Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā jebkuram darbiniekam pie apģērba vienmēr jābūt piespraustai identifikācijas kartei, uz kuras ir vārds, uzvārds, amats un attēls. Slimnīcas aprūpes direktore Inese Budzila, skaidro – izlasot šo informāciju, to atceras labāk nekā, ja tā tiek pateikta. Budzila gan atzīst, ka komunikācijas problēmas jebkurā gadījumā slimnīcā pastāv.
"Viens no faktoriem ir, ka varbūt ienāk vienā palātā, pasaka, kas es esmu, otrā... Pēc tam izveidojas kāda negatīva situācija. Tas var būt arī tas, ka pēkšņi kāds kaut kur sauc, viss sagriežas kājām gaisā un ātri jāskriem. Pēc tam ienākot palātā, veicot rutīnas darbības, izdarot to, kas jāizdara pacientam, tiek aizmirsts šis cilvēcīgais faktors – komunikācija. Gan pateikt, kas es esmu, gan pateikt lietas, ko mēs šobrīd darīsim. Es atzīstu, ka noteikti tādi gadījumi varētu būt," atzīst Budzila.
Budzila norādīja, ka par šādām situācijām tiek runāts ar personālu un tiek mācīts komunicēt. Budzila gan arī dalījusies novērojumos, ka pēdējos gados paši pacienti aizvien vairāk pievērsušies telefoniem un neiziet uz komunikāciju, un tad rodas situācijas, ka no rīta ārsta apgaitas laikā pacients nekomunicē, bet dienas laikā uzdod jautājumus, uz kuriem medicīnas māsām ir grūti vai neiespējami atbildēt. Arī Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā darbiniekiem pie apģērba jābūt identifikatoram. Slimnīcā ir speciāls klientu apkalpošanas standarts.
"Klientu apkalpošanas kultūras standarts ir pieejams visiem darbiniekiem. Standarts paredz klientu apkalpošanas labu praksi, kur ir arī atrunāta struktūra, kā runāt, kā uzņemties atbildību. Šai sarunai jābūt uz sadarbību orientētai saskarsmei. Rūpes par pacientu drošu vidi un vēl dažādi citi priekšnosacījumi," stāsta Eva Cela, slimnīcas galvenās māsas vietniece ķirurģiskajā aprūpē un Stradiņa universitātes māszinību studiju programmas vadītāja.
Situācijai vajadzētu uzlaboties tuvāko gadu laikā. Tā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, ārsts Vladimirs Voicehovskis, kurš universitātes studentiem otrajā kursā māca komunikāciju ar visdažādākajām pacientu grupām. Viņš skaidro – komunikācija studijās pieminēta vienmēr, taču atsevišķs, apjomīgs un obligāts studiju kurss par šo tematu ir salīdzinoši nesen un pirmie speciālisti, kas to apguvuši, vēl varētu pat slimnīcās pašlaik nestrādāt.
"Nianses ir, komunicējot ar pirmsskolas bērniem, pusaudžiem un ar pensionāriem. Ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, intensīvās terapijas pacientiem, mirstošiem pacientiem. Ar ģimenes locekļiem, kā komunicēt," norāda Voicehovskis.
Tāpat – kā sarunāties ar hroniskiem un emocionālas traumas guvušiem pacientiem un virkni citu. Bet stāsts nav tikai par sarunu. Vocehovskis atklāj – ir pacientu aptaujas, kas norāda, ka tiem ir svarīgi saņemt informāciju, apspriest ārstēšanas plānus un dzīves perspektīvas, kā arī saņemt emocionālu atbalstu grūtajā brīdī.
