Šobrīd saslimstība ar Covid-19 jau kādu laiku mazinās. Vai var teikt, ka slimnīcas atgriežas normālajā, ierastajā ritmā?
Jā, nu, ja jūs sakāt “atgriešanās”, tad principā – normālā laikā mēs slimnīcās neesam atgriezušies. Jo Covid-19 laikā tika būtiski ierobežota pārējo slimnieku ārstēšana.
Tagad, kad vairs nav Covid-19 slimnieku, šie pārējie slimnieki, kas netika savlaicīgi ārstēti, savlaicīgi operēti, viena daļa ir palikuši akūti, un šīs vainas ir daudz ielaistākas.
Līdz ar to ir jārēķinās, ka slimnīcām ir papildu slodze. Bet galvenais ir tas, ka šajā pēc Covid-19 periodā mums ir jāpievērš lielāka uzmanība tiem slimniekiem, kuri netika savlaicīgi ārstēti, jo tad bija Covid-19. Tādu ir ļoti daudz, – rēķiniet – gandrīz trīs gadi. Tie pacienti jau nekur nepazūd, viņi vienkārši netika ārstēti. Viņi tika novirzīti ambulatori vai tika atraidīti. Un tagad tā visa slodze nāk atpakaļ. Plus vēl tagad ir atvaļinājumu laiks. Viena daļa personāla nav bijuši atvaļinājumā varbūt arī divus gadus. Tagad viņi ies atvaļinājumā, līdz ar to tā slodze pārējiem palielināsies – tas nozīmē virsstundas. Diemžēl virsstundu apmaksa arī nav plānota.
Šī ir tāda tiešā mērā ar Covid-19 infekciju saistīta problēma, kas jārisina, bet vai kopumā slimnīcas saskaras ar vēl kādām nopietnām grūtībām šajos laikos?
Otra liela problēma ir energoresursu sadārdzinājums – gan elektrība, gan apkure, kas netiek kompensēta, jo elektrības kompensācijas mehānisms pārstāj darboties ar aprīļa mēnesi. Tā kā tagad tās elektrības izmaksas un siltumenerģijas izmaksas būs reālas. Ja mums nebūs tam kaut kāds kompensācijas mehānisms, tas nozīmē, ka mums būs slimnīcām šie līdzekļi jāatrauj no kādas citas izmaksu sadaļas. Tas būs jādara.
Vai ir kāda skaidrība arī par to, kuras slimnīcas šis energoresursu jautājums varētu skart vissmagāk?
Jā, tur, kur ir liela ķirurģiskā aktivitāte. Sevišķi radiodiagnostikā, jo visas radioloģiskās iekārtas ir ļoti energoietilpīgas. Tur, kur ir lielāka šī aktivitāte, tur šī problēma ir lielāka.
Un kā Covid-19 laiks ietekmējis slimnīcu attīstību? Pieņemu, ka pašā pīķī galvenais bija pacientu ārstēšana. Bet vai šobrīd slimnīcas atgriezušās uz, piemēram, tehnoloģiskās vai profesionālās attīstības ceļa?
Nu, stagnācija ir tajā, ka šis jaunais investīciju plāns neparedz nekādu būtisku attīstību reģionos.
Viņš paredz attīstību šajā brīdī tikai trijās universitātes slimnīcās. Tas ir tas, kas mūs dara bažīgus.
Bet mēs nevaram visus reģionu pacientus nosūtīt uz Rīgu. Un, ja mēs skatāmies, kā slimnīcas darbojās Covid-19 laikā, tad puse pacientu tika ārstēti Rīgā un puse – reģionos. Bet finanšu sadalījums ir 88% Rīgā un tikai 12% reģionos.
