Šogad ciemu saraksts Latvijā par 26 ciemiem īsāks, tomēr ne visi no tiem tukši

Valsts adrešu reģistrā patlaban ir fiksēti 6 314 ciemi. Ik gadu pašvaldības pieņem lēmumus dažādu parametru dēļ likvidēt lielāku vai mazāku skaitu ciemu. Šogad ciemu saraksts kļuvis īsāks par 26 ciemiem. Savukārt kopš Valsts adrešu reģistra izveidošanas brīža 17 gados ir likvidēti daži tūkstoši ciemu. Tas gan nenozīmē, ka dabā tādi neeksistē.

Likumā par ciemu sauc tādu novada teritorijas daļu, kurā ir vai tiek plānota koncentrēta apbūve, pastāvīgi dzīvo cilvēki un ir izveidota attiecīga infrastruktūra.

Tātad, ja ciemā nav ēku, nav infrastruktūras, kā arī nav iesniegtu apbūves attīstības priekšlikumu, pašvaldībai jālemj par ciema statusa atcelšanu šādai apdzīvotai vietai.

Pašvaldības gan ne tikai likvidē ciemus, bet izveido arī jaunus, piemēram, 2017.gadā Valsts adrešu reģistrā ir reģistrēti divi jauni ciemi.

Nupat izdotās grāmatas “100 gadi 100 kartēs” autors Jānis Barbans stāsta, kā atšķiras Latvijas karte pirms simt gadiem un tagad: “Pirmkārt, tajā laikā Latvijai nebija robežu. Kamēr nebija noslēgti robežlīgumi, tie, kas zīmēja Latvijas kartes, interpretēja robežas pēc saviem uzskatiem. Protams, vietvārdi bija pilnībā nesakārtoti. Bija ļoti dažādi varianti ar nosaukumiem, daudziem bija vāciskie varianti.”

Viņš arī norāda, ka vēsturiskajiem ciemiem nav iespējams pielāgot to pašu definīciju, ko mūsdienās ciemiem izmanto Zemes dienests. “Tas būtu kā salīdzināt ābolus ar bumbieriem. Tās ir divas dažādas lietas.

Es teiktu, ka kartes ir raibākas šobrīd, bet uz tā rēķina, ka tās ir detalizētākas, nekā bija senākos laikos,” stāsta Barbans.

Valsts zemes dienestam dati par pašvaldību likvidētajiem ciemiem Latvijā ir tikai kopš 2001.gada. Kopumā 17 gados ir likvidēti 2770 ciemi. Šobrīd adrešu reģistrā vēl ir fiksēti vairāk nekā 6000 ciemu.

Tilderi, Mežstūrīši, Jaksti, Piķurgas, Bunči, Mizas, Bekas, Bricēni, Rozītes, Pērnavieši, Galzemji ir daži no 26 ciemu nosaukumiem, kas valsts adrešu reģistrā šogad likvidēti.

Tomēr, kā redzams klātienē un Latvijas kartēs, ciemi tik vienkārši vēl nav izzuduši, taču arvien atvērts jautājums, vai tas tikai pagaidām. Latvijas Radio viesojas vairākos mazos ciemos valsts svētku priekšvakarā.

Upeslīču ciemā deviņas apdzīvotas mājas

Kokneses novadā Upeslīču ciemā ir drēgns, ļoti miglains rudens rīts. Vispirms Latvijas Radio piebrauc pie ēkas, uz kuras ir paša ciema nosaukums – tā ir padomju laikā celta ferma, blakus siena ruļļu novietne. Bet aiz saimniecības ir senāka laukakmeņu māja ar niknu suni, kam ķēde stiepjas līdz pašam ceļam.

Pagalmā sastapta iedzīvotāja Naģežda biezā halātā. Viņa stāsta, ka te šobrīd ir tikai deviņas apdzīvotas mājas: “Tagad jau ir pārpirktas tās mājas, daļa iedzīvotāju aizgājuši pie Dieva. Tur dzīvo vairāki rīdzinieki.” Naģežda rāda ceļu – saka, ka jābrauc kalnā pie kaimiņienes, ilggadējas iedzīvotājas.

Viņa arī iesaka doties pie zinošākas kaimiņienes, kas Upeslīčos dzīvo ilgāk. Nelielā ciemata kalna galā ir divas mājas. Viena no ēkām šķiet tukša, tai ir apsūnojis jumts un no vienas puses izsists logs. Bet vienlaikus redzams, ka nelielajai koka mājai ir arī īpašnieks, jo nupat pievilkta elektrība un pieslietas trepes, arī pagalms sakopts, tomēr durvis neviens never.

Uz otras viensētas piebraucamā ceļa atrodas visa ciema pastkastes – no metāla, koši zilas. Ierodoties iepriekš sastaptās iedzīvotājas aprakstītajā pagalmā, sētā redzams vecs kravas auto, tautā saukts par “gaziku”, tālāk ir iekopts dārzs, pie nama durvīm uz krēsla saritinājies runcis un no pagraba nāk saimniece Lūcija ar spaini.

“Cilvēku ir mazāk, tas ir fakts,” saka Lūcija, atbildot, vai viņai ciemā kaut kas pietrūkst, “es braucu pati ar mašīnu un tā neizjūtu, bet te brauc arī autoveikals vienu reizi nedēļā, arī gaļas kombināts vienu reizi nedēļa ieved savu produkciju. Tā kā, es domāju – gluži kā likteņa pabērni mēs neesam pamesti”.

Lūcija steidzas, bet mirkli vēl padalās ar atmiņām. Agrāk Upeslīču mājas bijušas pilnas ar cilvēkiem, tagad tikai tā dēvētie vasarnieki, kas vēsākā laikā dodas dzīvot pilsētā. “Man liekas, ka Upeslīči radās tikai kolhoza laikā kā apdzīvota vieta, kad cēla fermas un skābbarības tvertnes. Pirms tam es to nosaukumu neatceros. Tepat ir Pērses upe, un tepat arī Pelava ietek Pērsē, tāpēc arī nosauca par Upeslīčiem,” zina stāstīt Lūcija.

Trešajā namā, kur dienas vidū kāds ir mājās, durvis ver pensionāre Elga ar mājas sargu un aicina istabā. Priekšnamā pilnas kastes ar āboliem, istabā mūra krāsns, vāzē rudens ziedi. Piesēžot pie virtuves galda, viņa saka: “Dzirdu, ka pie durvīm kāds traki dauzās, bet es, nabadziņš, baidos kā traks. Tā ir tiem vecajiem. Bet man visa šeit pietiek, meita bieži atbrauc no Rīgas, atved vairāk pārtiku. Labi, ka tepat viens iedzīvotājs uztaisīja aitu fermu, jo, piemēram, gribi dārziņu iekopt, bet nav jau,a kas to uzar, labi, ka viņš ir, tad mēs viņam palūdzam.”

Pikslaukos Mirdza saskata iespēju ciemam neizzust

Tālāk Latvijas Radio dodas uz Daugavas otru krastu, uz Jaunjelgavas novadu, kur no adrešu reģistra likvidēti divi ciemati. Viens no tiem Sunākstes pagasta Pikslauki, līdz ciemam ir ilgi jābrauc pa zemes ceļu, caur mežu un sējumu laukiem. Par to, ka apkārt nav cilvēku, liecina arī ceļā sastaptas trīs stirnas. Pēc aptuveni 15 kilometriem parādās kalnains Pikslauka ciema puduris, tur ir daudz senu koka māju.

Koši dzeltenā vilnas lakatā no Lazdiņu mājas bēniņu loga skatās saimniece Mirdza. Iepriekš degušo māju Pikslauka ciemā kundze nopirka pirms 30 gadiem. Tagad koka mājai, kas celta 1925.gadā, saimniece bēniņos tīra skaidas, bet pirmais stāvs un sijas jau teju pilnībā restaurētas pašas rokām.

“Fuj, man laikam viss deguns tagad ir melns, un es visa esmu skaidās. Esmu gandrīz jau tur visu noņēmusi, tagad vēl ar putekļu sūcēju apstrādāšu dēļus. Tas viss paliks maniem bērniem un mazbērniem, tāpēc es visu laiku uzlaboju dzīves apstākļus. Ja pats strādā un pelni, tad viss būs,” saka Mirdza.

Rīgā Mirdza visu mūžu nostrādājusi par tramvaju un trolejbusu instruktori, tagad pēc pilsētas neilgojas, katru brīdi brauc uz lauku māju, strādā un reizēm arī brūvē vīnu. Pikslauks esot sens ciemats, iedzīvotāja saka, ka patlaban apdzīvotas kādas 12 mājas.

“Padomju laikos un vēl 1989.gadā, kad mēs šeit ieradāmies, šo vietu sauca Zilkalni, tāpat kā blakus apdzīvoto vietu, bet pēc vēsturiskiem materiāliem senāk šo vietu sauca par Pikslauku. Šo nosaukumu ciems atguva tikai pēc neatkarības atgūšanas,” zina teikt ciema iedzīvotāja.

Mirdza stāsta, kāpēc viņa ieradās šajā ciemā: “Te ir skaisti jebkurā gada laikā, tagad arī, rudenī, visur tās egles paveras kā sveces starp dzeltenajiem bērziem. Un tie skaistie Sēlijas ceļi – augšā un lejā, likumu līkumiem. Varbūt man šeit tik ļoti patīk, jo es esmu pārstrādājusies Rīgā. Es jau sen zināju, ka savos 50 gados nākšu šeit dzīvot un lēnā garā remontēšos, un tā es te darbojos.”

Vai ciemats arī fiziski varētu izzust? “Domāju, ka nē, jo tepat vēl rīdzinieki nopirka māju un viņu meitai te ļoti patīk, tas nozīmē, ka viņa te brauks. Tāpat vēl vieni kaimiņi plāno sākt turēt aitas. Tā kā kaut kāda rosība te būs,” saka Mirdza.

Pučiņu ciemā jaunas paaudzes nav

Turpat Jaunjelgavas novadā Seces pagastā likvidētajā Pučiņu ciemā nākas ilgi staigāt no mājas uz māju, nevienu iedzīvotāju nesastopot. Pašā ciema sirdī ir arī viensēta ar nosaukumu "Pučiņas", no kurienes, visticamāk, ciemats arī cēlies, bet arī te neviena nav.

Ilgāk klīstot pa nelielo ciematu, vienā no pagalmiem tomēr kāds rosās ar grābekli. Tā ir pensionāre Aija. Viņa ir īstena seciete, dzimtas māju gan nācās pamest, jo to appludināja, kad būvēja Pļaviņu hidroelektrostaciju. Taču Pučiņās dzīvo jau pēdējos 30 gadus, Upleju mājās. Viņa stāsta, ka dzīve šeit ir laba, izaudzinātas četras meitas, bet uz Rīgu dodas vien divas reizes gadā.

Aija piebilst, ka tikai paaudžu nomaiņu ciemā gribētu redzēt vairāk, citādi skolas autobusam neesot neviena, ko savākt ceļa galā.

“Mēs šeit esam maz cilvēku, tāpēc gan jau noņēma to statusu. Nu gan jau kādi 10 cilvēki kopā sanāk. Bet vispār mums jau te ir labi, tepat ir ceļš, brauc arī autoveikals divas reizes nedēļā,” stāsta Aija, atceroties arī senākus laikus, “kādreiz te bija daudz cilvēku, tieši šeit pagalmā bija arī saieta vieta iedzīvotājiem, un jubilejas kopā svinējām. Tepat arī pašā mājā bija vietējā bibliotēka. Arī pašās Pučiņu mājās dzīvoja vairākas ģimenes. Tagad visi vecie ir nomiruši.”

Jaunas paaudzes ciemā nav. “Man arī ir četras meitas, bet divas dzīvo Rīgā, un vēl divas tepat novadā, tuvāk darbam, jo te jau tā ir – ziemā dažreiz aizputina un var netikt prom tad, kad vajag,” stāsta Aija.

“Lēdmanes muižā” vairākas mājas rīdziniekiem

Atceļā uz Rīgu vēl sanāk iebraukt Lielvārdes novada Lēdmanes pagastā, kur saskaņā ar Zemes dienesta datiem likvidēti 11 ciemi. Viens no tiem ir apdzīvota vieta ar nosaukumu “Lēdmanes muiža”.

Vietas nosaukums, šķiet, dabā tik drīz nepazudīs, ceļa malā ir arī autobusa pietura “Lēdmanes muiža”, un turpat pie neliela dīķa saglabājusies viena no 20.gadsimta muižas ēkām, kas tagad apaugusi ar vīnogu zariem un nav apdzīvota.

Savukārt pāri ielai Ceriņu mājā sastapts Artis: “Mēs rakstām adresē “Lēdmanes muiža” un tad māju nosaukumu. Te kādreiz bija muiža, bet to sabombardēja 1914.gadā. Mūsu mājā pirmajiem bija telefons šeit, tad arī autoveikals šeit stājās krievu laikā, un tepat arī pietura. Tāpēc tas centrs te veidojās.”

Iedzīvotājs stāsta, ka savu seno māju saņēmis mantojumā, līdzīgs stāsts ir arī kaimiņiem, taču vairākas ēkas nopirkuši rīdzinieki, kas laukos gan uzturas reti, tāpēc ciems pēc vasaras var šķist pavisam tukšs. “To māju arī rīdzinieks nopirka, tur tālāk savukārt jaunas mājas rīdzinieki sacēla. Šo māju blakus es uzkopju, bet saimnieks reizi gadā atbrauc apskatīties un viss. Kopumā jau nevar teikt, ka pilnīgs klusums, vienkārši iedzīvotāji vairs nav pazīstami kā kopiena, kā tas bija senāk,” saka Artis.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti