Viens no svarīgiem faktoriem skolotāju ikdienā ir attiecības ar skolēnu vecākiem. Un ne vienmēr tās ir vienkārši izveidot. Privātajā skolā ''Domdaris'' tika veikta skolotāju aptauja ar mērķi noskaidrot emocionālās vardarbības riska faktorus, ar kuriem ikdienā nākas sastapties skolotājiem. Viens no šiem faktoriem ir skolotāja profesionalitātes apšaubīšana.
''Vecāks nāk ar domu, ka viņš zina, kā vajag labāk, kā ir jādara, kā ir jāmāca, ka viņa bērnam vajag tā. Tas ir nevis vērsts uz sadarbību, bet ar domu, ka skolotājs ir neprofesionālis, un tādā veidā viņam tiek lūgts darīt citādāk. Otrs, kas bija, ka dažkārt vecākiem šķiet, ka viņš ir darba devējs skolotājam. Respektīvi, ka viņiem ir attiecības darba devējs – darba ņēmējs, bet tā gluži nav. Šajās attiecībās tā nevar būt, bērns tajā ir pa vidu. Jo skolas klients ir bērns. Un jautājums ir, kā izveidot labas attiecības ar vecākiem, lai bērns tiktu uz augšu,'' stāsta skolas direktore Ilze Logina.
Vēl viens faktors ir agresīva un uzbrūkoša komunikācija no vecāku puses. Skolas direktore norāda, ka nav korekti aicināt skolotāju parunāt pirms stundas sākuma bez iepriekšēja pieteikuma, jo skolotāju grafiks ir ļoti noslogots. Turklāt vecāki mēdz pārkāpt arī citas robežas. Piemēram, komunicējot uzbrūkoši, un tas bieži notiek tieši ''WhatsApp'' grupās.
''Piemēram, ir vecāki kopā ar skolotājiem grupā. Klases audzinātājam ir sava grupa. Un mums ir bijusi situācija, ka skolēnu vecāki tajā ''WhatsApp'' sarakstē komunicē par skolotāju diezgan uzbrūkoši, un skolotājs pats tur atrodas. Un tad ir jautājums – kā tas notiek? Kāpēc? Kāds ir mērķis tai komunikācijai?'' vaicā Ilze Logina.
Skolā ''Domdaris'' pedagogi šādās situācijās paļaujas uz skolas psihologa palīdzību. Turklāt, veidojot attiecības starp skolotāju un vecāku, liela nozīme ir vadības iesaistei. Tāpēc skola divas reizes ceturksnī rīko sarunas ar vecākiem, kur katrs var pieteikties runāt ar sev interesējošo pedagogu. Svarīgi ir arī savstarpējās attiecībās nejaukt skolēnu.
Arī uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa ir saskārusies ar vairākiem gadījumiem, kad vecāki pārkāpj robežas šajās attiecībās:
''Mums ir daudz stāstu. Un es arī saprotu, kā šie stāsti rodas. Katram vecākam viņa bērns ir vistuvākais. Un katram vecākam gribas savu bērnu pasargāt. Un viņam gribas bērnam iedot labāko, kas ir viņa spēkos. Principā tas, ka vecākam ir šaubas, vai viss ir kārtībā, tas ir labi un tas ir veselīgi šaubīties kādreiz. Bet mūsu praksē un pieredzē ir gadījumi, kad šīs šaubas pārvēršas lielā postošā enerģijā.''
Bērziņa stāsta, ka bieži vien vecāki nesaprot, ka tas, ko viņi dara, ir vardarbība. Piemēram, tad, kad apspriež skolotāju jau iepriekš minētajās ''WhatsApp'' grupās.
Vecāki attieksmi pret skolotāju veido jau mājās, runājot ar bērnu. Tas, kā vecāki runā par pedagogu un kā runā ar pašu bērnu, ietekmē arī bērna attieksmi pret skolotāju:
''Es atceros arī no savas bērnības pieaugušo tekstus – neuztraucies, ka tev bija slikta atzīme pie šīs skolotājas, viņa taču tāda un tāda, viņa taču vecmeita, viņa taču tikai ar kaķi dzīvo. Arī šī ir vardarbība. Bet mūsu bērnībā to tā nesauca. Un tas ir lieliski, ka mēs to tagad tā apzināmies.''
Svarīgs jautājums ir – kur novilkt robežu, kad vecākam iesaistīties un kad būtu jāļauj bērnam pašam tikt galā ar situācijām skolā? Līga Bērziņa stāsta, ka vecākiem ir jāsaprot, ka bērni ir daudz stiprāki, nekā šķiet. Jo vairāk viņi paši risina problēmas, jo patstāvīgāki kļūst. Piemēram, ja bērns atnāk mājās no skolas un stāsta, ka ir kāds konflikts ar klasesbiedriem vai pedagogu, ir ļoti vērtīgi pajautāt – kā es varu tev palīdzēt? Tas rosina bērnu domāt un vēlāk arī rīkoties pašam. Līga Bērziņa gan atzīst, ka nevajadzētu domāt, ka tikai vecāki ir pie kaut kā vainīgi un ka tādi, kas pārkāpj robežas, ir vairums.
''Negribētos arī demonizēt tos vecākus. Jo, lai mēs paralizētu visu skolu, lai mēs paralizētu visu klasi, pietiek ar vienu cilvēku. Tas padara visu klases sapulci un visu klases vecāku dinamiku ļoti sarežģītu. Ir gadījumi, kad vecāki pēc tam klases audzinātājam atvainojas, jo tas viss sākas tik nevainīgi un netieši, un netīši, ka mēs pat kā gudri pieaugušie nesaprotam, kurā brīdī mēs esam kļuvuši par emocionālās vardarbības līdzdalībniekiem,'' saka Bērziņa.
Tomēr svarīgi ir saprast robežas ne tikai vecākiem, bet arī skolotājiem. Ja skolotājs tās nepārkāps no savas puses, tad lielāka iespēja, ka to nedarīs arī vecāki.
