1880. gadā Ezeres pagasta vietnieku pulks nolēma uzcelt divstāvu ķieģeļu skolas namu, ķieģeļi celtniecībai toreiz vesti pāri jūrai no Zviedrijas. 1881. gada aprīlī likts pamatakmens jaunajai skolai, kas iesvētīta un atklāta nākamā gada oktobrī. Abu pasaules karu laikā skolas darbība pārtraukta – II pasaules kara laikā tajā atradušies gan Sarkanarmijas, gan vērmahta hospitāļi, līdzās ēkai nesen atrasti arī vairāku vācu armijas karavīru apbedījumi. Pēc kara skola atsākusi darbību.
Rubas pagasta iedzīvotājs Roberts Bahs, kurš mācījies Rosas skolā no 1956. līdz 1964. gadam, stāstīja, ka pēc tam skolu likvidēja, kad sākās brīvvalsts laiki, tad skolu pārņēma robežsargi. “Tad skolā bija logi, durvis, siltums, ūdens – viss šeit bija,” atcerējās Bahs.
Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un Šengenas zonā robežsargiem ēka kļuva nevajadzīga.
Tad pagasts to pārdeva, un kopš tā laika namam mainījušies jau pieci vai pat seši īpašnieki.
Rosas skolas ēkas pirmais īpašnieks - politiķis, jurists, uzņēmējs Gaidis Bērziņš stāstīja, ka sākotnēji bija ideja veidot vai nu viesu māju, vai arī māju, kas būtu saistīta ar sociālo pakalpojumu sniegšanu, bet tas bija laiks, kad strauji pieauga arī īpašumu cenas, un uzradās pircējs, kurš vēlējās šo īpašumu nopirkt par atbilstošu cenu, un tāpēc viņu pārdeva tālāk.
Bērziņa vadītais uzņēmums ēku pārdeva ar peļņu, bet viena no tā turpmāko īpašnieku stāsts nav gluži tik veiksmīgs.
Bijušais Rosas skolas īpašnieks, nekustamo īpašumu aģentūras “Remarks” direktors Raimonds Kreišs stāstīja, ka skolu iegādājās pirms krīzes, bet 2008. gadā krīzes dēļ visi plāni apstājās.
Pagasta pārvaldes vadītāja Gunta Kalniņa uzskata, ka ēka vairākas reizes īpašniekus mainījusi, jo patiesībā nevienam no viņiem nav bijis ieinteresētības tajā ieguldīt kaut eirocentu nama tehniskā stāvokļa uzlabošanai.
Kad skolas ēku pārdeva, tā vizuāli izskatījās labi, nebija izbrukuši starpstāvu pārsegumi. “Bija jau grandiozi plāni – bija mednieku mājas un atpūtas vietas un tā tālāk, bet upe ir par tālu un meži nav tik lieli, un mēs esam tur, kur mēs esam – mēs neesam pie lieliem ceļiem, lai viņi varētu ar šo pelnīt,” stāstīja Kalniņa.
Neiespējamību izmantot ēku peļņas nolūkos atzīst arī pašreizējais tās īpašnieks.
Pašreizējais Rosas skolas īpašnieks Reinis Kaņeps domā, ka “iepriekšējiem īpašniekiem arī bija doma to kaut kādā veidā adekvāti attīstīt vai uztaisīt kaut ko sociālu tajā visā”.
Viņam arī bija līdzīgi plāni, bet, “visticamāk, ka tā vietiņa šogad tiks izlikta uz pārdošanu. Varbūt lai kādam, kuram ir garākas rokas un finanses atļauj, tad lai viņš arī kaut kā attīsta.”
“Es jau arī pats redzu, ka tur iet uz postu – pirms gada, pusotra es iegādājos to vietu, un es domāju, ka jālaiž tas viss tālāk, jo [...] varbūt kādam citam būs lielākas jaudas,” piebilda īpašnieks.
Šobrīd ēka tiešām jau ir katastrofālā stāvoklī, un tāda pati ir tai pieguļošā teritorija – kādreizējais šķūnis un saimniecības ēka, kur skolas laikā notika darbmācības stundas zēniem, bet robežsargi to izmantoja kā novietni transportam un virtuvi, lēnām grūst un iet postā.
Un nav izslēgts, ka jau pēc dažiem gadiem skolai tiks piešķirts grausta statuss, kā tas šajā pašā Rubas pagastā jau noticis ar kādreizējo evaņģēliski luterisko baznīcu.
