"Vēsturiski šeit ir bijusi Mujānu muiža. Un šis ir muižas vešūzis bijis, vēlāk, 90 gadus atpakaļ, vietējie Mujānu cilvēki nolemj, ka varētu šeit būvēt biedrības namu," pastāstīja Dace Kitnere. Nams ir visai iespaidīgs, ar tornīti. No muižas laikiem tam ir akmens mūris, uz kura būvēta ēka. Šis nams ir iekļauts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes kultūras piemineklis.
"Vietējie paši saziedoja līdzekļus, paralēli palīdzēja arī tā laika apdrošināšanas kompānija, un bija arī tāda Žūpības apkarošanas biedrība, kas arī piedalījās ar līdzfinansējumu nama tapšanā. Un tad vietējie iedzīvotāji paši ar savām rokām, līdzekļiem, dēļiem, naglām nāca un uzcēla namu, kur pulcēties vietējiem iedzīvotājiem, organizēt kultūras un izglītības dzīvi, kori, aktiermākslas pulciņu un dažādas citas aktivitātes," stāstīja Kitnere.
Protams, padomju laiks nāca ar tam raksturīgo attieksmi pret Latvijas vēstures liecībām, un ēkā savulaik pat glabājušies kolhoza kartupeļi. "Šeit padomju laikos bija veikals, kultūras nams, te bija arī dažāda veida noliktavas dažādiem produktiem," norādīja nama saimniece.
Atgūstot Latvijas neatkarību, darbību atjaunoja Mujānu Izglītības biedrība, taču tādu līdzekļu, lai atjaunotu namu, protams, nebija.
"Esmu uzaugusi šeit, šī ir mana vide, un mana bērnība ir pagājusi šeit.
Tad jau mēs izaugām. Tad, protams, kā visi bērni, aizgājām uz Rīgu. Tad man piedzima pirmā meita, un tad mēs ar vīru nācām šeit pastaigāties, jo vide un vieta te ir ļoti skaista. Un tad vīrs vienmēr teica, nu, paskaties, tā ēka taču sabruks, vajag kaut ko darīt," atcerējās Dace.
Ēkas pirmajā stāvā tagad, saglabājot tā laika raksturīgos kokgriezumus, atjaunota lielā zāle. Mareks Nika aicināja apskatīt arī bēniņstāvu. Viņš pastāstīja, ka iepriekš tur dzīvojuši baloži un nekā nebija. Tagad tur pieejama semināru telpa. Arī tornītī var uzkāpt.
"Protams, šis nebija viegls process. Tu nezini īsti visu to, kas ir aiz špaktelējuma, aiz bojātām lietām, tev liekas, ka viss būs vienkārši. Daudzreiz ir tā, ka tu iesaisties tādā projektā tādēļ, ka tev nav tik lielas pieredzes. Un tu saki – darām tā riktīgi.
Bet tad, kad tu esi uztaisījis to lēcienu un esi iegāzies dubļos, kā saka, līdz ausīm, tu saproti, ka kaut kā jau jātiek ārā, jo iesākts ir; tad ir jāpiepūš vaigi, lai to izdarītu.
Bija sajūta divas reizes, ka mēs bankrotēsim, ka viss [beidzies], ka mēs nevarēsim. Tad tu apsēdies, kādu dienu, divas padomā, un tad atkal nāk kaut kāds risinājums," stāstīja Mareks.
Gan Mareks, gan Dace atzīst, ka nama atjaunošanā daudz palīdzējuši vietējie cilvēki. Nozīmīga bijusi arī būvnieku attieksme.
"Tas ir ļoti būtiski, ka neprasa, cik man par to maksās, bet redz to kopējo mērķi un ir gandarīti īstenībā par gala rezultātu," sacīja Dace.
Redzot paveikto un saprotot, cik daudz ir ieguldīts darba un arī personīgo līdzekļu, protams, rodas jautājums, kāpēc bija vēlme uzņemties to darīt.
"Redz, viss jau laikam sākas ar cilvēka ambīcijām. Pirmkārt, tā ir kaut kādas paša ambīcijas, ka mēs varam. Man ir šeit arī bijuši dažādi uzņēmēji, politiķi un arī to pašu jautājumu ir uzdevuši – kāpēc? Nu, zārkam taču kabatu nav! Līdzi nepaņemsi! Tu šodien vari kraut naudu kaudzēs, bet vienā dienā nav! Ja mēs skatāmies – rītā mūsu nav, bet kas tu esi, kāpēc tu esi, ko tu esi izdarījis. Labi, mums ir bērni jāizaudzina, viņi pagaidām ir mazi. Bet tālāk – jautājums ir, ko tu atstāsi pēc sevis," stāstīja Mareks.
Biedrības nams nav Daces un Mareka privātīpašums, bet ir nomas tiesības, tātad bērniem, mazbērniem arī gluži atstāt nevarēs.
"Tu varbūt sasniedz tādu dvēseles stāvokli, kad tev ir svarīgi ne tikai sev, bet arī lai kaut kas paliek visiem.
Tas nepieder mums kā fiziskām personām. Nākamais projekts ir mūsu privāts projekts, kur mēs ejam un kaut ko darām. Šis paliek kā biedrības nams. Visi cilvēki var atnākt. Viņš ir atvērts pasākumiem, ekskursijām. Viņš nav slēgts, privāts kaut kāds, privāta vieta, kā viņš turpinās savu dzīvi nākotnē, tas ir atkarīgs, kā mēs to saturu [ieliksim], kas būs, kā būs; kamēr mēs šeit esam, mēs to varam noteikt, pēc mums jau nāks nākamie," stāstīja Mareks.
"Galvenais tagad ēkai iedot to dvēseli un, lai iedotu dvēseli, arī ir kaut kas jādara. Tas ir nākamais solis, ar ko mēs nodarbojamies šobrīd. Domās mēs gribam aptvert pēc iespējas plašāku publikas daļu. Tāpēc mēs domājam gan, ka varētu būt klasiskās mūzikas koncerti. Mums jau viens ir bijis. Tad tie varētu būt tādi tautā iemīļotāki mūziķi vai aktieri. Lai pēc iespējas plašāka publika zina par tādiem Mujāniem. Mēs esam secinājuši, ka patiesībā daudzi valmierieši neko par tādiem Mujāniem nav dzirdējuši, lai gan 7 kilometri tikai. Pirmkārt, es gribētu, lai cilvēki sanāk, lai viņi šeit pulcējas, lai viņi gribētu nākt un arī atgriezties," uzsvēra Dace.
Pirmie koncerti jau atjaunotajā namā notikuši, vien pašlaik korekcijas vieš pandēmija, kuras dēļ nācās pārcelt arī šīs nedēļas nogalē paredzēto. Bet vasarai ieceru netrūkstot.
