Ģimene sākas no diviem cilvēkiem, divām vienlīdzīgām pusēm. Ja viens no viņiem ir vardarbīgs, paceļ roku pret otru vai ietekmē emocionāli, tā vairs nav ģimene, jo otrs cilvēks ir salauzts. Tā saka hokejists, hokeja treneris, vīrs un tētis Jēkabs Rēdlihs.
Hokejs ir diezgan agresīva spēle, un Jēkabs Rēdlihs pats ne reizi vien uz hokeja laukuma sakāvies. Tomēr tiem jauniešiem, ko tagad pats trenē, viņš māca – tā ir tikai spēle un reālajā dzīvē lietas jākārto sarunājoties.
“Protams, tā ir fiziska spēle, ir asumi, ir agresija kaut kādā mērā. Tas varbūt pat daudzus fanus piesaista šajā spēlē, man patīk tāda spēle. Bet vismaz mūsu ģimenē tas ir sports, tur varbūt es kā vīrietis izlieku savu vīrišķo “es”, agresiju un harmonisks nāku mājās pie sieviņas un bērniem,” stāsta sportists.
Arī citi LTV uzrunātie vīri un tēti saka – vardarbībai ģimenē nav nekāda attaisnojuma, īpaši ja to redz un par normālu attiecību modeli pieņem bērni. “Ja mūsu sabiedrība ir pietiekami izglītota un saprotoša, man jau liekas, ka mums būtu jārunā mazāk par šo tēmu. Vīri sit sievas, un sievas sit vīrus, arī tā ir, bērnu klātbūtnē pie tam vēl – man liekas, ka tas baigi traumē. Un negribētos, lai bērni ar to traumu dzīvo visu mūžu,” saka dziedātājs Intars Busulis.
“Katrā ģimenē ir jābūt tam ģimeniskajam, kad kopā ir komunikācija, mamma un tētis saprotas savā starpā, nav naida un pāri darīšanas, ko pēc tam tā atvasīte dabū, varbūt pat nezinot,” saka Rēdlihs.
Noteikti vajadzīga arī sabiedrības plašāka informēšana par to, ko darīt, ja vardarbīgas situācijas tiek novērotas ikdienā – uz ielas vai aiz sienas, kurš ir tas brīdis, kad vienas ģimenes strīds kļūst par sabiedrības problēmu. “Loģiski, ka cilvēkiem šķiet, ka man tur nav jājaucas, tās ir privātās lietas, bet varbūt kādā brīdī ir tā, ka jāiet palīgā.
Varbūt tas upura psiholoģiskais stāvoklis tajā pozīcijā kā slazdā un tikai no malas var cilvēki palīdzēt. Mums bija vienu brīdi kaimiņi, ar ko mums ar sievu bija sarunas, ka nevar saprast, kurš uz kuru kliedz un vai tas ir kaut kas nopietns vai nav nopietns. Mums pašiem radās tāds jautājums,” stāsta reperis, mūzikas producents ansis.
Aktieris un režisors Intars Rešetins saka – skatuve ir vieta, kur par sasāpējušām problēmām sabiedrībā runāt ir vieglāk. Viņa režijas darbos pirmajā vietā vienmēr ir ģimene un attiecības:
“Es katrā ziņā esmu pret vardarbību. Mans aicinājums ir: ne tikai runāt, bet arī kaut ko darīt, proti, meklēt cēloņus.
Mēs šobrīd vairāk runājam par sekām, bet cēlonis jau ir galvenais. Līdzīgi mēs teātrī, kad iestudējam izrādi, mēs meklējam motivāciju, rīcības cēloņus, un tad tā bilde kļūs skaidrāka,” saka Rešetins.
Viņi visi norāda – situācijas, protams, ir dažādas, taču jāmēģina iedrošināt vardarbībā cietušos par to runāt un meklēt palīdzību. Jo tikai par to runājot un varmākas atmaskojot, maināmies paši un kļūstam pret šādām situācijām neiecietīgi.
