„Protams, lielākā daļa, kas ir aizbraukuši, viņi paliks tajās valstīs, iesakņosies tur un veidos to diasporu, kas ir iesakņojusies ārzemēs. Bet, veidojot labu politisko pārstāvniecību diasporai, mēs šos cilvēkus nezaudējam, un tā paliek Latvijas tautas daļa. Mēs radām iespēju viņu tuviniekiem, bērniem atgriezties,” sacīja Lulle.
Viņa skaidro, ka laikā, kad robežas ir atvērtas, cilvēkam tik un tā ir vajadzīga piederības sajūta. „To var veidot dažādi. Pasakot, ka es piederu Cēsīm, ģimenei vai Latvijai. Apziņa, ka es kaut kur piederu šajā pasaulē, tas ir pamats, lai varētu veidot brīvu, pašapzinīgu personu.”
Lulle raksturoja pētījuma par diasporas politiku svarīgāko atziņu: „Diasporas politiku veido lielākā daļa pasaules valstu. Valsts, kas neveido savu diasporas politiku, lielā mērā salīdzināma ar automašīnu, kas brauc bez sānskata un atpakaļskata spoguļiem. Kaut kur brauc tikai ar to savas tautas daļu, kas dzīvo konkrētajā teritorijā. Tādu valstu gandrīz vairs nav palicis pasaulē.”
Šajā jautājumā Latvija esot uz pareizā ceļa un pozitīvi izceļas ar daudzveidīgu diasporas politikas veidošanu. Taču būtiski arī veidot politisko apziņu deputātos, ka Latvijas tauta dzīvo arī citur pasaulē.
Otra būtiskā atziņa pētījumā saistīta ar diasporas interešu pārstāvniecību: „Jāskatās dažādi modeļi, kurš ir vislabākais Latvijai: vai veidot atsevišķu [Saeimas vēlēšanu apgabala] sarakstu, vai diaspora turpina balsot par Latvijā veidotiem sarakstiem, bet balsis tiek proporcionāli sadalītas pa vēlēšanu apgabaliem. Vai arī tā, kā tas ir līdz šim – diaspora balso, un balsis aiziet Rīgai. Ja tas tā notiek, tad deputātiem, kas ir ievēlēti no Rīgas, viņiem darbā jāapzinās, ka viņi pārstāv ļoti daudzveidīgu diasporu.”
