Kamēr tētis turpina trenēties, lai nezustu iemaņas, mazā Marija uz rotaļu istabu nogādā jaunās spēles. Šeit, ukraiņu atbalsta centrā Andrejostā, nodarbināti ir viņi visi. Brāļi Ostaps un Andrejs pie datora. Ģimenes sievietes – iekārtojot telpas. Un vēl viņus saista tas, ka visiem mugurā izšūti tautiskie krekli jeb višivankas.
"Mēs bērnu dēļ pametām Ukrainu. Bet tērpus paņēmām līdzi," saka mūziķe Marjana Hižija.
"Un mūzikas instrumentu," papildina Ļvivas Nacionālās operas orķestra klarnetists Nazars Hižijs.
"Mums tas ir svarīgi. Tas ir mūsu tautas ģenētiskais kods," uzsver Marjana.
"Tautastērps mums ir svēts. Mēs ejam arī uz baznīcu katru nedēļu, un mums ir tradīcija, ka velkam visu tautastērpu vai izšūto kreklu," skaidro Nazars.
"Un tas mums ir svarīgi. Mēs paņēmām līdzi, jo tā ir mūsu dvēsele. Tas ir mūsu sirdīs. Tā ir mūsu Ukraina," piebilst Marjana.
Bet mazās Marijas matos jau redzami ir latviešu raksti.
"Jā, līdzīgi, līdzīgi. Mēs apskatījāmies latviešu tautastērpu rakstainās blūzes un redzējām daudz līdzību ar ukraiņiem. Tā ir matu stīpiņa, un tā mēs esam visu sakomplektējuši," stāsta Marjana.
"Tā ir višivanka, mēs to veikalā nopirkām. Mamma pati neizšuva," atklāj Marija.
Ģimene smejas, ka pārvietoties tautastērpos pa Rīgu neesot viegli. Pretimnācēji uzreiz vaicā – vai kaut kur skanēs ukraiņu mūzika?
Marjanas un Nazara ģimeni Rīgā pārsteidzot draudzīgums un laipnība.
