Oktobra vai novembra nedēļu nogalēs pulcēties kapsētās – tā tomēr ir laicīga, padomju laikos radusies tradīcija, skaidro Dricānu draudzes prāvests Māris Laureckis. Tikai mūsdienās to pārņem baznīca, aicinot ne vairs tikai pieminēt, bet arī aizlūgt.
"Mēs to aktualizējām, un cilvēki labprāt atsaucās. To mēs ieviesām, bet ne visos, bet lielākajos kapos. Atsaucība bija gandrīz tikpat liela kā vasarā uz kapu svētkiem," stāsta Laureckis.
Priesteris Māris, skaidrojot, kāpēc ticīgie aizlūdz par aizgājušajām dvēselēm, salīdzina, ka arī tās atrodas šķīstītavā, kas ir kā mājsēde. "Arī mēs, ticīgie vēlamies viņām palīdzēt, šīm dvēselēm, kas ir šķīstītavā un gaida priecīgo brīdi satikt Dievu."
Taču ne visos Latgales katoļu kapos svecīšu vakari notiek tikai un vienīgi vietējā priestera klātbūtnē. Piemēram, Nautrēnu pagasta kapos svecīšu vakaros kapsētās skan nevis priesteru balss, bet garīgās dziesmas izpilda Rogovkas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces.
"Mums ir 11 apstāšanās vietas. Paldies, sievietēm, kas iet un lūdzas, jo mums ir noruna: var nebūt neviens cilvēks, bet mēs esam atnākušas un mēs lūdzamies par mūsu aizgājējiem, par mūsu mīļajiem, vecākiem, vecvecākiem," klāsta Rogovkas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Anna Garanča.
Dažās kapsētās paspēts aizlūgt vēl pirms ārkārtējās situācijas un mājsēdes sākšanās, taču tagad tradīciju nākas pārtraukt. "Bet iet ģimenes, iet sakopj. Šo tradīciju, cerams, šīs pārmaiņas neiznīcinās, mēs ļoti, ļoti ceram," piebilst Garanča.
"Mēs arī braucam uz kapiņiem, uzliekam ziedus, svecītes un noskaitām lūgšanas, tāda mums tā tradīcija," saka Rogovkas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece Irēna Rancāne. Viņas kolēģe ansablī Nellija Žogota vērtē: "Es domāju, ka tā forma nav galvenā, visi vai ne visi, bet tas ir jādara un jādara regulāri. Mana mamma to jau ir darījusi, paši izaugām, to darot, turpinām tagad darīt to."
Pulcēšanās ierobežojumu dēļ svecīšu vakaru pasākumi kapsētās atcelti, taču atbraukt un sakārtot kapu kopiņas, lai pieminētu vai aizlūgtu, var individuāli vai ģimenes lokā.
