''Nu lūdzu, te ir mana valstība! Te ir krāsns. Rudzu maize, un tad es cepu tādu dāmu maizi ar augļiem un baltmaizi šad tad. Tad mums augšā vēl viens skolotājs, no veciem skolotājiem, sien sierus. Cenšamies kaut ko saglabāt, lai galīgi nepazūd. Cik un kā mums tas izdosies, to redzēs nākošās paaudzes, bet mēģinām.'' - Smiltenes tehnikuma viesnīcas „Kalna ligzda” saimniece Inese Bediķe rāda vienā no bijušās muižas ēku pagrabiem izveidoto maizes ceptuvi. Šobrīd jau tajā tūristu grupas var izsekot maizes cepšanas procesam.
Tehnikuma lepnums ir vairākas vēl saglabājušās firsta Līvena muižas ēkas, kas te veido arī vēsturisku vidi. Tā arī ir bijusi viens no mudinājumiem domāt par kādu interesantu piedāvājumu tūristiem. Un tāds tagad tie ir firsta madāmas kārumi.
''Firsta madāmas kārumi te ir ievārījumi, mazas kūciņas, mazas konfektītes, tādas lietiņas. Sāka skolotājas meklēt tādas senākas receptes, kas varbūt nav tik ikdienišķas,'' uzskaita Bediķe.
Tehnikuma viesnīcas vadītāja Maija Jančevska stāsta, ka ieceres, kā papildināt piedāvājumu un kā šo muižas teritoriju veidot, ir daudzas:
''Es domāju, ka varētu būt ļoti daudzas meistarklases, varētu būt šie te lielie tirgi, mums tāds sapnis bija varbūt ceriņu tirgus un medību sezonas tirgus - ka tās divas muižas lielās godības, un tad tirgi un kārumi, un katli vārās uz uguns, un katrā ir kaut kas no tiem senajiem našķiem, kārumiem, gardumiem...''
Viena no iecerēm saistās ar Amatu mājas izveidi bijušajā Kalna muižas pārvaldnieka ēkā. Kā stāsta tehnikuma direktors Andris Miezītis, te līdztekus dažādiem seniem arodiem varētu arī būt Vidzemes kulinārā mantojuma centrs.
''Mēs šajā ēkā gribam izvietot tieši mājamatniecību kā tādu uzskates līdzekli, lai mūsu jaunieši modeļu variantā apgūst sentēvu metodes, kā maizi cept, kā galu galā skābputru taisīt. Protams, ieceres ir ne tikai ar pārtiku saistītas, bet arī ar mālu, podnieks kā to veidoja, kā metālkalējs rotas veidoja, tā ka ir šīs ieceres un ir jau arī iestrādes.''
Tehnikuma viesnīcu un restorānu nodaļas vadītāja Irita Tepere pabijusi skatīt arī Latgales pieredzi – to, kā tur darbojas kulinārā mantojuma centrs. Viņa atzīst, ka tā ir iespēja vietējiem uzņēmējiem veidot interesantāku piedāvājumu:
''Ļoti daudz gan mājražotāji, gan ēdinātāji ir katrs par sevi, un tas ir tāds labs variants, kā apvienoties un kā vienam otru atbalstīt. Protams, ir arī tādi ēdieni, kur mēs no zemniekiem varam kādus produktus iepirkt un līdz ar to arī viņus atbalstīt. Sadarbībā ar Smiltenes tūrisma informācijas centru ir idejas, ka varētu arī ēdināšanas uzņēmumi likt savās ēdienkartēs šos ēdienus.''
Smiltenes tehnikumā savu ieceri pamato gan ar vēsturisko vērtību saglabāšanu, gan arī ar to, ka šobrīd tūristiem interese ir tieši par mūsu seno un tradicionālo virtuvi, par to, kas mums vien ir raksturīgs.
''Latviešiem tomēr ir savdabība - tāda skābputra kā Vidzemē, tāda nebija Kurzemē. Piemēram, asins zupa - nu kas tādu vispār ir dzirdējis vai redzējis, nu tāda ir Vidzemē bijusi! Un tā tālāk, tā kā tās ir tādas vērtības, ko vajag saglabāt, izmantot šos cilvēkus, kas vēl to visu atceras un var šīs receptes visas saglabāt un parādīt ārzemniekiem,'' cerīgs ir Andris Miezītis.
Ir vēl viens aspekts, kāpēc ir iecere veidot kulinārā mantojuma centru tieši uz tehnikuma bāzes - direktors Andris Miezītis vērtē, ka līdz ar to ieguvēji būs jaunieši, kuri te apgūst gan ar ēdināšanu, gan tūrismu saistītās profesijas:
''Šie jaunieši, kas pabeigs skolu un būs izgājuši šos moduļus, viņi būs daudz patriotiskāki savai dzimtenei, viņi būs daudz uzticamāki savai dzimtenei un būs daudz bagātāki savā iztēlē.''
Smiltenes tehnikumā domā, ka šīs ieceres jāīsteno jau tuvākajos gados.
