Valstij nav jānodrošina darbavieta katram, tomēr - kā tiek rēķināts rezidentūras piedāvājums, kā to vērtē studenti un cik pamatota ir studiju apmaksa sešu gadu garumā, ja pēc šī laika rezidentūrā jaunais ārsts netiek un šos sešus gadus par valsts naudu mācījies veltīgi?
ĪSUMĀ:
- Pēc 6 gadu studijām mediķiem jāizvēlas specialitāte un jāpavada rezidentūrā vēl daži gadi.
- Valsts apmaksā mazāk rezidentūras vietu nekā medicīnas studiju vietu.
- Ja speciālists netiek rezidentūrā, būtība valsts apmaksātās studijas bija veltīgas.
- Rezidentūras vietu skaitu un sadalījumu pa specialitātēm veido Veselības ministrija.
- Ministrija ņem vērā ārstniecības iestāžu pieprasījumu un esošo speciālistu skaitu.
- Stradiņa universitātes medicīnas students, kādreizējais RSU senators Šilovs kritiski vērtē rezidentūras vietu sadalījumu.
- Šilovs: Slimnīcas prasa vairāk rezidentu vietu, cerot, ka saņems nepieciešamo.
- VM atzīst: Sistēmu veido gan objektīvi, gan arī subjektīvi kritēriji.
- Šilovs: Rezidentūras vietu palielināšana nav vienīgais risinājums; jāvērtē slimnīcu spēja uzņemt un izmācīt rezidentus.
Sešu gadu studijas medicīnā ir ilgs laiks. Tās pabeidzot, ārsts vēl nevar sākt pilnvērtīgu darbu savā profesijā. Ir nepieciešams izvēlēties sev vēlamo specialitāti un pieteikties rezidentūrai, kurā atkarībā no specialitātes jāpavada vēl vairāki gadi.
Tomēr valsts apmaksā mazāk rezidentūras vietu nekā medicīnas studiju. Seši gadi medicīnas studijās vēl neko nenozīmē – ja pēc tām nav iespējams tikt rezidentūrā, tad velti ir zaudēts laiks mācībām un arī garo studiju apmaksai no valsts līdzekļiem nav lielas jēgas. Teorētiski ceļi ir divi – samazināt medicīnā uzņemto studentu skaitu vai palielināt rezidentūras vietu skaitu, bet šeit atkal jāskatās, vai speciālisti ir nepieciešami un vai ir pietiekoši daudz ārstu un ārstējamo, lai rezidentus izskolotu.
Rezidentūras vietu skaitu un sadalījumu pa specialitātēm veido Veselības ministrija.
Ministrijas nozares cilvēkresursu attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Kļaviņa skaidroja, ka ministrija skatās “ārstniecības iestāžu pieprasījumu, vecuma struktūru, skaitu esošajiem speciālistiem, un skatāmies arī, cik viņi dotajā mirklī jau tiek sagatavoti”.
“Ļoti svarīgi ir nodrošināt speciālistus tajos profilos slimnīcās, kas sniedz neatliekamo palīdzību, – ķirurgs, anesteziologs, reanimatologs, internists. Un, protams, skatoties arī pēc statistikas, pēc kritērijiem, mēs redzam, ka arī šīs ir specialitātes, kur viņu tiešām trūkst. Attiecīgi esam arī likuši uzsvaru uz šīm specialitātēm. Plānojot vietas, vienmēr ir jāatceras pēc tā, kas ir nepieciešams, bet svarīgākais ir jautājums, kur viņi pēc tam aiziet.
Vai viņi aiziet vietās, kur viņi tik tiešām ir nepieciešami, un tā jau ir sadarbība ar slimnīcām un pašvaldībām,” skaidro Kļaviņa.
Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas 6. kursa students, bijušais studējošo pašpārvaldes vadītājs un kādreizējais senators Artūrs Šilovs, kurš par šiem jautājumiem runājis un piedalījies diskusijās gan universitātes līmenī, gan arī ņēmis dalību sarunās ar atbildīgajām amatpersonām, norādīja, ka, pētot rezidentūras vietu sadalījumu, ir jāskatās cik no tām ir pamatspecialitātēs un cik apakšnozarēs. Jo tikai pamatspecialitāšu rezidentūras ir pieejamas pēc sešu gadu medicīnas studijām.
“Realitātē ir pieejamas 170 vietas uz apmēram 230 absolventiem, bet šie absolventi ir tikai budžeta vietu absolventi. Pabeidz daudz vairāk, nekā ir rezidentūras vietu, un rodas jautājums, vai ir par daudz to, kas pabeidz pamatizglītību – sešus gadus, vai ir par maz rezidentūras vietu,” norāda Šilovs.
Daļu no iepriekš minētajiem kritērijiem, pēc kuriem nosaka rezidentūras vietu sadali, Šilovs apšauba. Viņš kritiski vērtē to, ka tiek prasīts ārstniecības iestāžu pieprasījums.
“Mums trūkst tādu un tādu ārstu, tādēļ mēs gribam tādus un tādus rezidentus. Piemēram, mums trūkst viena LOR (otorinolaringologs), viena ginekologa, mums trūkst viena ķirurga. Ir dzirdēts, ka šādos gadījumos reģionālās slimnīcas, lai iedotu vismaz vienu vietu, ir sūtījuši – mums trūkst 4 ginekologu, 4 ķirurgu un 4 LOR, cerot, ka iedos tomēr mazlietiņ vairāk vai vismaz to vienu,” stāstīja Šilovs.
Viņaprāt, šādu kritēriju vērtēšana rada risku, ka izvērtējums nav objektīvs. Tāpat arī ārstu speciālistu asociāciju iesaiste izvērtējumā, Šilova ieskatā, esot riskanta, jo tie var maldināt, sakot, ka speciālisti nav nepieciešami, tādējādi cenšoties aizsargāt savus vecākos kolēģus.
Arī Veselības ministrijas pārstāve Kristīne Kļaviņa atzina – sistēmu veido gan objektīvi, gan arī subjektīvi kritēriji.
“Tas izvērtējums - ir viena daļa gan pietiekami objektīva, un otra daļa ir tā, ko mēs vērtējam, ko profesionālās organizācijas sniedz, kas ir profesionāļu subjektīvais viedoklis. Mēs pamatā skatāmies uz nodrošinājumu, un ir sarunas ar atsevišķām asociācijām, ir, kas prasa vairāk speciālistu, bet mēs redzam, ka tie ir sagatavoti pietiekamā skaitā, bet vairāk ir jādomā, kā viņus dabūt valsts sektorā. Un tad mēs sakām, ka nē, šis nebūtu risinājums – palielināt rezidentūras vietas.
Un ir asociācijas, kuras saka, ka nevajag speciālistus, bet mēs redzam, ka nodrošinājums ar viņiem ir nepietiekams,” atzīst Kļaviņa.
Šilovs norāda, ka rezidentūras vietu palielināšana nav vienīgais risinājums. Ir jāvērtē slimnīcu spēja uzņemt un izmācīt rezidentus. Ja tiešām nav iespējams nodrošināt vairāk nekā 170 rezidentūras vietas pamatspecialitātēs, tad jādomā par citu situācijas risinājumu.
“Būtu primāri jāsaprot, cik daudz slimnīcas ir spējīgas kvalitatīvi apmācīt. Ja mūsu slimnīcas var apmācīt tikai šos 170 rezidentus, par ko es arī diezgan stipri šaubos, dzirdot no kolēģiem, kādas ir pārstrādes. Un ja tie ir 170, tad ir jāmazina budžeta vietu skaits universitātēs. Ja tie ir daudz vairāk – piemēram 300, tad budžeta vietas pat vajadzētu kāpināt.
Tas, ko vajadzētu saprast arī studentam, – nu nekad Latvijā nebūs tā, ka mums būs nepieciešami 10 neiroķirurgi ik pēc diviem gadiem. Nu, tā nekad nebūs. Tā populācija ir tik, cik tā ir,” norāda Šilovs.
Tādēļ, pēc Artūra Šilova domām, daudz nopietnāk vajadzētu pievērsties studentu informēšanai par gaidāmo ārstu nepieciešamību ilgtermiņā.
“Mēs arī nevaram nevienam ārstam liegt gribēt būt par kardioķirurgu vai neiroķirurgu, vai invazīvo radiologu. Mēs nevaram to liegt. Un ir jārēķinās ar to, ka šie studenti, kuri darbojas šajā jomā un grib kļūt speciālisti, ka viņi saņem skaidru signālu no jomas speciālistiem, ka, piedodiet, jums te vietas nebūs. Un viņiem ir tikai viens ceļš. Braukt prom. Vai šajā gadījumā vajadzētu piespiest šos jauniešus stāties ģimenes ārsta specialitātēs? Nekādā gadījumā. Tas, manuprāt, nav atļauts – piespiest iestāties kādā specialitātē,” sprieda Šilovs.
Studijas medicīnā ir gana garas un dārgas, lai tām veltītais laiks būtu tērēts velti un arī valsts līdzekļi netiktu izmesti bez vajadzības. Tādēļ ir jāmeklē risinājums, lai rezidentūra būtu pieejamāka tiem, kas ar aizrautību aizvadījuši sešus mācību gadus. Tajā pašā laikā neieliekot jaunos ārstus viņiem neinteresējošās, bet brīvās rezidentūras vietās.
Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Kārlis Rācenis kā galveno problēmu saskata rezidentūru vietu plānojumu, kas neesot pietiekami precīzs, jo studijas pabeigušo ir vairāk nekā rezidentūras vietu. Taču, tā kā Latvijas medicīnā trūkst speciālistu daudzās jomās, viņš mudina palielināt rezidentūras vietu skaitu, lai ļautu studentiem izvēlēties.
Tāpat viņš kritizēja maksas rezidentūru, kas esot absurda. Tas jauno ārstu nostādot nepatīkamā situācijā, jo viņš maksā par to, ka strādā.
Taujāts par iespējām risināt situāciju, Rācenis sacīja, ka pirmais solis jau ir sperts – šogad būs pirmā vienotā rezidentūras uzņemšana. Viņaprāt, otrs solis būtu atcelt atmaksas sistēmu, kas liek jaunajiem mediķiem pēc rezidentūras pabeigšanas strādāt trīs gadus savā specialitātē. Bet svarīgākais esot pārskatīt to, kā tiek veidots pieprasījums konkrētajām specialitātēm, jo pašlaik esot pārāk daudz subjektīvu faktoru, norādīja asociācijas vadītājs.
