Pērn veloaktīvisti, iepazīstoties ar plānu, norādīja, ka tas ir bez konkrētiem mērķiem un naudas līdzekļiem, lai varētu panākt uzlabojumus veloinfrastruktūrā.
Tagad, kad pēc vairāk nekā pusgada tas nonācis līdz valdībai, tajā nekādas izmaiņas nav lasāmas, stāstīja veloentuziasts un Latvijas Radio 5 raidījuma „Uz riteņiem” vadītājs Dainis Kreilis.
“Plānam kā tādam vispār nav nekādas vīzijas, kur Latvijas kontekstā kopējā mobilitātē riteņbraukšana varētu ieņemt savu vietu,” norādīja Kreilis.
“Plāns piedāvā iezīmēt to vēlamo virzienu, ka riteņbraukšana iekļaujas kopējā mobilitātē, bet realitātē šis dokuments nesaka priekšā nevienam neko, kas būtu jādara. Šis plāns neiezīmē tiešām virzienu, kurā pašvaldībām, piemēram, būtu jāsāk darboties nopietni. Piemēram, savienojot lielas apdzīvotas vietas savstarpēji,” skaidroja Kreilis.
Šobrīd tiešām iespējas ar divriteni mobili pārvietoties ārpus pilsētām nav daudz.
SIA „IE.LA inženieri” satiksmes projektētājs Viesturs Laurs, kurš ir veidojis piecu Latvijas pašvaldību veloinfrastruktūras koncepcijas, stāstīja, ka situācija pašvaldībās ir dažāda. Citas pie veloinfrastruktūras strādā rūpīgi, bet citas par to uzskata arī uz ietves novietotu ceļazīmi.
Laurs arī stāstīja, ka pašvaldības veido savienojumus ar saviem ciematiem, bet tuvējām pilsētām savstarpēja sadarbība ir vāja.
“Man liekas, spilgts piemērs ir, ka nav iespējams sakārtot mūsu garāko veloceļu starp pilsētām no Rīgas līdz Jūrmalai. Ja Rīgas daļā atjauno segumu, tas tā neturpinās līdz Jūrmalai, un drīzāk tas pozitīvais ir, ka pilsētas cenšas pievienot sev tuvās apdzīvotās vietas. Teiksim, Līvānos ir ļoti labs piemērs, kur iziet veloceļš no pilsētas un tuvāko apdzīvoto vietu savieno, un Talsi skatās uz tādu pašu virzienu,” klāstīja Laurs.
Tikmēr Satiksmes ministrija pauda, ka šis plāns ir pirmais solis uz politiski plānotu rīcību, lai apkaimes savienotu ar pilsētām.
Tomēr Dainis Kreilis norādīja, ka plānā paredzēto mērķi – vismaz reizi nedēļa ar velosipēdu brauc katrs trešais Latvijas iedzīvotājs - var panākt tikai ar infrastruktūras izvedi.
“No pieredzes zinu, īpaši seniori, bērni, sievietes, baidās Latvijā braukt ar divriteņiem, lai gan tie divriteņi katrai ģimenei ir mājās, jo vienkārši nav droši atdalīta veloinfrastruktūra. Tas ir tik elementāri. Būs atdalīta infrastruktūra, būs daudz, daudz vairāk braucēju ikdienā,” uzskata Kreilis.
Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns norādīja, ka šobrīd uz valsts ceļiem izbūvē deviņus jaunus veloceļus, bet vēl 14 ir projekta stadijā.
Viņš gan uzskata, ka veloinfrastruktūrai jāaug kopā ar braucēju skaitu, un bez pārliecības, ka būs infrastruktūras lietotāju, to būvēt nav iespējams.
“Lietotāju daudzums arī nosaka pašvaldības rīcību. Jo, lai plānotu līdzekļus, ir jāsaprot, vai būs tie braucēji. Lai nesanāk tā, ka pēc pieciem gadiem izanalizējam, un negrib braukt. Jo novembrī jau ir lietus, decembrī sniegs un tad beigās izrādās, ka mēs tik esam kaut kādās vietās sabūvējuši veloceļus par lielām naudām, tie nīkuļo, mēs tīrām un uzturam, bet nekas nenotiek,” skaidroja Vectirāns.
Velosatiksmes attīstības plānā norādīts, ka līdz 2020. gadam tiek plānots izbūvēt veloinfrastruktūru 12 kilometru garumā ar mērķi uzlabot satiksmes drošību atsevišķos autoceļu posmos. Turpat gan arī minēts, ka, realizējot projektus tik nelielos apjomos, būtiski velosatiksmes infrastruktūras uzlabojumi valsts autoceļu tīklā nav paredzami.
