Linda Spundiņa: Noprotu, ka nesen ir publicēts dzimumu līdztiesības indekss.
Marita Zitmane: Šo indeksu apkopo un pēta Eiropas Savienības institūcija – Dzimumu līdztiesības institūts. Šī indeksa uzdevums, protams, ir saprast, kādā situācija ir Eiropas Savienības dalībvalstīs attiecībā uz dzimumu līdztiesību. Šis indekss ir visnotaļ aptverošs. Ir vairākas tā saucamās jomas, kurās situācija tiek mērīta. Vēl ko es gribētu uzsvērt – dzimumu līdztiesības indekss skatās uz dzimumu situāciju – kā šajā jomā klājas vīriešiem un kā klājas sievietēm. Katra valsts šajā indeksā labi var ieraudzīt sevi, kādā situācijā tā ir pret citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kāds ir Eiropas Savienības vidējais rādītājs. Ja es nemaldos, tad pagājušajā gadā pandēmijas dēļ šis indekss neiznāca, jo datus iegūt bija salīdzinoši grūti. Tāpēc šogad šim indeksam ir fokuss uz darbu un tā savienošanu ar ģimenes dzīvi. Pandēmijas realitāte ir atsevišķi izcelta. Dzimumu līdztiesības institūts apkopo arī labo praksi, dažādus instrumentus, dažādas pieejas, kas dalībvalstīs tiek izmantotas. Tas ir arī tāds mudinājums saprast tās jomas, kuras ir sāpīgās, un strādāt uz izaugsmi.
Pats būtiskākais, lai izaugsme veidotos, ir, vai politikas veidotāji vispār vadās pēc šī indeksa?
Tas ir ļoti labs jautājums. Protams, Labklājības ministrija, kas ir šīs rīcībpolitikas veidotāja Latvijā, seko līdzi šim indeksam, un bieži vien arī seko komentāri no Labklājības ministrijas puses. Cik lielā mērā tas ietekmē tālāko darbību, tas, protams, ir jautājums ministrijai. Tajā pašā laikā attiecīgi rīcībpolitikas dokumentā ir noteikts mērķis attiecībā uz dzimumu līdztiesības indeksu, kas ir tas rādītājs, uz kuru tuvāko pāris gadu laikā mums būtu jāstrādā, mums būtu jāsasniedz šis cipars, lai tas vismaz būtu tuvāk Eiropas Savienības vidējam rādītājam. Patlaban mēs no Eiropas Savienības vidējā atpaliekam par septiņiem punktiem.
Sakiet, kāda ir šī skala un kāds ir Latvijas indekss?
Skala ir līdz simts.
Simt punkti ir absolūta laime zemes virsū. Eiropas Savienībā vidējais ir 68,6 punkti. Latvijai ir 61,4 punkti.
Visaugstākais rādītājs ir Zviedrijai – 83,9 punkti, bet viszemākais, ja es nemaldos, ir Grieķijai – 53,4.
Kā mēs izskatāmies laika gaitā, kopš šo indeksu mēra?
Šo indeksu mēra kopš 2010. gada. Desmit gadu laikā mēs esam pavirzījušies uz augšu par 6,2 punktiem. No vienas puses, nav slikti, no otras puses, – tas nav nekāds kosmiskais ātrums. Kopš iepriekšējās reizes, kad indekss tika mērīts, mēs esam nedaudz atkrituši. Bet tas ir raksturīgs diezgan daudzām valstīm, ko Dzimuma līdztiesības institūts skaidro ar pandēmiju.
Esot nozarē un pētot to visu, vai jūs manāt, ka ir kaut kāda izaugsme?
Man, protams, ir vieglāk teikt, kur mums nav izaugsmes, kur mēs visu laiku ejam uz leju, piemēram, tās ir dzimumā balstītās darba samaksas atšķirības, kur mēs lēni, bet mērķtiecīgi ejam uz leju.
Pēc "Eurostat" pētījuma – mēs patlaban esam Eiropā pašā apakšā ar vislielāko plaisu atalgojumā. Savukārt pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem – tur atšķiras tās kategorijas, kādās mēra – mums tik liela tā plaisa nav.
Kur varbūt ir uzlabojumi, kas man patiešām pārsteidza – laiks, aprūpes aktivitātes, kur mums bijuši 75 punkti, bet tagad ir 89 punkti. Tas nozīmē, ka abi dzimumi iesaistās aprūpes aktivitātēs, piemēram, bērnu aprūpē, radinieku aprūpē.
Tur tā izaugsme ir redzama. Tur, kur mums kopumā ir stabila stagnācija, – darba domēnā, dalība ar nodarbinātību. Finansiālie resursi lēnām pieaug no 43 punktiem uz 60 punktiem. (..)
Kas varbūt skumdina – veselības joma mums ir stagnējošā situācijā, kur liela izaugsme nav vērojama, sevišķi attiecībā uz veselības uzvedību. Tur ir, kur augt.
Kopējais indekss veidojas no dažādu nozaru punktu saskaitīšanas.
Jā, tās nozares ir "darbs", "nauda", "zināšanas", "laiks", "vara" un "veselība", kur attiecīgi tiek izdalītas vēl apakšjomas, kas tad veido šo jomu, kurā arī tiek mērīti rādītāji, izdalot sieviešu punktus un vīriešu punktus. Kāpēc ir šāds fokuss – lai tālāk politikas veidotāji varētu redzēt, kurā jomā uz kuru dzimumu fokusēties.
Kas man likās interesanti, ka viena no jomām, kas netiek mērīta punktos, bet konkrēti summās, ir vardarbība, jo es saprotu, ka to nevar izmērīt konkrētos skaitļos.
Jā, dzimumā balstītā vardarbība nav viena no tām jomām, kas tiek skaitīta un kas ietekmē indeksu. Tā tiek izdalīta atsevišķi tāpēc, ka ļoti daudzām dalībvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai, nav nekāds punktu skaits dots, jo nav salīdzināmu datu. Tā statistika, kas ir, tiek izcelta. Bet tā nav vienīgi Latvijas problēma. Kas vēl ir norādīts, protams, tas, ka nav ratificēta Stambulas konvencija. Viens no ieguvumiem no Stambulas konvencijas būtu mehānisma izveidošana gan par ziņošanu, gan par datu apkopošanu. Tad mēs izveidotu pamatus drošticamākiem datiem.
Attiecībā uz vardarbību Eiropas Dzimuma līdztiesības institūts ir izstrādājis savu metodoloģijas formulu, kā saskaitīt to, cik valstij izmaksā dzimumā balstītā vardarbība. Šis aprēķins arī tiek veikts attiecībā uz visu Eiropas Savienību. Tie skaitļi, protams, ir visnotaļ šausminoši. Ja es no galvas sakot nemaldos, tad tie ir vairāk nekā 300 miljardi eiro gadā. Formula kombinējas no vairākām lietām, kas šīs izmaksas veido, piemēram, veselības aprūpe, pakalpojumu sniegšana un darba produktivitātes zudumi, un daudz kas cits.
Vai nākamajā gada pārskatā mēs jau varētu manīt Latvijai labākus rādītājus?
Nē. Lai arī kā es cienu to darbu, ko dara tas nelielais darbinieku skaits Labklājības ministrijā, kas ir par šo jomu atbildīga, nevar panākt lielu izaugsmi. Lai arī mums ir ierakstīts, ka mums tā virzība ir uz augstāku indeksa rādītāju, es īsti neredzu to, kā tas varētu izpildīties, ņemot vērā topošās valdības sastāvu, kur tomēr ekonomika valda pār visu. Dzimumu līdztiesības indekss ir ekonomika kopā ar sociālo politiku.
Patlaban īsti neredzu, ka mums varētu būt kāda straujāka izaugsme.
Protams, dažādi atveseļošanas fondi un viss pārējais nestu izaugsmi. Bet atkal jau – vienā citā projektā man bija uzdevums veikt analīzi par dzimumu līdztiesības principu ievērošanu Covid-19 atveseļošanas naudas kontekstā. Tur īsti uz to nestrādā. Man nav optimistiskas atbildes. Protams, mēs varam runāt ļoti daudz par paaudžu maiņu, kad jaunā paaudze nāks, kuriem tā ideja par dzimumu līdztiesību jau ir pilnīgi cita nekā tagad pie varas esošajiem. Tajā pašā laikā, protams, nevar cerēt, ka tā izpratne par dzimumu līdztiesību tiem cilvēkiem būs vienkārši nokritusi no zila gaisa. Bet ar dzimumu līdztiesību bija tā, ka tā bija diezgan svarīga joma, līdz mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, jo līdz tam vajadzēja sakārtot daudzas lietas attiecībā uz dzimumu līdztiesību. Iestājoties Eiropas Savienībā, tas aizgāja nesvarīgo jomu sarakstā.
Dzimumu līdztiesība ir viena no prioritātēm, kas Eiropas Savienībai ir svarīga, un Eiropas Savienībai top jaunas direktīvas, kas tā vai citādāk liks kaut ko darīt, piemēram, šis tēvu atvaļinājums. Tas jau arī nebija tāpēc, ka mēs tā izdomājām, bet ir Eiropas Savienības direktīva. Es domāju, ka mēs darīsim to, ko mums Eiropas Savienība liks, un tas mūs pievilks. Es pieļauju, ka zem vidējā līmeņa kaut kādu laiku mēs arī kulsimies, tāpēc ka mēs izpildām to, ko Eiropas Savienība liek. (..)
Kāpēc jums ir svarīga dzimumu līdztiesība, un kāpēc sabiedrībai tai jābūt svarīgai?
Mēs vienkārši dzīvosim labāk, ja abi dzimumi saņems līdzvērtīgu atalgojumu, ja vīrieši iesaistīsies emocionālajā un aprūpes darbā. Tie ir ieguvumi tautsaimniecībai. Mēs esam tik, cik mēs esam. Vai mēs varam atļauties būt nevērīgi pret daļu no tā resursa, kas mums ir? Tāpēc tas ir svarīgi arī man.
