Vēl pirms gada Rojas Jūras zvejniecības muzeja pedagogs Gaidis Riekstiņš-Maure pat nezināja par traģēdiju, kas notikusi vēl krietnu laiku pirms viņa dzimšanas. Draugs ieteica to papētīt.
Traģēdijā bojā gāja trīs jauni cilvēki, bet izglābās kapteinis, kuru vēlāk tiesāja.
“Puspiecos no rīta pret austrumiem, kur saule lec… Tev pietiek piemiegt aci, tev atslēdzas. Viņi bija noguruši, un starp četriem un pieciem ir visgrūtāk sevi noturēt nomodā,” stāsta muzeja pedagogs.
Šodien Jūras spēku kuģis dodas Igaunijas robežas virzienā uz vietu, kur agrā rītā notika nelaime. Kapteinis nepareizi pagrieza nelielo zvejas kuģi, nepamodināja komandu, kas palika iesprostota, pats mēģināja pacelt trali un nesamazināja ātrumu. Taču, pētot notikušo, atklājušies citi interesanti fakti un nesakritības.
“Pati galvenā interesantā lieta, kas bija minēta arī tiesas spriedumā – kuģi apgāza kapteinis, pārkāpjot noteikumus, bet tas interesantākais fakts – to izraisīja nezināms objekts tralī. Iekavās – iespējams, valis. Un ticiet vai ne, tā paša gada 1976. gada 12. augustā izskaloja finvali, kurš bija 12 metrus garš, kuram bija – aprakstā rakstīts – kaut kādas traumas no kuģa,” stāsta Riekstiņš-Maure.
Citi bijušie kapteiņi ir pārliecināti, ka kuģis uzskrējis uz zemūdenes. Sākumā arī muzeja pedagogu aizrāva tieši zemūdenes mistika, bet šonedēļ, iepazinies ar bojāgājušo tuviniekiem, viņš sapratis, ka tā bijusi cilvēcīga traģēdija, kas tālāk ietekmējusi viņu likteņus. Jūra kļūdas nepiedod, bet cilvēks varot piedot un sāpi izrunāt.
“Visas tās emocijas, visas atmiņas, ko tolaik pārdzīvoju, tas viss ataust gaismā. Tas nav tā, ka būtu nenozīmīgi. Liekas, ka nav pagājuši 45 gadi,” saka bojāgājušā māsa Anita Valce.
Un šonedēļ, kad izskanēja ziņa, ka pirmo reizi ar piemiņas pasākumu un aizlūgumu tiks pieminēti bojāgājušie, vietējie vairāk sākuši dalīties savos atmiņas stāstos.
“Tas ir uzdevums droši vien Rojas muzejam, cik daudz noķert vēl šos stāstus, patiesos stāstus no dzīvajiem vīriem, sirmām galvām. Vienai daļai jau 70, 80, 90 gadi. Daļa stāstu, protams, ir aizgājuši,” saka Jūras spēku kapelāns Dāvids Šterns.
“Mēs jau tagad nerunājam par dzelzsgabaliem. Mēs runājam par cilvēkiem, viņu likteņiem un par viņu pēctečiem – arī tie, kas ir šodien dzīvi. Tādēļ viennozīmīgi pateikt, tas cilvēks izdarījis sliktu, – to tā nedrīkst,” pauž viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots.
Muzeja pedagogs saglabās visas iespējamās liecības muzejā un savu darbu pie šī stāsta beigs. Viņš cer, ka pēc gadiem kāds interesents atkal tam pieķersies.
