Mazie un vidējie zemnieki tiešo maksājumu naudas sadalē ir vislielākie zaudētāji. Un tas notiek ne tikai Eiropas kontekstā, kur Latvija kopumā saņem vismazākos platību maksājumus, bet raugoties arī uz kopējo valsts lauku attīstības politiku. Tā situāciju Latvijas lauku attīstības jomā vērtē Latgales lauksaimniecības speciālisti un zemnieki. Tas jau šobrīd novedis pie tā, ka lauki kļūst tukši, jaunie cilvēki dodas prom, jo neredz attīstības iespējas. Ja citviet Eiropā tas atbalsts, ko platību maksājumu ziņā saņem, piemēram, Briseles lauksaimnieks, tam ļauj nesatraukties par ražu un faktiski normāli uzturēt ģimenei, tad ar to naudu, ko par savu zemju uzturēšanu kārtībā saņem mazais Latvijas zemnieks, nepietiek pat lauku apstrādei, nemaz nerunājot par jelkādu attīstību.
Par to, ka Latvijas laukos ir problēma liecina Centrālās statistikas pārvaldes pērnā gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti, tie parāda, ka salīdzinot ar 2007.gadu, lauksaimniecībā pastāvīgi nodarbināto skaits ir samazinājies par vairāk nekā 43 tūkst. strādājošajiem jeb 19,2%. Un šajā situācijā cēloņus var meklēt nevienlīdzīgajā tiešmaksājumu naudas sadalē Eiropā, ja Latvijā tie ir 90 eiro jeb 63 lati par hektāru , tad atsevišķās Eiropas valstīs tie sasniedz pat 600 eiro jeb 420 latus par hektāru, saka Daugavpils novada lauksaimnieku apvienības vadītājs Guntars Melnis.
Taču te runa nav tikai par konkurenci, bet arī pašu lauku attīstības politiku, tas, ka lauksaimniecībā pastāvīgi nodarbināto skaits rūk, norāda uz nevienlīdzīgo atbalstu pat pašu mājās, jo mazais zemnieks vienmēr ir zaudētājs salīdzinot ar lielo, to labi var redzēt Latgalē, kur ir izteiktākais mazo zemnieku saimniecību īpatsvars, kas apsaimnieko pārdesmit ha zemes, skaidro Guntars Melnis.
Jaunā zemniece Silvija ar vīru un diviem maziem bērniem pie vecākiem nelielajā zemnieku saimniecībā Naujenes pagastā atnāca pirms gada, šobrīd līdzīgi kā daudzi Latgalē apsaimnieko 10 ha zemes, ir dažas govis, aug teliņš, apkārt sakopta vide, tomēr gada laikā jaunie saimnieki sapratuši, ka mazie zemnieki ir stipri apdalīti.
Gadā platībmaksājumos šī saimniecība saņem ap 1000 latiem, šajā summā ir arī atbalsts par saimniekošanu mazāk labvēlīgā apvidū, taču ar šo naudu nepietiek pat zemes apstrādei turklāt, nemitīgas rūpes vēl par graudu ražu, jo no tās savukārt atkarīgs, vai būs ar ko barot lopus, taču arī tas prasa līdzekļus, tāpat kā pārējais - no kā atkarīga ražība, un tas mūsu valstī nav lēti, skaidro jaunā zemniece.
Saprotot, ka lauku dzīve nav viegla, jaunie cilvēki arī pamet laukus, taču tas nav pareizi, un tas ir atkarīgs no lauku attīstības politikas, saka Silvija, ar skumjām redzot, kas notiek pašu apkaimē.
Tieši mazās saimniecības vēl ir tās dzīvības saliņas, kas uztur laukus, jo nevar laukus pārvērst tikai par industriju, kurā viss vērsts tikai uz ražošanu un peļņas gūšanu, jāļauj eksistēt arī mazajiem zemniekiem, savas vides kopējiem, tāpat kā to dara citur Eiropā, tā analizējot lauku politiku, uzsver Eglaines pagasta z/s "Griezes" saimniece un kooperatīvā "Latgales aita" dibinātāja Vanda Krastiņa.
Situāciju Latvijas laukos nevar salīdzināt ar attīstītajām Eiropas valstīm, tomēr, ja mēs esam šīs savienības līdztiesīgi partneri, situācijai lauku atbalsta ziņā jābūt līdzvērtīgai, saka zemnieki, uzsverot, ka tam vēl jāiet kopsolī arī ar pārdomātu kopējo pašu valsts lauku attīstības politiku.
