Zasas dzirnavas 1887. gadā cēlis toreizējais muižas īpašnieks Vasīlijs Greigs. Dzirnavas darbinājis Zasas upē iegremdēts ūdens rats. Bez miltu malšanas skaldīti arī putraimi, bijusi vilnas vērpjamā mašīna un gateris. Dzirnavas darbojās arī padomju laikā, bet nu jau vairākus gadu desmitus tās nestrādā. Tomēr īpašnieks Hardijs Kortmans ar vietējo ļaužu palīdzību pamazām veic atjaunošanas darbus, un nesen ar iedzīvotāju iniciatīvas grupas "Dzirnavu draugi" un Jēkabpils novada pašvaldības atbalstu ir īstenots projekts, kura laikā iegādātas jaunas piedziņas siksnas.
"Mēs iegādājāmies siksnas, kuras tika pasūtītas no Austrijas, jo tādas nevar aiziet nopirkt vienkāršā veikalā. Siksnas iegādājāmies tāpēc, lai tas rats grieztos. Cik sapratu no dzirnavu saimnieka, tiks mēģināts iegādāties arī motoriņu, kas viņas iedarbina, lai nav spēkavīriem jānāk un jārauj," stāstīja iedzīvotāju iniciatīvas grupas "Dzirnavu draugi" vadītāja Ieva Svarāne.
Vietējie iedzīvotāji ar lielu interesi aplūkoja vecās iekārtas, jo līdz šim apmeklētājiem ieeja dzirnavu iekštelpās bija liegta drošības apsvērumu dēļ. Tagad ēkas stāvoklis ir daudz labāks. Osvalds Voitāns 50. gados kopā ar mammu braucis uz Zasas dzirnavām pēc miltiem un atminas, kā tolaik viss noticis:
"Veči brauca ar zirgu, piekabināja, te ķēde gāja pāri. Apakšā viss griezās, tas bija kā sajūgs. Nospriegoja siksnas, tad ķēde gāja, maisus vilka augšā."
"Mūsējie bija braukuši uz Zasu pie radiem, bet arī vilnu vērpt un arī kviešu miltus bīdelēt. Zasas dzirnavas bija ļoti populāras plašā apkārtnē," piebilda Zasas iedzīvotāja Valentīna Pormale.
Zasas dzirnavas ir nozīmīgs kultūrvēsturiskais objekts, tādēļ vietējie pauž prieku par Hardija Kortmana apņēmību pamazām atjaunot iekārtas, lai nākotnē varētu demonstrēt apmeklētājiem dzirnavu aprīkojumu un iepazīstināt ar dzirnavnieka amatu.
