VVF: valodu referendums ir «falša problēma»

Referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai ir «falša problēma» un to savtīgu politisko interešu vārdā ir radījuši paši politiķi, šādu viedokli šovakar intervijā LTV raidījumam «de facto» pauda bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Freiberga atzina, ka viņu skumdina fakts, ka vairāk nekā 20 gadus pēc barikādēm Latvijā notiks tautas nobalsošana par valodu jautājumu. «Pēc 20 gadiem es būtu cerējusi, ka mēs mierīgā sadzīvē esam šos jautājumus atrisinājuši un nolikuši malā,» sacīja eksprezidente. Viņa arī pauda viedokli, ka atbildība par valodu referendumu ir jāuzņemas politiķiem, jo «man ir aizdomas, ka savu lomu te spēlēja ārkārtas vēlēšanas un aktivizēšanās no politiskajiem spēkiem, kur gan ekstrēmi labējie spēki, gan ekstrēmi kreisi, ja viņus tā varētu dēvēt, būtībā nepiedāvā tīri teiksim kādas alternatīvas ekonomiskās programmas vai ideoloģiskās nostādnes, kā tikai zināmu vēlmi it kā aizstāvēt vai nu latviski runājošo vai krievvalodīgo tiesības, kas man šķiet, demokrātiskā valstī nav pamatproblēma.» Freiberga arī piebilda «tā kā tās tādas falšas problēmas, kas vēlēšanu karstumā tika aktivizētas, vecas psiholoģiskas rētas tika uzplēstas, psiholoģiski jūtīgi nostājas tika kurinātas un kurinātas, un acīmredzot, diemžēl tas iedarbojas un man par to ir diezgan skumji». Freiberga pārmet, ka šādi politiķi mēģina paplašināt savu vēlētāju loku, jo «man šķiet, ka neradās sadzīvē, cilvēkiem teiksim dzīvojot tai pašā trepju telpā vai tamlīdzīgi, tā tik tiešām ir vēlme politiskajām partijām censties iegūt sev kaut kādu paplašinātu elektorātu.» Viņa arī uzskata, ka deputātu prasība Satversmes tiesā bija pārāk novēlota, jo «tajā brīdī, kad pirmie 10 000 paraksti tika savākti, ja kāds gribēja protestēt, tad tas bija tas īstais brīdis, kad sākt to darīt». Intervijā «de facto» viņa arī asi kritizēja Saskaņas centra politiķus, kuru nostāja valodu referendumā līdz šim bijusi pretrunīga, it kā vārdos atbalstot vienu valsts valodu, bet tajā pašā laikā mudinot cilvēkus piedalīties referendumā un balsot par otru valsts valodu. «Man, godīgi sakot, nav nācies politikā dzirdēt šādu kādas politiskās partijas pozicionēšanos, kur viņi tekstuāli saka – mēs pieprasām referendumu, pieprasām krievu valodai tiesības kā otrai valsts valodai, bet īstenībā mēs tā nedomājam – es pirmo reizi tā kaut ko dzirdu no kādas politiskās partijas. Mēs sakām vienu, bet īstenībā paši saknē to nedomājam. Tad jau jāsāk domāt, vai cilvēkam nevajadzētu konsultēt ārstu un savu domāšanu pārbaudīt, ka cilvēks var teikt vienu un tai pašā laikā teikt, nē, es to saku, bet es to nedomāju, tas mazliet dīvaini,» SV politiķus asi kritizēja Freiberga. Vaicāta, vai šāda rīcība nebūtu izskaidrojama ar kādiem spēkiem no ārpuses, kas politiķiem liek šādi rīkoties, bijusī prezidente skarbi komentēja, ka «tādā gadījumā tas izpildījums vēl arvien, ja nu kāds to mūziku ir pasūtījis, tad tas izpildījums nav līmenī.» Vienlaikus Freiberga arī atzina, ka tas būtu bijis neveiksmīgs solis, ja Satversmes tiesa referendumu būtu atlikusi, jo «tai brīdī, kad mums tika ieviesta likumdošana, kas paplašina pilsoņa aktīvās līdzdalības spējas tieši likumdošanas iniciatīvās un pat Satversmes grozīšanas jautājumos, mēs ļoti lepojāmies ar to, ka esam kļuvuši demokrātiskāki, ka katram pilsonim ir iespējam aktīvi iesaistīties un, atrodot domubiedrus, arī panākt arī kādus rezultātus. Un tad atkāpties un teikt, ziniet, mēs demokrātiju pieņemam, bet tikai tad, ja viņa mums patīk, tad mēs viņu pieņem, bet ja nepatīk, tad mēs viņu noraidām, tā īsti nevar.» Freiberga gan atzina, ka iespējams pati nevarēs piedalīties referendumā, jo atradīsies ārvalstīs, taču intervijā «de facto» solīja noskaidrot par balsošanas iespējam iepriekš. Viņa arī mudina balsstiesīgos pilsoņus aktīvi piedalīties un paust savu nostāju valodu jautājumā, jo «šinī gadījumā, manuprāt, tā atbildības nasta ir divtik smagāka, jo te nav tikai tas aritmētiskais balsu skaits, kas noteiks jā vai nē. (..) Ir arī tīri psiholoģiski ļoti svarīgi, kā tas izskatīsies gan mums pašiem, gan pasaulei, cik ir balsu, kas ir pret to, ka mēs mainām savu latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas situāciju, un cik ir tādu, kas te vēlētos kaut ko mainīt, kas manā izpratnē varētu apdraudēt latviešu valodas nākotni un latviešu valodas tiesības publiskajā telpā». Vienlaikus viņa arī mudināja apsvērt iespēju mainīt Satversmi, nosakot daudz stingrāku regulējumu, kas izslēgtu iespējas mainīt pantu par valsts valodu. «Te nu gan varētu būt nepieciešams mainīt Satversmes frazējumu, lai tekstuāli un uzsvērti tiktu pateikts, ka ir zināmi Satversmes punkti, kuri nebūtu vispār vairs apspriežami,» sacīja Freiberga, piebilstot, ka «to, protams, var darīt tikai uz priekšu, proaktīvi nevar šādus lēmumus pieņemt un tad viņus piemērot uz aktu, kas ir pagātnē vai dažus mēnešus noticis. Tas nevarētu attiekties uz jau spēkā esošo referenduma procesu.»