Kristīne Īrijā rindā uz māju no valsts
Latvijas vientuļie vecāki pabalstu "valdzinājumā"
Kristīne ir no Liepājas. Vairāk nekā 15 gadus dzīvo Īrijā. Viņai ir dēls, kurš iet skolā. Attiecības ar dēla tēvu beidzās vēl pirms bērna piedzimšanas. Kristīne tāpat kā citi vientuļie vecāki Īrijā saņem dāsnus pabalstus. Bet viņai ir jaunas attiecības.

Šis ir stāsts par latviešu sievietes dzīvi Īrijas sociālajā sistēmā, kur nauda mudina pārus nedzīvot zem viena jumta. Latvijas Radio Kristīni satika nejauši.








Īres pabalsts mājai

Kristīnes dēlam tagad ir 9 gadi. Īrijā viņi tiek uzskatīti par viena vecāka ģimeni. Ja nav radinieku, kuri palīdz, un esi bez partnera vismaz trīs mēnešus, tiek pieņemts, ka par bērnu rūpējies viena, un vari saņemt valsts atbalstu. Tas attiecas gan uz mātēm, gan tēviem.

Kristīne saņem skolas pabalstu, kā arī vientuļās mātes pabalstu. Vienvecāki var pretendēt uz sociālo māju. Kristīnei tās vēl nav, bet ir īres pabalsts. Jo zemāki ienākumi, jo mazāk par īres dzīvesvietu jāmaksā.

"Šī māja maksā 1365 eiro. Šķūņveidīga, var teikt. Labāk, protams, nekā Latvijā," saka Kristīne. Viņai kā vientuļajai mātei par īri jāmaksā tikai 140 eiro mēnesī, pārējo samaksā valsts.

Tā ir divstāvu ēka netālu no Dublinas. Pirmajā stāvā ir virtuve un dzīvojamā istaba, otrajā – vannasistaba un abu guļamistabas. Uz otro stāvu ved šauras kāpnes, zem kāpnēm īsā pavadā piesiets suns. Kollija un staforda jauktenis. Puika gribējis suni. Bet šo Kristīne dos citiem saimniekiem. Esot pārāk liels un dumjš. Piekakājis māju.

Sētas pusē ir mazs iekšpagalms, betona sienas to atdala no citiem tieši tādiem pašiem pagalmiem. Kristīne savā sastādījusi puķes.

Viņa stāsta, ka dzīvo divatā ar dēlu. "Tikai tagad draugs atnāca ciemos, a tā nē. (..) Kontrakts ir uz mani, ka es viena te, ja viena dzīvo. (..) Mamma var atlidot. Bet ne uz visu laiku. (..) Man būs vairāk jāmaksā [par māju], ja, piemēram, viņa te paliek un sāk strādāt Dublinā, Īrijā."

Ja sociālais dienests uzzina, ka cilvēks krāpjas, labumus var arī atņemt. Bet vispirms tie ir jānopelna – jāstrādā un jāmaksā nodokļi vismaz divus gadus.









Darbs ar kāpostiem un riepām

Kristīne strādāja ilgāk nekā divus gadus: "Māsīca bija pirmā aizbraukusi uz sēnēm un pavilka mani." Pēc šampinjonu lasīšanas Kristīne pārgāja uz kāpostiem: "Četrus gadus piestrādāju. Ziemu un vasaru, dienu un nakti. Šausmīgi nenormālais darbs."

Nākamais bija darbs ar riepām: "Es krāmēju ārā riepas. Un pēc tam visas tās riepas jāsaliek pēc izmēriem. (..) Pa dienu tu varēji 120 nopelnīt. Tā ir liela nauda. Nu, ne jau ik dienu, nedēļā divas, trīs dienas."

Kristīne neoficiāli strādājusi arī citus darbus. Var strādāt arī legāli, bet tad sarūk valsts atbalsts. Tas nav izdevīgi.

"Ja trāpās tiešām kaut kur kāda haltūra, (..) var aiziet piestrādāt. Lieka nauda nekad nevienam netraucēs, vai ne?" Piemēram, mājas var tīrīt. Kristīne rāda kādu māju ar zaļu jumtu, kur viņa tīra.

Iknedēļas rindā pēc pabalstiem
Īrijā Kristīne pazīstot ļoti daudzas vientuļās mammas no Latvijas. "Mēs ceturtdienās ejam uz pastu pakaļ naudai, un tur jau visi tai rindā stāv. (..) Daudz, ļoti daudz. Ir daudz tiešām."

Uz pastu pēc naudas jāiet obligāti – ja neieradīsies, prasīs, kāpēc nebiji. Īri rūpējas, lai cilvēki nekrāptos un pabalstos izmaksāto naudu tērētu uz vietas. Tāpēc tikai trīs nedēļas gadā drīkst būt ārpus valsts. Ja izbrauc biežāk un sociālais dienests to uzzina, pabalstu var samazināt.
"Tur stāv tāda rinda, kā krievu laikā pakaļ desai," piebilst Kristīne.
Kristīne negrib, ka viņu intervē visu klātbūtnē. Kamēr viņa iet iekšā, Latvijas Radio žurnāliste stāv ceļa otrā pusē un vēlāk pastā ienāk viena. Tajā brīdī nekādas ''desu rindas'' te nav. Pasta darbiniece saka, ka skolas laikā jāgaida ilgāk, tad vecāki biežāk nāk vienā un tajā pašā laikā. Latvijas Radio tur viesojās vasarā, atvaļinājumu laikā.

Nākamreiz Kristīne satikta pie pasta. Viņa tikko nopirkusi skrejriteni dēlam un stāsta par dienas plāniem: "Ieskriesim pumpaškā [lietoto apģērbu veikalā]. Aizskriesim uz krievu veikalu. Tur jau mēs to svaigi gaļu ņemam. Tad miers un Dievs, pārpīpēsim vienu otru cigareti un tad mājiņā."

Kristīne stāsta, ka ciemojas pie citām vientuļām mātēm, piemēram, rīko bērnu dzimšanas dienas. Visas samet naudu un bērniem izīrē piepūšamo rotaļu pili.

"Te ir vairāk izdevību – nu, tu vari atļauties nosvinēt to dzimšanas dienu bērnam. Latvijā ir katastrofiski. Man ir labākā draudzene Liepājā no skolas laikiem. Tagad viņa palikusi viena pati, pazaudēja vīru – 36 gadi un ar četriem bērniem. Lai Dievs stāv klāt! Es kā vientuļā māte, jā, cik es varu, tik es palīdzu," stāsta Kristīne.

Latvijā vienai ar bērnu būtu ļoti grūti. "Šeit ir labāk. Latvijā es tā nedzīvotu kā te. Tas pirmais – palīdzība, jo tagad bērns iet uz skolu. Latvijā tagad skolai dod to naudu? (..) Latvijā jau tur izdzīvo, nevis dzīvo. Kad paklausos, piezvana no Liepājas. Liepājā pārsvarā jau strādā uz to uz tām firmām, kas trusenes [apakšbikses - red.] šuj. 300 pa mēnesi! Lai man iedotu 300 un pateiktu - ej Latvijā dzīvo pa 300 eiro. Džīzes Kraist! [Jēzus Kristus - red.] Ko es darītu, es nezinu."









8 gadus gaida māju no valsts
Kristīne Īrijā stāv arī virtuālā rindā – gaida, kad viņai piešķirs sociālo māju. "Daudzi jau ir saņēmuši. Es nesaprotu, kā viņi izdala tās mājas, ļoti jocīgi. Jo citi stāv trīs gadus, citi stāv divus gadus, stāv astoņus gadus, citi stāv 11."

Īrijā valda dzīvokļu krīze, tāpēc valsts ceļ jaunus dzīvojamo māju rajonus. Tie ir divstāvu dzīvokļi ar atsevišķu ieeju un savu pagalmu. Ja ģimenē aug viens bērns, tad māja būs ar divām guļamistabām – vecākam un bērnam. Ja divi, tad atkarībā no abu dzimuma - brālim un māsai katram būs sava istaba.

Pagājušajā gadā Kristīne bija rindā ar 800.numuru, tagad – 363. Kristīnei ir lieli plāni – valsts iedoto īpašumu dažos gadījumos var izpirkt. "60% atlaide tad, pat 65%. Tai skaitā tos gadus, ko maksāji, arī iet nost. Es arī tā darīšu. Krov iz nosa [asins no deguna - red.], es iešu, rukāšu, četrrāpus es iešu strādāt, un es izpirkšu to māju," saka sieviete.

Pie Kristīnes pirmo reizi viesojas arī pārbaude: "Viņi zina, ka es rindas kārtībā gaidu māju. Un viņi atnāca skatīties, kādos apstākļos es tagad dzīvoju. Piemēram, ja ļoti slikti, tad viņi paātrinās to kārtību." Sievietes pašreizējā dzīvesvietā ir problēma ar logiem: "Baigās šķirbas. Un man riktīgi jālīmē ciet katru rudeni."



"Vīrieši - loši"
Klausoties Kristīnes stāstā, nākas secināt, ka Īrijas sociālā sistēma varētu patikt cilvēkiem, kuri nevēlas uzņemties atbildību. Kristīne viņus aplaimo ar vārdu "loši". "Veči – nu vienkārši Alfonsi. Nu, viņš ar tevi iepazīstas, piemēram, grib satikties. (..) Tur puķīte, pirmo dienu tev tur konfektīte – viss tā kā pasaciņa. Vienu dienu palika, otru dienu. (..) Viņš aizbrauca uz darbiņu ar visiem taviem buterbrodiem, un pēc tam viņš pazuda uz divām trijām dienām. Un pa tām divām trijām dienām viņš ir pie otras mātītes."

Tāpat esot bijis ar bērna tēvu. Līdz ar to sociālā sistēma ir izdevīga šādiem vīriešiem. "Ir tādi, kas ļoti izmanto, jā," zina teikt Kristīne.

Ironiskā kārtā arī cilvēkam, kurš paliek viens ar bērnu, otra nozušana ir izdevīga. Var neuztraukties par alimentu nemaksāšanu, jo vientuļajiem vecākiem nav izdevīgi saņemt papildu naudu.

Kristīne arī negaida bērna tēvu atpakaļ: "Es viņam atdauzīšu to prātu, lai viņš nerādās acu priekšā! Nē, viņš nerādīsies, viņš zina mani, manu reakciju, viņš nerādīsies."

Vienlaikus viņa atzīst, ka bez vīrieša audzināt dēlu ir grūti: "Es skatos uz tiem, kam ir tēvs. Un es skatos uz savu dēliņu, kam nav tēva. Tas ir šausmīgi, nenormāli grūti. Man jābūt gan tētim, gan mammai, tas ir ļoti traki. (..) Man draugs tagad palīdz, tiešām palīdz." Draugam ir auto, un vasarā kopīgi braukuši uz atrakcijām bērniem.








Latvijā neesot ko darīt
Kristīnes dzīvojamā istabā plauktā žāvējas liepziedi. Tie vākti Īrijā. "Tos mēs ar dēliņu gājām, lasījām." Dēls gan prasījis, kas tas ir, tāpēc viņa pastāstījusi.

Kristīne raksturo dēlu: "Viņš man ir mīļš. (..) Viņš dzīvniekus mīl. (..) Viņš ir dāsns. Es arī esmu dāsna."

Gan Kristīnei, gan viņas dēlam, kurš piedzima Īrijā, ir tikai Latvijas pase. Toreiz bija domājusi, ka brauks atpakaļ uz Latviju. Plāni mainījās.

Kristīne saka, ka Latvijā neesot, pie kā braukt. Māte ir dzīva, bija ciemos arī Īrijā, bet viņām nav tuvu attiecību. "Vienīgais, ko es varu, aizbraukt pie māsas, pie savas labākās draudzenes. Un apkopt kapiņus savējiem, un viss. A tā, lai es tur atgrieztos... Lai Dievs stāv klāt, man bail padomāt. Mana māja – Īrija," saka Kristīne.

Kristīne domā, ka arī dēls paliks tepat: "Viņš uz Latviju nebrauks, bet viņam nenormāli patīk Latvija. (..) Viņš saka – mamma, tu zini, Latvijā tik daudz mežu, tik daudz koku. Mēs aizgājām uz mežu rudenī, kad sēnes bija. (..) Jā, viņš bija pārsteigts, viņam ļoti patīk. Kad mēs braucām no Rīgas uz Liepāju, tie koki un tās pļavas, un viņš saka – man tas ļoti patīk! Tas ļoti patīk."

Tu esi laimīga? Kristīne brīdi klusē. "Es varu teikt – jā, jo citiem vēl ir trakāk. Jā. Jā. Rokas, kājas, galva ir. Māja ir, bērns ir. Galvenais, lai visi būtu veseli. Esam paēduši, apģērbušies, neesam [klajā] laukā. Lai cik man dzīvē negāja grūti, es nepazudu un es dzīvoju. Un es neteikšu, ka es dzīvoju sliktāk par citiem. Jā, es esmu laimīga. Kā ir, tā ir."

Stāstu veidoja Latvijas Radio un LSM.v
Autores: Zane Mače, Justīne Savitska
Foto: Zane Mače
Video: Ivars Zviedris (režisors), Daniels Joffe
Multimediālie redaktori: Aleksandra Fahretdinova / Ieva Zariņa