Matīsa stāsts
Vai jūs varētu nodarīt pāri šim bērnam? Rādot bērnības fotogrāfiju, jautā Matīss Jurģelis, pašlaik 32 gadus vecs vīrietis.
"Esmu arī diezgan daudz rauts aiz ausīm, aiz matiem un sists arī pa pakausi un pa muguru. Protams, ne tik traki varbūt kā citi, jo dzirdēti dažādi stāsti. Bet pārsvarā tā bija, teiksim, psiholoģiska rakstura iebiedēšana un biedēšana. Tiklīdz kaut kādu viedokli es izpaudu, kas nesaskan ar manu pāridarītāju, tā uzreiz bija vienkārši benzīns ugunī,” stāsta Matīss.
Kad viens no vecākiem, kurš bērnus vienmēr aizstāvējis, gāja bojā autoavārijā, vardarbības koncentrācija pieaugusi. Matīsam par piedzīvoto nav viegli runāt. Kaklā kamols, acīs asaras.
"Kad mēs ar māsu vairs nevarējām izturēt, mēs piezvanījām uz bāriņtiesu," atklāj Matīss. Piecpadsmit gadu vecumā abi aizbrauca dzīvot pie radiniekiem.
Tomēr šis nav vien stāsts par drosmīgiem bērniem, kas pameta varmāku. Vardarbība bija atstājusi nopietnas sekas.
"Arī es gribēju līdzināties savam pāridarītājam, neapjauzdams to.
Un jā, es to tagad saprotu, ka es biju īstenībā diezgan neciešams cilvēks. Es tā biju audzināts kaut kādā ziņā, un es, iespējams, nezināju citādāku ceļu. Es biju agresīvs pret saviem draugiem, pret saviem klasesbiedriem, es zinu, ka es daudzus arī apsmēju,” atzīst Matīss.
To, ka citiem dara pāri, viņš apjauta pirms dažiem gadiem un visu šo laiku apzināti centies mainīt savu uzvedību. Matīsa stāsts atkal un atkal apliecina – vardarbība rada vardarbību. Risks atkārtoti kļūt par upuri vai arī par varmāku būtiski pieaug.
"Dod pieci 2020"
Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.
Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.
Risks vēlreiz kļūt par upuri vai varmāku
To novērojuši arī speciālisti Valsts probācijas dienestā. "Divu veidu riski. Viens risks – nokļūt atkārtotā upura lomā atkal un atkal piedzīvot šo varmācību pret sevi. Vai otrs veids – uzkrājoties šim naidam, dusmām, bezspēcības sajūtai, cilvēks to realizē, atrodot kādu vēl vājāku par sevi un demonstrējot šo varmācību, lai bēgtu faktiski no savām sliktajām izjūtām, no savas sliktās pieredzes, bet nonāk atkal tai pašā punktā visbiežāk,” skaidro resocializācijas departamenta vecākā eksperte Evija Burkovska.
Probācijas dienestā tā pamato, kāpēc tik svarīgi strādāt ar vardarbības upuriem.
Centra “Dardedze” klīniskā psiholoģe Iveta Damroze norāda – vardarbība, ko bērns piedzīvo ģimenē, ir postoša. Bērnam attīstās smadzenes un nervu sistēma, bet
hroniska vardarbība var ietekmēt, ar kādām grūtībām nākotnē bērns spēs vai nespēs tikt galā.
Jāmeklē palīdzība
Tāpēc iesaistītajiem jāmeklē palīdzība, kamēr nav par vēlu.
"Tā patiesībā ir vecāka atbildība, it īpaši, ja viņš audzina bērnu, ka, esot vardarbīgās attiecībās, viņš savā veidā iedod šo zaļo gaismu, tas ir normāli. Bet vecāku uzdevums šajā gadījumā pasargāt savu bērnu nozīmē pārtraukt šīs vardarbīgās attiecības,” norāda Damroze.
Pārcirst šo apburto loku ir arī sabiedrības interesēs. "Bērns, kas ir audzis ģimenē, kur ir vardarbība, viņš beigās var būt jūsu bērnu klasesbiedrs. Tas var skart ļoti tiešā veidā,” norāda sociālantropoloģe Anna Žabicka.
Par agrīnas prevencijas nozīmi runā arī antropoloģe Aivita Putniņa:
"Mēs ar ļoti nelieliem resursiem varam nākotnē novērst ārkārtīgi lielas un varbūt pat visas dzīves laikā risināmas problēmas."
Aivita Putniņa par labākajām vietām, kur preventīvi iesaistīties, pirms vecāki kļuvuši vardarbīgi, uzskata dzemdību namus, kā arī bērnudārzus. Šajās iestādēs būtu vērts ieguldīt gan darbinieku apmācībā, gan darbinieku atbalsta iespējās, gan arī atalgojumā par papildu darbu.
Arī Matīss vēlas pārcirst vardarbības apburto loku. Tāpēc viņš iesaistījies norvēģu aizsāktā "MOT" programmā, regulāri apmeklējot savu bijušo skolu, lai jauniešus motivētu būt drosmīgiem, rūpēties par citiem, neciest no vardarbības, mācēt pateikt “nē”.
Šo ieguldījumu novērtē arī Friča Brīvzemnieka pamatskolas sociālā pedagoģe Dace Šetlere: "Tas rezultāts nav acīm redzams uzreiz, tas ir ilgtermiņā. Un bieži vien liekas – nu cik mēs varam runāt par šīm tēmām, nodarbības vadīt. Bet es ticu, es tiešām tam ticu, ka tā informācija cilvēkos paliek, jauniešos paliek. Un, iespējams, viņi nāks; ne rīt, ne parīt, bet pēc gada, pēc diviem gadiem vai pēc pieciem gadiem, kad tomēr viņš atcerēsies."
