"Viņš vienkārši spaida telefonu. Uzreiz telefons automātiski viņu savieno, un tūliņ jau aiziet zvans uz 112," demonstrējot, kā neuzmanības dēļ var piezvanīt dienestam, stāstīja VUGD Vidzemes Reģiona prevencijas un sabiedrības informēšanas vecākā inspektore Sandra Vējiņa. Viņa norādīja, ka daudz zvanu, kas pienāk, nav ārkārtas, bet vienkārši nezināšanas dēļ, jo cilvēki īsti neizprot dienesta būtību.
Vidzemes reģiona zvanu centra inspektore, dežurante Evita Puriņa ārkārtas palīdzības zvanus pieņem jau 12 gadus. Viņa, absolvējot Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu, savam kvalifikācijas darbam kā tēmu bija izraudzījusies pētījumu par to, kādi ir cilvēku zvani. Protams, var arī vērtēt savas pieredzes.
"Zvani ir visdažādākie, kovidlaikā ļoti spēcīgi to jūt, ka cilvēki meklē, kur var kovidanalīzes nodot, nevar sazvanīt par pašizlolāciju, par to zvana uz 112. Pazudušas mājas atslēgas, pazudusi elektrība, komunālās problēmas. Dzīvnieku patversmes telefona numurus cilvēki zvana un prasa. Nu, tādas lietas, kas attiecas uz uzziņu dienestu, nevis uz glābšanas dienestu.
Vēl, protams, cilvēki alkohola reibumā zvana, jo viņiem gribas parunāties.
Nu jā, bloķētie pinkodi. Tie [zvani] ir visvairāk. Tie ir pirmajā vietā, kad vienīgais, ko cilvēks var sazvanīt, ir glābšanas dienests, ar nobloķētu pinkodu un SIM karti," stāstīja Puriņa.
Sadzīviskie zvani par dažādām sadzīviskām ķibelēm aizņem laiku, kurā varbūt tiešām būtu jāsniedz palīdzība nelaimē nokļuvušam cilvēkam.
"Puse laika aiziet, runājot, skaidrojot cilvēkiem, laiks tiek atņemts nopietniem notikumiem, kur ir ļoti daudz uzmanības vajadzīgs. Un tad tie nepamatotie zvani traucē," norādīja VUGD pārstāve.
Nozīmīgi gan arī neiekrist otrā galējībā un redzot, piemēram, ugunsnelaimi, nogaidīt ar zvanu.
"Mēs tos saucam par novēlotiem izsaukumiem, kur mēs šo izsaukumu saņemam tad, kad māja jau ir pilnās liesmās. Un šeit tā kļūda ir tāda, ka cilvēks, pamanot nelaimi, nevis zvana uz 112, bet no sākuma viņš piezvana mammai, tētim, brālim, vēl kaimiņam izstāsta, ka viņam māja deg. Un līdz ar to šis ir zaudēts laiks," norādīja Vējiņa.
Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieces vērtē, ka šobrīd pozitīvu rezultātu dod veiktais izskaidrojošais darbs skolās. Skolnieki nereti esot zinošāki, kā rīkoties ārkārtas situācijās.
"Skolas vecuma bērni ir ļoti izglītoti. Viņi visu zina, viņiem viss ir izstāstīts. Dažus gadus atpakaļ zvanīja no skolām, jokojās, smējās. Tā viņiem bija tāda rotaļa. Tagad viņi ir ļoti izglītoti, ar viņiem mums vairs vispār nekādu problēmu nav. Nu, senioriem ir, jā, grūtības ar šiem jaunajiem, modernajiem telefoniem, tad palīdzam, kā varam," stāstīja Vējiņa.
Daudzie zvani un jautājumi, uz kuriem nākas rast atbildes, prasa no zvanu centra dežuranta gan profesionālas zināšanas, gan arī būt psihologam.
"Jāzina gan, kā ar cilvēku aprunāties, gan saprast, izprast, kas ir jāsūta palīgā.
Pieņemt pareizo lēmumu, vai būs nepieciešama palīdzība tikai ar vienu autocisternu, vai būs nepieciešamas, piemēram, arī autokāpnes. Tātad šim dispečeram ir jāpiemīt zināšanām un arī tādai psiholoģiskai noturībai, lai viņš šajā stresa situācijā neapjuktu un spētu cilvēkam palīdzēt," norādīja Vējiņa.
Vidzemes zvanu centra inspektore Puriņa atzina, ka daudzajos darba gados jau ir izveidojušās savas prasmes, arī spēja uztvert, cik liela ir nelaime, kad ārkārtas brīdī apjukušais zvanītājs nevar īsti neko daudz izstāstīt.
"Tie gadījumi, kur bērni cieš, un iznākums… Tu, pieņemot zvanu, jau saproti, ka nepaspēs, ka ir ļoti tālu, ka viss ir ļoti nopietni un ka būs slikti… Kad cilvēki ir apdraudēti, tad ir stress, tad tiešām ir stress.''
Piecos Latvijas zvanu centros aizvadītajā gadā apstrādāti vairāk nekā 938 tūkstoši ienākošo zvanu.
