezgan daudz ir. Latviešus es neesmu satikusi. Lietuvieši ir, moldāvi, es zinu. Ā, te viena meitene bija no Daugavpils, viņa krieviski runāja, es runāju latviski, viņa man atbildēja krieviski. Ā, bija vēl vieni no Latvijas. Pāris, jā."

Arī iepriekš nekādu problēmu nav bijis. Vecajā mājā, par kuru saņēma īres pabalstu, Aldona piepelnījās – klusiņām izīrēja istabu. "Tad bija lieka nauda – vai [sūtīšanai] uz Latviju, vai kaut kādām vajadzībām, kaut vai tos pašus rēķinus nomaksāt, jo vienam jau ir grūti."

Kaimiņi noteikti nojauta. Jo īpaši tad, kad istabu īrēja kāds vīrietis no Latvijas. Viņš, pēc Aldonas teiktā, pār mēru aizrāvās ar grādīgajiem dzērieniem. Piedzēries braukāja pa dzīvojamo rajonu ar auto. Bet kaimiņi tik un tā viņu nenodeva.

"Kaimiņi mani sedza. Bija tāds Valters, kas vienu gadu dzīvoja. Latvijā cietumā sēdējis, pilnīgi dulls, ar galvu nedraudzējās. (..) Tad kaimiņi nāca un man teica – mēs visu saprotam, bet mēs negribam, mēs gribam saukt Gardu [Īrijas policiju – red.], mēs nesaucam tikai dēļ tevis."

Aldona arī izīrēšanu vairs nenodarbojas, bet piestrādā neoficiāli. Līdzīgi kā citi vientuļie vecāki, kurus Īrijā nācās satikt – bez darba līguma, bez nodokļu nomaksas. "Es tīru vienu māju Malahaidā."

Paralēli tam Aldona izmanto sociālo dienestu piedāvātos kursus. "Valsts arī skatās, lai nav mūžīgais pabalstu saņēmējs. Piedāvā mācīties vai darbu. Es gāju uz angļu valodas kursiem, es gāju uz mākslas dizaina kursiem. Var teikt, ka es mācos. Tad, ja es beigšu mācīties, tad viņi man prasīs par darbiem."

Tiesa, sākot oficiāli strādāt, Aldona pabalstos saņems mazāk.

Aldona ar dzīvi Īrijā ir apmierināta. Valsts viņai nodrošina komfortablu iztikšanu. Sieviete saka – tagad, kad māja ir saņemta, viņa, ja vēlēsies, var sākt arī oficiāli strādāt.

Vai pabalstu saņēmēja statuss uzliek zīmogu? "Nē. Vai arī es esmu pieradusi. Es gaidu, kad man abi bērni būs patstāvīgi, varēs paši aiziet uz skolu, atnākt no skolas. Tad meklēšu darbu, darīšu citas lietas."

"Es vairāk to uztveru kā Dieva svētību. Pirms atbraucu uz Īriju, es lūdzos, es nezināju, ko darīt - palikt Latvijā vai nepalikt, ko man darīt. Un man viss tā iegrozījās, es tiešam ticu un uzskatu, ka Dievs man tā kā mannu ber no debesīm. Tikai tici un viss. Ne vienmēr ir viegli ticēt. Ir tie ticības pārbaudījumi. Tieši tas, ka reizēm tu nogursti būt viens."
Cik dāsni pabalsti viena vecāka ģimenēm Latvijā vai Īrijā?

Īrijā viena vecāka ģimenēm ir speciāls pabalsts. To piešķir gadījumā, ja vecāks bez partnera dzīvo vismaz trīs mēnešus un viens ikdienā rūpējas par bērnu. Šo pabalstu var saņemt kā mātes, tā tēvi. Pabalsts ir gana dāsns – nedēļā 198 eiro, un par katru nākamo bērnu klāt tiek maksāti vēl 31,8 eiro nedēļā. 2018.gadā viena vecāka ģimenes pabalstu Īrijā saņēma vairāk nekā 39 tūkstoši cilvēki, no kuriem gandrīz 34 tūkstoši bija īri.

Tāpat ģimene ik mēnesi saņem bērna pabalstu – 140 eiro. Tas nozīmē, ka kopumā pabalstos vien par viena bērna audzināšanu vientuļais vecāks mēnesī saņem 932 eiro.

Papildus tam vientuļie vecāki var saņemt īres pabalstu un pretendēt uz mājokli sociālā mājā. Strādājot pabalstu apjoms sarūk. Tādējādi sistēma, iespējams, nemudina vientuļos vecākus nedz strādāt, nedz dzīvot kopā.

Latvijā līdzās pabalstiem, kas tiek maksāti visām ģimenēm, vientuļajiem vecākiem valsts atbalsts tiek sniegts viena vecāka nāves gadījumā – vidēji 92,5 eiro mēnesī. Ja abi vecāki ir dzīvi un viens no viņiem finansiāli neatbalsta ģimeni, tad jāmaksā alimenti. Ja tos nevar piedzīt, tad ik mēneša pabalstu viena vecāka ģimenei maksā no Uzturlīdzekļu garantijas fonda.

Pārējie pabalsti viena vecāka ģimenēm ir tādi paši kā visām citām ģimenēm Latvijā.
Cik lieli ir uzturlīdzekļi Latvijā?

Latvijā viena vecāka ģimenēm papildus vienreizējam bērna piedzimšanas pabalstam un ikmēneša ģimenes pabalstiem ir iespēja saņemt minimālos uzturlīdzekļus jeb tautā dēvētos alimentus no vecāka, kurš tos nenodrošina. Bērniem līdz septiņu gadu vecumam tie ir 25% no minimālās algas, bet līdz bērna 18 gadu vecumam – 30%.

Ja viens no vecākiem šādus līdzekļus ik mēnesi nenodrošina, tos var prasīt no valsts Uzturlīdzekļu garantiju fonda. 2019.gadā fonds par bērniem līdz septiņu gadu vecumam maksā 103 eiro mēnesī, bet par vecākiem bērniem – 122 eiro mēnesī.

No valsts uzturlīdzekļus maksā par 38 tūkstošiem bērnu – liecina 2019.gada septembra dati.

Garantiju fonds maksā uzturlīdzekļus tad, ja naudu neizdodas iegūt no alimentu parādnieka. 2018.gadā garantiju fonds uzturlīdzekļos izmaksāja vairāk nekā 49,6 miljonus eiro. No tiem 7,9 miljonus eiro izdevās atgūt no parādniekiem. 95% parādnieku ir vīrieši.

Šādu parādnieku skaits Latvijā pieaug: 2018.gadā bija par 11 000 vairāk nekā 2014.gadā. Iespējams, skaits pieaug, jo vairāk ziņo par alimentu nemaksātājiem. Valsts no parādniekiem cenšas iekasēt naudu un kopumā atgūst vairāk: 2014.gadā tie bija 2,6 miljoni eiro, 2018.gadā – 7,9 miljoni eiro.
Stāstu veidoja Latvijas Radio un LSM.v
Autores: Zane Mače, Linda Zalāne
Producente: Justīne Savitska
Foto: Zane Mače
Video: Ivars Zviedris (režisors), Daniels Joffe
Multimediālie redaktori: Aleksandra Fahretdinova, Ieva Zariņa