Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks: Lielais izaicinājums demokrātiskā sistēmā – nodrošināt ilgtermiņa domāšanas kultūru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Eiropā jau gadu norit diskusijas par Eiropas tālāko nākotni. Konference par Eiropas nākotni ir sākusi savu pēdējo posmu, bet tās platforma joprojām ir atvērta, lai debates varētu turpināt.

Ņemot vērā gan Covid-19 pandēmijas uzliesmojumu pērn rudenī, gan patlaban notiekošo Krievijas karu Ukrainā, Latvijā  publiskās diskusijas par nākotnes Eiropu ir bijušas ierobežotā skaitā. Turklāt skaudrie notikumi Ukrainā daudzus agrāk izteiktos priekšlikumus var būtiski mainīt.

Intervijas ar Vidzemes Augstskolas vadošo pētnieku Gati Krūmiņu
00:00 / 14:49
Lejuplādēt

Kādai tad jābūt mūsu kopīgajai nākotnei Eiropas Savienībā – par to Latvijas Radio runās ar dažādu jomu ekspertiem. Par izglītības nozares nākotni un izaicinājumiem, kā arī par eiropiešu identitāti un komfortablo miegu plašāk sarunā ar Vidzemes Augstskolas vadošo pētnieku un nu jau bijušo rektoru Gati Krūmiņu.

Sintija Ambote: Nākotnes vīzijas izglītībā un to vieta Eiropas nākotnē ir jūsu ikdiena, bet iesākumā parunāsim par cilvēkiem. Tieši par sabiedrību. Kas, jūsuprāt, ir eiropietis, vai mūsdienās cilvēkiem vispār ir šāda identitāte bez tās, kas mums katram ir savā valstī?

Gatis Krūmiņš: Es domāju, ka noteikti mums ir eiropiešu identitāte, un arī tiem, kas to mēģina kaut kā noliegt, jo tā ir saknes un paaudžu paaudzēm apgūtas lietas, tas ir veids, kā mēs rīkojamies un uztveram lietas, kā mēs vērtējam kaut kādas lietas. Tie ir vairāki slāņi, un es teiktu, ka senākais tāds tūkstošgadu slānis ir kristietība. Mēs visi varam teikt, ka “nē, nē, es neesmu kristīts vai kā”, bet tomēr mēs visi vadāmies pēc baušļu sistēmas par to, kas ir labi un kas ir slikti. Es teiktu, ka eiropietis ir daudz vairāk demokrāts nekā citur pasaulē. Mums ir vairāk svarīgi, lai mūs katru uztver kā indivīdu, nevis kā kādās citās sabiedrībās, kur ir pilnīgi pieņemami, ka ar tevi nerēķinās, bet mums ir tās ambīcijas, ka manī ieklausās un es kaut ko varu panākt arī kā indivīds. Tas viss, protams, ir salīdzinoši un relatīvi, bet vēl

viena lieta, ko es novēroju, ka vidējais eiropietis ir palicis tādā savā komforta zonā un viņš vairs nav tik uzņēmīgs. Tā ir tā lieta, par ko es nedaudz uztraucos,

jo esmu to novērojis, esot daudzās citās pasaules daļās, es redzu, ka mēs neesam vairs tik proaktīvi un uzņēmīgi kaut kādās lietās, neesam gatavi riskēt un vairāk baidāmies kļūdīties. Mums ir ērtāk aprakstīt kaut kādus procesus, nevis mainīt tos.

Vai tā ir visas cilvēces problēma vai tieši Eiropas reģionam raksturīga?

Es teiktu, ka tā ir tieši Eiropas lieta. Tā ir tāda blakne, kas mums radusies no Eiropas Savienības, un tas, kā mēs mēģinām lietas darīt, jo es kā vēsturnieks arī varu secināt, ka gadu simtiem Eiropa risināja savas iekšējās problēmas ar kariem, bet 20. gadsimta pirmajā pusē divi pasaules kari, nu, gandrīz Eiropu iznīcināja – milzīgas materiālās vērtības un cilvēki. Tad Eiropa meklēja citus scenārijus, kā risināt iekšējās problēmas, un bija skaidrs, ka vēl viens karš iznīcinās Eiropu. Totalitārais komunisms jau bija nonācis Viduseiropā un arī mēs – Latvija – bijām daļa no šīs sistēmas, bet Eiropa meklēja citus ceļus. Tātad šī vienošanās starp Vāciju un Franciju, uzņēmējdarbība utt., tātad nemēģināt lietas risināt ar karu, bet kaut kā procesus aprakstīt, un tad nu mēs esam iebraukuši jau citā grāvī, tos procesus aprakstot tik daudz, ka mēs sasienam sev rokas kaut kādās brīvdomības izpausmēs. Es te varētu minēt visus sektorus, kur es strādāju. Augstākajā izglītībā un zinātnē ir iekšējie reglamenti un pārbaudes sistēmas, kā mēs aprakstām un kontrolējam izglītību. Mēs prasām, lai augstskolas ir dinamiskas un lai ar uzņēmējdarbību sasaistās jaunas studiju programmas, bet, kad to vajag akreditēt, tad tev pēc pilnas programmas dod mājienus, ka labāk neko jaunu nemēģini, dari pa vecam, jo tā būs vieglāk. Un tā ir tā lieta, ka it kā jau tu vari izdarīt un izsisties cauri, bet tas ir ārkārtīgi grūti, vieglāk ir iet to ceļu – pierādi, ka tava programma ir ilgtspējīga, dabū tos papīrus uz sešiem gadiem un atslābsti. Tā lielā problēma ir tas, ka ar šo mēs zaudējam tādu globālu, lielo konkurētspēju ar citiem pasaules reģioniem.

Bet, ņemot vērā tieši to realitāti šobrīd, nevis to ideālu, kā vajadzētu būt, tad kādu jūs redzat Eiropas nākotni gan sabiedrības, gan dalībvalstu valdību līmenī?

Tie scenāriji ir vairāki, bet tas, ko es redzu, ka mums vajadzētu Eiropai vairāk strādāt pie reālām lietām, kas tiešām padara ciešāku mūsu vienoto telpu izglītībā, zinātnē, uzņēmējdarbībā, kultūrā utt. Piemēram, tagad ir ļoti laba iniciatīva, kas nāca no Francijas prezidenta Makrona – iniciatīva par Eiropas Universitāti, ko arī mēs augstskolā veidojam; kopā ar astoņiem partneriem no dažādām valstīm veidojam konsorciju, un tā būs pārskatāmā nākotnē – 2030. gadā – tāda jauna izglītība, kur mēs piedāvājam dinamiku, un mums ir dotas brīvas rokas to visu arī darīt. Taču tas nav tikai jautājums par izglītību, bet arī sadarbība pašvaldību līmenī un uzņēmēju līmenī. Mums ir jāveido ļoti ciešas saiknes.

Kāpēc tas nav jau līdz šim tieši izglītības jomā? Eiropas Savienībā kādu laiku taču esam, un ir arī sadarbības un studentu mobilitāte…

Tāpēc, ka mēs joprojām daudzas lietas mēģinām noorganizēt nacionālā līmenī un skatāmies uz to šauri nelielās Latvijas teritorijas ietvaros. Bet man, piemēram, nav problēmu, ka mēs esam daļa no Eiropas Universitātes, ko kopīgi veidojam, tāpat kā Eiropas Savienību. Mēs mēģinām to veidot tikai Latvijas mikrolīmenī un neesam paši līdz galam noticējuši, ka spējam kaut ko risināt Eiropas līmenī. Turklāt šobrīd Eiropa tiešām globāli pēdējos simt gados ir palikusi daudz mazāka, mēs esam ar mazāku ietekmi, jo pirms simt gadiem mēs dominējām, bet tagad esam viens no pasaules reģioniem. Jā, daudzās jomās, kā labklājība, manuprāt, Eiropa ir viena no labākajām vietām, kur dzīvot joprojām, bet mēs esam ļoti nelieli un mums ir jāveido tiešām cieša integrācija. Mums ir jāaizmirst kaut kādas robežas, menedžējot kaut kādus kopīgus procesus dalībvalstīs. Piemēram, augstākajā izglītībā  katrā valstī ir sava sistēma. Dod miljonus, lai veidotu kopīgas studiju programmas, bet tas būtībā ir teju neiespējami, jo katrā valstī ir sava sistēma.

Vai jūs ticat tai nākotnei, proti, vai būs tā nākotnes Eiropas Universitāte?

Jā, es ticu, bet būtiski, lai tas tiešām nonāktu līdz konkrētiem cilvēkiem, ka šādai nākotnes izglītībai ir reāli absolventi.

Vai ir arī pieprasījums pēc tās nākotnes izglītības, vai cilvēki to vēlas, vai sabiedrība grib vispār mainīties?

Jā, un tas ir vēl viens jautājums, kas jāsaprot, ka šādas pārmaiņas nevar īstenot īsā termiņā. Tas, par ko mēs runājam (2030. gads), ir minimālais termiņš. Līdz ar to ir jāveido paaudze jau vidusskolās, arī šajā sistēmā mainīt, ko jau pakāpeniski darām, bet jādara vēl vairāk.

Tas ir lielais izaicinājums demokrātiskā sistēmā – nodrošināt ilgtermiņa domāšanas kultūru, un tā ir Latvijas specifika, ka domājam no vēlēšanām līdz vēlēšanām.

Arī politiķiem partijas mainās un rodas daudzas jaunas partijas, kas ir visas Eiropas fenomens un apsolījumi ir īstermiņā. Un tāpēc ir svarīga sabiedrības iesaiste, ka tā izprot ilgtermiņa mērķus.

Runājot par Krievijas karu Ukrainā, kā jūs vērtējat, kā tas ietekmēs Eiropas Savienības nākotni?

Pozitīvā lieta, ka Eiropa ir iemācījusies pēc Otrā pasaules kara, – nepieņemt to, ka kādas valstis savā starpā tagad karos, bet sliktā lieta ir, ka mēs ignorējam to, ka citās pasaules daļās domā savādāk. Te mēs redzam Krievijas sabiedrību, kurai šķiet pietiekoši pieņemami tas, kas notiek, un tas ir tas pats domāšanas līmenis, kas Eiropā bija pirms simt gadiem, kad bija koloniālās lielvaras, tur Francija, Lielbritānija, kas pakļauj puspasauli, bet tur tas domāšanas veids ir mainījies, bet Krievijā tas ir palicis. Mums ir jāiemācās saprast, ka citi domā savādāk, tāpēc, manuprāt, tas

veids, kā mēs šobrīd mēģinām sarunāt lietas ar Krieviju, bieži ir nepareizs, jo mums šķiet, ka viņi domā tāpat kā mēs, ka viņi ir racionāli, ka karš viņiem šķiet slikts, ka ekonomiskās sankcijas viņiem ir sliktas. Taču Krievijas valdībai nerūp tās sabiedrība.

Tas ir cits režīms  un cita uztvere, un tas ir tepat blakus.

Tad jūsu skatījums kopumā par Eiropu ir optimistisks? Jūs redzat Eiropas Savienību nākotnē plaukstošu?

Jā, protams, un es pēc dabas esmu vairāk optimists. Skaidrs, ka sabiedrība noveco un pie mums iebrauks daudz cilvēku no citiem reģioniem. Eiropa mainīsies, bet es ticu šai idejai, un es domāju, arī globālajai pasaulei Eiropa ir ļoti vajadzīga. Tā ka es ļoti ceru, ka ar mums viss būs kārtībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti