Stacionārs Latgalē divās slimnīcās
Šobrīd paliatīvās aprūpes speciālistu konsultācijas iespējams saņemt trīs slimnīcās valstī. Latvijas austrumu reģionam jeb Latgalei tuvākā no tām – Jēkabpils slimnīca. Toties Daugavpils reģionālajā slimnīcā ir pieejams viens no trim valstī pieejamajiem paliatīvās aprūpes kabinetiem.
Savukārt stacionāru paliatīvo aprūpi no astoņām slimnīcām, kam kopumā šobrīd novirzīti 2,5 miljoni eiro, Latgales reģionā nodrošina vien Daugavpils reģionālā slimnīcā un Rēzeknes slimnīca.
Daugavpilī paliatīvās aprūpes slimniekiem tiek nodrošināta atsevišķa nodaļa ar 20 gultasvietām, savukārt Rēzeknes slimnīcā tās ir atsevišķas gultas vietas pie nodaļām.
"Dod pieci!" 2019
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.
Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.
Lai arī rindas uz paliatīvo aprūpi reģiona slimnīcās netiek uzrādītas garas un ilgstošas, ilggadējais ārsts Jāzeps Korsaks uzskata, ka paliatīvās aprūpes nodrošināšana reģionā ir uzskatāma par problēmu.
"Šādu pacientu ir pietiekoši daudz, un tas jau rada problēmas ģimenē, arī līdzcilvēkiem, pašam pacientam. Tas ir risināms – ir jābūt šeit nodaļām pie lielajām slimnīcām. Tieši nodaļām.
Jo ar paliatīvo pacientu ir jābūt komandas darbam. Tur [nodaļās] ir ārsts, kas prot un saprot šos pacientus, zina viņa problēmas un to, kā tās risināt. Tur jābūt psihologam, psihoterapeitam – nepieciešamības gadījumā [tas pieejams] gan pacientam, gan arī radiniekiem.
Reizēm varbūt arī vajadzīga psihiatra konsultācija, it īpaši, ja sākas depresijas, kaut kādi psiholoģiskie traucējumi. Tur vajadzīgs arī varbūt jurista padoms. Pēkšņi iestājusies krīze vai lēnām attīstījusies krīze, un varbūt tas pacients vai radinieki cer, ka viss varbūt labi beigsies, bet šeit ir jārunā par kaut kādiem juridiskiem jautājumiem, par testamentiem, visu pārējo. Tāpar varbūt nevalstisko organizāciju piesaistīšana, arī varbūt garīdznieku piesaiste," teica Korsaks.
Latgalē bez aprūpes slimnīcām
Korsaks uzskata, ka tas, ka Latgalē šāda paliatīvo pacientu aprūpes nodaļa ir vien Daugavpilī, kur lielākoties nonāk pacienti ar onkoloģiskām saslimšanām, ir par maz, jo paliatīvo pacientu grupa ir diezgan liela. "Tas, ka pašlaik, pēc informācijas no Nacionālā veselības dienesta, šeit nav rindu, varētu būt skaidrojams ar to, ka, pirmkārt, cilvēki nezina, un paši mēģina tikt ar šo problēmu galā," pieļauj ārsts.
Korsaks uzskata, ka šobrīd šī jautājuma risināšana lielā mērā gulstas uz aprūpes slimnīcām, kur lielākoties ir viens ārsts. Tomēr tajā pašā laikā gan Korsaks, gan Viļānu slimnīcas valdes loceklis un ārsts Juris Galerijs Vidiņš atzīst, ka arī aprūpes slimnīcu Latgalē neesot. Korsaks skaidro – ir, piemēram, Rēzeknes slimnīcā gultasvietas pie nodaļām, "bet tas nav tas pilnīgākais un efektīgākais risinājums".
"Man liekas, mēs visi gribam kaut ko ielikt kaut kādos rāmjos. Paliatīvā aprūpe, hroniski slimnieki un tā tālāk," spriež Vidiņš, atzīdams, ka robežas bieži vien ir visai izplūdušas. "Viļānu slimnīca sastāv no ambulatorās daļas un sociālās aprūpes nodaļas. Tad Jāzepam [Korsakam] kā bijušajam Rēzeknes slimnīcas galvenajam ārstam jāpasaka skaidri, vai Viļānu slimnīca palīdz Rēzeknes slimnīcai tā saucamās paliatīvās aprūpes jautājumos – ielaisti onkoloģijas slimnieki, kas top nosūtīti uz Viļānu slimnīcu. Pēc insultiem smagi [pacienti], kur ne tikai paliatīvā, bet arī rehabilitācija nepieciešama."
Kā atzīst Korsaks, ņemot vērā savu ilggadējo pieredzi savulaik darbā kā galvenajam ārstam Rēzeknes slimnīcā, Rēzekne netiktu galā ar šādiem pacientiem, ja nebūtu Viļānu slimnīcas. "Pamatā visi Rēzeknes slimnīcas smagie pacienti nāca uz Viļāniem. Un viņi [Viļānu slimnīca] pildīja gan tā saucamās aprūpes, paliatīvo un rehabilitācijas funkciju," skaidro Korsaks. Viļānu slimnīcā, pēc Vidiņa teiktā, ir gan fizioterapeits, gan tiek nodrošināts kapelāns jeb priesteris.
"Ja vajag juridiskos pakalpojumus – mums sociālais darbinieks ir ar augstāko izglītību, kas var visu to noorganizēt. Tā ka mums jau nav tie tādi rāmji. Tajā pašā laikā mēs nesaņemam ne vienu santīmu no tās naudas, kas ir paredzēta paliatīvajai aprūpei."
Nepietiekams atbalsts pacientu aprūpei stacionārā
"Gultas dienas izmaksas ir 16 eiro, bet tur slimniekam jāpērk medikamenti un higiēnas preces. Bet vienalga tā ir smieklīga nauda. No jaunā gada būs 18 eiro," skaidro Vidiņš. "Un šeit ietilpst ēdināšana, vannošana, siltums un viss pārējais."
Korsaks uzskata, ka labākais risinājums būtu valsts finansētas piecas vai sešas gultas, kas atvieglotu un palielinātu cilvēku iespējas saņemt šo aprūpi. Korsaks uzskata – to cilvēku daudzums, kuriem ir hroniskas slimības un kuriem šī paliatīvā aprūpe būs nepieciešama, pieaugs ar katru gadu, jo iedzīvotāji noveco un darbspējīgo skaits samazinās.
"Šorīt no rīta pie manis nodaļā bija 64 slimnieki, tieši sociālajā nodaļā. Un tie man katru dienu jāskatās. Esmu viens ārsts. Bet no tiem 64 tādi īsti pansionāta slimnieki ir tikai kādi 10 -15, pārējie ir pēc insultiem, ar smagām demencēm, ar psihozēm. Visvairāk tagad ir pēc insultiem. Bet paldies Dievam, ir fizioterapeits, un mēs mēģinām uzstutēt viņus uz kājām, bet ne vienmēr tas izdodas,” skaudro ikdienu Viļānos ieskicē Vidiņš.
Pēc uzrunāto ilggadējo reģiona ārstu domām, šādas slimnīcas kā Viļānos Latgales reģionā būtu nepieciešamas vairākas – divas, trīs vai pat katrā novadā. "Jo pēc aktīvās ārstēšanās radinieki netiek galā, un tas būtu glābiņš. Jo paliatīvā aprūpē skaitās vien līdz 10 dienām," turpina Korsaks, piebilzdams, ka Viļānos pacienti nereti ārstējas tik ilgi, cik nepieciešams.
"Ir daudzi pēc insultiem, kuriem nav rīšanas refleksa, ar barības vada onkoloģiju jeb kuņģa onkoloģiju, viņš nevar norīt, un tur ir barošana ar mākslīgo zondi. Neviena cita iestāde Rēzeknes novadā, izņemot Rēzeknes slimnīcu, to nevar nodrošināt," tādēļ iestādēm, kur nonāk šādi smagie pacienti, kuru aprūpē jāpieliek daudzu cilvēku rokas, reģionā ir jābūt vairākām, uzskata arī Vidiņš.
Valstiski būtu jādomā arī par finansiālo atbalstu šādu pacientu aprūpei, un ar 16 eiro dienā te nepietiek. Ja šī summa būtu divas reizes lielāka par gultas vietu dienā, tas varētu būt pietiekoši, atzīst Vidiņš.
"Tādā mazā slimnīcā kā Viļānos, tur mēs tiktu galā pat ar mazāku summu."
Norāda arī uz darbinieku trūkumu Latgales slimnīcās
Vidiņš iezīmē paliatīvās aprūpes jomā vēl kādu būtisku problēmu – medmāsu trūkumu nozarē, "paliatīvajā aprūpē uz vienu medmāsu ir 10-20 slimnieki. Tad iedomājieties, normālās darbadienās pie mums, uz tiem 64 pacientiem dienā ir divas māsas un trīs sanitāres. Un lielākā daļa jeb aptuveni 40 slimnieki ir guloši – pamperi jāmaina un viss pārējais. Ja, piemēram, saņemtu vairāk naudas, varētu arī labāk nodrošināt ar sanitāriem, jo tas ir elles darbs."
Kā skaidro Vidiņš, šobrīd sanitāre Viļānu slimnīcā kopā ar nakts stundām saņem 500-600 eiro "uz rokas". Sliktāk esot ar medmāsām, kurām nav nakts stundu.
"Tas ir diezgan smags darbs, jo tie ir gulošie pacienti, kuri ik pēc divām stundām jāpagroza, lai nerastos izgulējumi. Izgulējumu kopšana, arī mazgāšana, vannošana," darba specifiku skaidro Korsaks.
Pēc uzrunāto ilggadējo Latgales reģiona ārstu domām, arī turpmāk valstiskajam virzienam paliatīvajā aprūpē būtu jābūt vērstam gan uz stacionāriem, gan uz aprūpi mājas apstākļos, kā tas ir arī šodien.
"Es nesen lasīju par nāvi, ka tā aiziešana labāk ir mājās savā vidē, nevis, piemēram, Viļānu slimnīcā vai jebkur citur. Bet nu ir dažādas situācijas. Piemēram, ir tādi, kā es parasti saku, kas izdziest, viņš izdziest bez mokām, aiz vecuma. Kā svece izdeg. Bet ir onkoloģiskie gadījumi, ceturtā stadija, drausmīgas sāpes. Dabīgi, ka viņš mājās nevar. Tātad būtībā mēs atvieglojam tās ciešanas," saka Vidiņš.
Tajā pašā laikā Korsaks uzskata, ka paliatīvās aprūpes ārstu trūkst - tāpat kā citu speciālistu. Tomēr viņš arī uzskata, ka dzīve un laiks uz to piespiedīs, jo tāda ir nepieciešamība. Ja reģionā būtu kaut pa vienam speciālistam, tas jau būtu labs sasniegums, bet šajā gadījumā ir jābūt paša ārsta gribai strādāt šajā nozarē un speciālitātē.
"Jo tas ir grūts darbs. Ja citās specialitātēs tu redzi rezultātu, tev izdevās izārstēt, tev ir morālais gandarījums, tu izglābi, - šeit tu zini un saproti, ka tu viņam [pacientam] vari tikai atvieglot sāpes, atvieglot viņa stāvokli, morāli palīdzēt viņam un radiniekiem."
Tajā pašā laikā ārsts arī uzskata, ka pakalpojumu sniegšanā šajā nozarē jābūt dažādībai, "jo paliatīvā aprūpe kā tāda, tas ir līdz 10 dienām, bet Viļānu slimnīcas aprūpes gultas ir pieejamas arī mēnesi. Pēc nepieciešamības. Un šeit jābūt tai dažādībai. Ir tie pacienti, kurus tiešām stabilizē 10 dienu laikā un varbūt varētu doties uz mājām, bet būs tie pacienti, kuri būs ilgstoši jāpatur, it īpaši tie vientuļie pacienti, kuriem nav radinieku, kuriem nav, kas uzņemsies tālāko aprūpi un kopšanu."
