""Kalna Vēveri" – savulaik bagātākā saimniecība. Viņiem arī vējdzirnavas piederējušas, kuras tagad atjauno. Tā kā vēja resursi arī te izmantoti. Vispār jau latviešu zemnieks visu darīja ar tādu praktisku mērķi," pastāstīja Vēverciema ekspozīcijas pārzinātājs, vēsturnieks Edgars Žīgurs.
Latvijas Radio ar viņu kopā devās dodamies apskatīt vienu no astoņām ēkām, kas autentiskā vidē saglabājusi Piebalgai raksturīgās celtniecības tradīcijas. Savas tradīcijas bijušas arī, domājot par siltumu ēkās.
"Te ir viena no apkures sistēmām, kas apsilda trīs telpas. Šī krāsns ir arī atjaunota. Tā ir arī maizes krāsns, kur pie reizes apsildot telpas, arī maizi var cept. Priekšā ir vēl atsevišķi plītiņa, kas savukārt silda sildmūri. Tātad sienas daļa, kas ir atsevišķi sildāma. Trīs vienā," stāstīja Žīgurs.
Šajā un citās ēkās raksturīgi arī lieli, gari sildmūri, uz kuriem ziemā varēja sēdēt un sildīties.
Žīgurs pastāstīja, ka dažreiz apsildītas ne tikai lielas sienas platības, bet arī grīdas.
"Piemēram, Brīvdabas muzejā Boļu saimniecība, kas ir atvesta no Jaunpiebalgas savulaik, tur kurināts ir pagrabā. Melnais ķēķis vai lopu katls. Dūmu kanāls ir gājis uz augšu, un tad pa grīdu, ar ķieģeļiem izlikts, un tālāk uz skursteni. Tā kā ir pat kāda grīdas daļa silusi. Tā kā tas ir tas raksturīgākais, ka ir šādas te lielas, apsildāmas platības ar sildmūru vai dūmu kanālu izmantošanu," stāstīja vēsturnieks.
Lai skatītu, kā piebaldzēni sildīja savas mājas ziemā, Latvijas Radio ar Žīguru devās uz citu sētu, jo vairākās no ēkām ir restaurētas senās apkures sistēmas.
"Vecvēveru" saimniecības dzīvojamā mājā sākotnēji kurināšana arī bijusi no melnā ķēķa. Vēsturnieks stāstīja: "Aiz sienas ir bijis melnais ķēķis ar lopu katlu. Kurinot šo katlu, dūmi varēja nākt pa sēdmūrīti, kas viss sila. Atmiņu stāsti ir pierakstīti, ka vēl pēdējo iedzīvotāju atmiņās ir, cik silti un patīkami ir bijis ziemā sēdēt uz mūrīša. Saimes istaba arī tika apsildīta, izmantojot sēdmūra turpinājumu.
Tātad virtuvē un saimes istabā bija silts, kurinot vienu mezglu."
Žīgurs mudināja pievērst uzmanību materiālam, kāds ir izmantots krāšņu un sildmūru apdarei.
"Ļoti plaši varam redzēt, ka ir izmantotas dolomīta plāksnes, jo dolomīta plāksnes ilgi tur siltumu. Otrs variants, arī tāda gudrība, ne tikai mūris apsildāms, bet varēja attaisīt otru variantu dūmejā. Sienā mūrnieks atstāja tādu kā reljefu. Atkal ir iestrādātas dolomīta plāksnes, un sienā ir dūmu kanāli bijuši. Visa siena sila, ļoti liela siltuma izmantošana, jo Piebalgā jau zinām, ka tās ziemas ir visaukstākās. Tepat netālu ir tie paši Zosēni, kādi pieci kilometri pa taisno vai pat mazāk. Parasti saka, ka tur ir visaukstākais. Tā kā, protams, tās ziemas šeit ir bargas un aukstas," klāstīja vēsturnieks.
Podnieks, krāšņu meistars, kurš atjaunojis arī Vēverciema senās krāsnis, Mārtiņš Varbūts vērtēja, ka dolomīta izmantošanai bija arī praktiska nozīme.
"Tādā ziņā, ka šeit ir raksturīgi ļoti daudz tie sēdmūrīši. Viņš ir praktisks ar to, ka var izvēlēties to izmēru un ka var nosegt pa virsu.
Ļoti daudzās mājās šeit Vecpiebalgas pusē ir, ka tieši tie sēdmūrīši ir ar tām dolomīta plātnēm pa virsu.
Ņemot vērā to, ka šeit bija amatniecība, pateicoties tam, viņi bija arī salīdzinoši turīgi. Viņi varēja atļauties tādus materiālus, ko citur zemnieki vai amatnieki nevarēja atļauties," skaidroja Varbūts.
Pats meistars par sevi pastāstīja, ka pašlaik viņš ir "uz izķeršanu", jo daudzi privātmāju saimnieki vēlas remontēt vai atjaunot malkas krāsnis.
"Ja paskatās sociālajos tīklos, tad var redzēt, ka cilvēki meklē arī materiālus, arī podiņu krāsnīm materiālus. Malkas apkures krāsnis vietējiem apstākļiem ir vērtīga apkures sistēma, kā, piemēram, šeit, lauku mājā malkas krāsnis ir ļoti saprātīgs risinājums un arī nelielos dzīvokļos," norādīja meistars.
Vēverciema ekspozīcijas pārzinātājs Žīgurs pastāstīja, ka ir arī apmeklētāji, kurus interesē iegūt kādu ideju ēku atjaunošanai.
"Ļoti daudzi prasa un saka, ka arī ir īpašums. Viņi grib apskatīties, kā tad šeit ir bijis, kā cilvēki dzīvojuši, kā viņi paši var risināt sava īpašuma sakopšanu, uzturēšanu vai atjaunošanu. Varbūt pārspīlēju, bet nu kaut kur 50% cilvēku brauc, lai paskatītos. Šī vieta tad kalpo par tādu kā ideju banku, risinājumu banku, kā jau muzejs, viņam arī ir jābūt izglītojošam.
