11. novembra krastmalā pie Rīgas pils mūriem goda sardze. Vairāki desmiti cilvēku sapulcējušies pie ģenerāļa Pētera Radziņa bareljefa, lai atgādinātu par viņa nopelniem Latvijas labā.
1919. gada oktobrī, kad Bermonta armija bija ieņēmusi Pārdaugavu, viņš uzņēmās armijas štāba priekšnieka pienākumus, un jau 11. novembrī bermontieši bija padzīti no Rīgas.
"Viņš uzņēmās atbildību par desmitiem tūkstošiem cilvēku dzīvību. Un savu valsti. Jo no viņa lēmuma bija atkarīgs būt vai vai nebūt mūsu valstij, vai mūsu Brāļu kapi būs mazi, vai ļoti lieli," atceres pasākumā norādīja ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības pārstāvis Agris Purviņš.
Radziņa vadībā izstrādāja plānu Latgales atbrīvošanai no padomju lielinieku karaspēka 1920. gada februārī. Vēlāk Valsts prezidents Jānis Čakste iecēla viņu par Latvijas armijas komandieri, un šajā amatā ģenerālis pievērsās aviācijas un flotes attīstībai. Padomju gados par ģenerāli Radziņu skaļi nerunāja.
"Es nezināju neko, no kādas dzimtas es esmu. Es nezināju, kāpēc māte reizēm iet uz Brāļu kapiem un, tikai pateicoties manam zīmēšanas skolotājam Banderam, kurš lika zīmēt ģipša bareljefus, mēs gājām uz Brāļu kapiem un viņš visu izskaidroja. (..) Viņš bijis noslēgts, ģimenisks," zināja teikt Pētera Radziņa brāļa mazmeita Dzintra Celmiņa.
Atceres pasākumā piedalījās arī Ukrainas vēstniecības un ukraiņu kopienas pārstāvji. No Mariupoles atbraukuši ukraiņu karavīri, jo Pirmā pasaules kara gados Radziņa militāras gaitas bija saistītas ar Ukrainu.
"Mūsu tautas ir plosījušas ordas no austrumiem un rietumu impērijas. Mūsu vēsturē ir cilvēki, kuri cīnījās par abām mūsu valstīm. Viens no tiem - ģenerālis Pēteris Radziņš. Pirmā pasaules kara gados viņš bija Ukrainas Tautas republikas armijas štāba priekšnieks un darbojās arī Ukrainas direktorijas štābā.
Tas ir cilvēks, kurš pielicis lielas pūles, karojot par ukraiņu tautas neatkarību," atceres pasākumā teica Ukrainas Nacionālās gvardes karavīrs Kirils Berkaļs.
