Reportāža: No renesanses līdz pelēcībai - Rīgas mikrorajonu sabiedriskā dzīve

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem un 4 mēnešiem.

Tuvojoties vasarai, Rīgas iedzīvotājiem aktuālāka kļūst brīvā laika pavadīšana, tostarp arī tuvumā savām mājām pilsētas mikrorajonos jeb tā dēvētajos guļamrajonos. Taču lielākoties šajās apkaimēs nav kādu kultūras centru vai iestāžu, kā arī trūkst sporta infrastruktūras jauniešiem.

Ļaudis piekrīt, ka Rīga nav pārlieku liela pilsēta un varētu doties kultūras meklējumos uz centru. Taču šajos rajonos ir arī daudz iedzīvotāju, kas to nevar atļauties, un arī mazākās atvases pēc skolas lielākoties pavada laiku pagalmā.

Vecmīlgrāvja renesanse

Viens no piemēriem rajona uzplaukšanai ir Vecmīlgrāvis, pateicoties tur atjaunotajai kultūras pilij, kas veicina arī krievvalodīgo integrāciju, secina paši iedzīvotāji. Vecmīlgrāvis, viens no tālākajiem Rīgas mikrorajoniem, ir blīvi apdzīvots. Te ir gan vēsturiskā apbūve, gan tā dēvētās "guļamā rajona" daudzstāvu mājas.

Ir pagājuši tieši divi gadi, kopš apkaimē atjaunota Ziemeļblāzmas pils, kas ir arī kultūras centrs. Ēkai piegulst milzu dārzs, rotaļu un sporta laukumi, skatu tornis, kā arī neliela estrāde. Dienas vidū šeit ir liela vietējo iedzīvotāju rosība. Parkā sastaptā iedzīvotāja Ņina lasa grāmatu un ar vienu aci pieskata mazbērnu. Vecmīlgrāvī ir daudz krievvalodīgo. Iedzīvotāja secina, ka šādas vietas dod iespēju vairāk integrēties un arī dažādu kopienu ļaudīm biežāk sanākt kopā

"Pirms tam šeit viss bija pamests un izdemolēts. Pils bija brukšanas stāvoklī, bet tagad, pēc renovācijas, te ir tik skaisti," stāsta vietējā iedzīvotāja Ņina. "Protams, ja ir iespēja Rīgā tieši mikrorajonos vēl veidot šādas vietas, tas ir jādara.

Mūsu rajons agrāk vispār šķita pamests, es šeit dzīvoju jau 35 gadus, bet tagad šeit dzīvot ir bauda. Tāpat, lūk, bērni šeit spēlējas visi kopā – gan krievi, gan latvieši skrien, rotaļājas, arī mēs ar mazajiem pēc skolas šeit uzreiz nākam un līdz vēlam vakaram dzīvojamies. Šeit ir arī visi iespējamie pulciņi - gan dziedāšana, gan dejošana, gan teātris, turklāt visām kultūrām," uzsver Ņina.

Mazliet dziļāk parkā uz vēl kāda soliņa saulē sildās un ada džemperi Melezi no Francijas. Jauniete Vecmīlgrāvī dzīvo pusotru gadu, jo pārvākusies pie drauga, kurš šajā rajonā uzaudzis.

Melezi salīdzinājumam pastāstīja vairāk arī par pilsētu apkaimju attīstību Francijā. "Katrā pilsētā parki un šādas vietas ir ļoti svarīgas, jo saved sabiedrību kopā, kā šeit var redzēt - ir ļoti daudz sieviešu ar bērniem, un esmu redzējusi, ka šeit notiek latviešu tradīciju deju un dziesmu pasākumi," uzsver Melezi. "Esmu no Parīzes, un tur, protams, mums ir daudz parku un kultūras notikumu. Es uzskatu, ka tam ir jābūt pieejamam arī cilvēkiem, kas nedzīvo pilsētas centrā. Piemēram, es dzīvoju 20 minūšu attālumā no Parīzes centra, kur mums ir pieejams kultūras centrs ar kino, teātri un deju skolu. Tiesa gan, Francijā ļoti mīl kultūru, tādēļ iespējas šīm aktivitātēm ir visos pilsētas stūros," saka francūziete.

Savukārt nelielā nojumē atpūšas mikrorajona iedzīvotāja Lidija ar draudzeni. Sieviete Vecmīlgrāvī dzīvo 33 gadus un atminas, ka pirms Ziemeļblāzmas atjaunošanas rajons bijis depresīvs. Ja arī jauniešiem bija kādas iespējas sportot vai iet mākslas skolā, tad pieaugušie lielākoties bija garlaikoti

"Tas pacēla rajona iedzīvotāju garu un noskaņojumu, citādi mēs Vecmīlgrāvi jau sākām dēvēt par apendicītu. Kad biju jaunāka, tad vismaz dažkārt aizdevos uz Mežaparku, bet tagad es dzīvoju te aiz trīs mājām un varu atnākt, kad gribu," atzīmē Lidija.

"Šeit ir daudz dažādu pasākumu. Es latviešu valodu labi neprotu, bet uz ziņojuma dēļa varu salasīt, kādi koncerti notiks. Pēc kultūras centra atjaunošanas iedzīvotājiem šeit ir kļuvis jautrāk," saka iedzīvotāja.

Pļavnieku pelēcība

Pļavnieki, viens no lielākajiem Rīgas mikrorajoniem, lai arī blīvi apdzīvots, tomēr pēc Vecmīlgrāvja apmeklējuma šķiet krietni pasīvāks. Lielai daļai ļaužu ikdiena jāaizvada starp augstajām bloku mājām. Apkaimē ir arī daudz sociālo māju. Vienā no pagalmiem uz soliņa pie veciem sporta trenažieriem apsēdušās divas pensionāres. Marija Pļavniekos nodzīvojusi 30 gadu un, atskatoties uz tiem, secina, ka nedz īpašu kultūras, nedz sporta iespēju tuvumā neesot.

Vēl citi iedzīvotāji pastāstīja, ka jaunieši rajonā bieži lieto alkoholu un nīkst bezdarbībā, un tas nemainās jau daudzus gadus. Tāpēc ir grūti iztēloties, ka apkaimē varētu parādīties kāds radošu aktivitāšu centrs.

Pie skolas Latvijas Radio sastop jauniešu bariņu. 17 gadus vecais Artūrs stāsta, ka Pļavnieku apkaimē īsti nav ko darīt. Zēni vasarā parasti dodas no sava rajona uz Grīziņkalnu, lai piedalītos "Ghetto games" pasākumos.

Turpat starp daudzdzīvokļu mājām atrodas Pļavnieku pamatskola. Arī skolas direktore Elīna Dreimane vērtē, ka šajā rajonā patiešām trūkst kāda pašdarbības nama. Tāpat daudziem vecākiem vasarās jālauza galva, kā bērniem mikrorajonā nodrošināt saturīgu laika pavadīšanu.

Pelēcība arī Zolitūdē, taču ne visi vēlas pārmaiņas

Tālāk Latvijas Radio dodas uz Zolitūdes rajonu Pārdaugavā. Ainava līdzīga kā citos guļamrajonos - daudzstāvu mājas, pagalmos brīžiem parādās iedzīvotāji, pastaigājas ar suņiem, rotaļājas ar bērniem, vēl kāds lauž ceriņzarus, ko ielikt vāzē. Daudzviet saglabājusies padomju bērnu laukumu infrastruktūra, kā arī veļas auklu stabi.

Cilvēku domas dalās, vieni apgalvo, ka apkaime ir pārlieku garlaicīga, citi norāda, ka nekādas papildu sporta un kultūras aktivitātes vai vietas nav nepieciešamas. "Jā, iespējams, būtu interesantāk, ja būtu kāds pašdarbības centrs un kultūras norises. Citādi viss tikai Rīgas centrā notiek," norāda kāda sieviete.

Viņai gan nepiekrīt kāda cita Zolitūdes iedzīvotāja.

"Man nekas nav nepieciešams. Es nekādus kultūras pasākumus neapmeklēju. Man pietiek ar manu ģimeni. Bet, ja gadījumā šeit apkaimē kaut kas parādītos, iespējams, es apmeklētu, īpaši, ja būtu pieejams cenas ziņā," viņa tomēr atzīst.

Tikmēr par garlaicīgu vietējo ikdienu sauc kāds vīrietis. "Vispār šeit ir garlaicīgi. Pirms vairākiem gadiem šeit bija izvietots "Lunaparks", bet tagad nekas nenotiek. Neviens pie mums nebrauc. Šis taču ir guļamrajons. Jā, bērniem te taisa spēļu laukumus, tas ir ļoti labi, bet pieaugušajiem ir maz iespēju," viņš vērtē.

Vienā no pagalmiem ceļā uz skolu Latvijas Radio sastop Romānu. Viņaprāt, dzīve Zolitūdes rajonā ir laba un mierīga, ir iespējas ar draugiem uzspēlēt futbolu, bet pēc kultūras gan esot jādodas uz centru.

"Protams, es gribētu, lai šeit notiek kādi koncerti un pasākumi, taču te īsti pagaidām nav tādas vietas, kur tas varētu notikt," saka Romāns.

"Tāpat pusaudži mūsdienās nav īpaši ieinteresēti apmeklēt kultūras pasākumus. Lielākā daļa manu draugu šeit, Zolitūdē, vienkārši sēž mājās un spēlē videospēles, un tad, ja gribam kaut ko iesākt, dodamies uz centru, jo šeit nav ko darīt," viņš piebilst.

Ķengaraga centrālā sabiedriskā vieta - promenāde

Daugavas krastā daļēji izvietots Ķengarags, šīs apkaimes iedzīvotāji teju vienā balsī atzīst, ka viņiem palaimējies ar izveidoto promenādi un iespēju atpūsties pie ūdens.

To var novērot arī darbadienas rītā. Krastā vairākās vietās bez iekārtotiem soliņiem redzami no mājām atnesti krēsli. Tās ir vietējo makšķernieku iekārtotas vietas.

Ar divām makšķerēm uz kādu lomu cer arī divi vīri no tuvējām mājām. Piemēram, Guntis pats atradis veidu, kā sevi nodarbināt. Viņa ieskatā Ķengarags ir pietiekami attīstīts.

Daugavas malā rosās arī daudz sētnieku, un uz celiņa manāmi daudzi skrējēji, nūjotāji un riteņbraucēji. Lai arī sporta iespēju un bērnu laukumiņu šeit šķietami netrūkst, daudzi sastaptie iedzīvotāji gan izsaka vēlmi pēc kāda kultūras vai radošo nodarbību centra. "Tas ir vajadzīgs jauniešiem - lai viņiem šeit būtu ko darīt. Ir arī svarīgi, lai ir pieejama kultūra tepat rajonā, jo cilvēku te ir daudz," norāda kāda sieviete. "Piemēram, ja būtu kāda neliela koncertzālīte un pie mums viesotos kādi orķestri, vai arī kādi studenti un bērni uzstātos ar saviem priekšnesumiem," viņa skaidro.

Arī kāds vīrietis par kultūras un atpūtas iespējām Ķengaragā ir skeptisks.

"Agrāk te bija kaut kas līdzīgs kultūras namam, bet tagad tajā ēkā viss ir pamests. Palikusi kaut kāda kafejnīca un frizētava, bet otrajā stāvā tur bija liela skatītāju zāle, kurā notika izrādes un rādīja filmas," saka vīrietis.

Atgriežoties vēl pie pēdējā laikā uzplaukušā Vecmīlgrāvja rajona, atjaunotās kultūras pils attīstības vadītāja Liene Kubiļus stāsta, ka, lai attīstītu rajonu, bez pašvaldības līdzekļiem liela loma ir tieši pašiem iedzīvotājiem.

Viņa vēl piebilst, ka kultūras centra komanda ir gatava padalīties pieredzē un sadarbībā ar iedzīvotājiem, ja kādu citu Rīgas mikrorajonu iedzīvotāji vēlas attīstīt kultūras aktivitātes savā apkaimē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti