Braucot ar automašīnu ceļa posmā Ķikuri–Alsunga, mašīnas logus drīz pārklāj dubļi, priekšā braucošā džipa numurs vairs nav saskatāms. Arī no bedrēm grūti izvairīties, vai jāizvēlas braukt ļoti lēni, lai neciestu mašīna. Tāda ir vietējo ikdiena. Iepretim Maras muižai – iecienītam tūrisma objektam – dubļainās bedres ir no vienas vietas. Kaimiņienes Anna Ferstere un saimniece Ilga Pranča-Hartingera situāciju vērtē kritiski:
„Es apbrīnoju skolēnu autobusu, katru nedēļu tur kaut kas, visticamāk, jāremontē. - 'Mēs meklējam ceļu, lai varētu izbraukt, nesabojājot automašīnu. Jārunā ne tikai par fizisko, bet arī morālo slodzi.”
Zemnieks Karstens Harms, kurš no Vācijas uz dzīvi pārcēlies Kuldīgas novadā, stāsta, ka regulāri jāmaina transporta līdzekļiem lampiņas. Bedraino ceļu ikdiena te nav salda:
„Nevar braukt ātrāk par 50 – 60kilometriem stundā. Lampas visu laiku ir beigtas. Man vēl var būt problēmas ar policiju, ka lampas nedeg.”
Arguments, ka laukos cilvēku tāpat maz, ir absurds, spriež vietējie, uzskatot, ka ceļa posms no Ķikuriem uz Alsungu būtu jānoklāj ar asfaltu. Padomju laikos tas arī plānots darīt, taču tā arī palicis tikai ieceres līmenī. Uz dzīvi Maras muižā Ilga Pranča-Hartingera pārcēlās pirms 12 gadiem. Pa šo laiku ir iegūta pietiekami rūgta pieredze, lai saprastu, ka ceļš ietekmē ne tikai pašu ikdienu, bet arī tūristus. Katru gadu greiderējot ceļu, virskārtas stāvoklis tikai pasliktinās, uzskata Ilga. 2016. gadā ceļa posmā veikti periodiskie uzturēšanas darbi, bet vietējie stāsta, ka īpašu rezultātu tas nav devis un apšauba šo darbu kvalitāti:
„Izzāģēja lielus kokus, izraka dziļus grāvjus, bet par segumu laikam aizmirsa. Uzklāja grantētu, tādu mālainu kārtu, kas izbojāja ceļu vēl vairāk. Viss bija sarkans, arī mašīnas nokrāsojās sarkanas, bet bedres kā bija, tā palika.”
Mēģinājumi ceļu sakārtot vainagojušies ar jaunām bedrēm, spriež iedzīvotāji. Gada nogalē ceļš nogreiderēts, taču labs ceļš ir tikai tajos posmos, kur tāds jau tas bija, bet bedrainās vietas atkal ir tādas pašas kā iepriekš.
„Laika apstākļi jau ir tādi, kādi ir. Sen jau varēja to asfaltu pa posmiem uzlikt. Lai arī ir zemes ceļš, bet lai var izbraukt. Kauns jau braukt ar tādu. Bija mums jābrauc uz Ventspili uz bērēm, jābrauc stundu ātrāk, lai var Kuldīgā nomazgāt, lai Lembergs sodu neuzliek,'' stāsta Anna Ferstere.
Iedzīvotāju iniciatīvas un sūdzības, mudinājušas arī Kuldīgas novada pašvaldību pievērst lielāku uzmanību ceļu stāvoklim, lai arī pārsvarā uzmanība šogad tiks koncentrēta tieši uz pašvaldības ceļiem. Ir izveidota darba grupa un pat tiks algots darbinieks, kurš uzraudzīs grants ceļus, atklāj Kuldīgas novada domes izpilddirektores vietniece Agnese Buka, piebilstot, ka iedzīvotāju sašutumu varot saprast:
„Cilvēki investē lielas naudas, lai remontētu savus transporta līdzekļus. Nevar teikt, ka cilvēki raujas dzīvot uz laukiem, bet tomēr...
Ja mums izdotos noasfaltēt vismaz tos galvenos ceļus, kas savieno ciemu vai pagastu centrus, es būtu ļoti priecīga.”
Kā zināms, Latvijā vairāk nekā pusei ceļu ir šķembu vai grants segums, kas šajos siltajos un lietainajos laika apstākļos uz tiem rada arvien kritiskāku situāciju. Vietām ir noteikti satiksmes ierobežojumi vai pat slēgti ceļa posmi. Zināms, ka nākamgad vietējās nozīmes autoceļos plānots ieguldīt 25 miljonus eiro un, veicot dažādus darbus, situāciju plānots uzlabot 300 kilometru garumā. Jāsaka gan, ka kopējais valsts grants ceļu segums Latvijā pārsniedz 11 tūkstošus kilometru. Minētajā posmā no Ķikuriem uz Alsungu 2018. gadā plānoti tikai periodiskās uzturēšanas darbi no piektā līdz desmitajam kilometram.
