Latvijas balss Eiropas Parlamentā: Zīles mērķis – panākt lauksaimniekiem labvēlīgākus nosacījumus un pabeigt «Rail Baltica»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta (EP) deputāts kopš 2004.gada. Šogad ievēlēts no Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", pārstāv Eiropas Konservatīvo un reformistu grupu.

Intervija ar Robertu Zīli
00:00 / 11:17
Lejuplādēt

ĪSUMĀ:

  • Zīle premjera un Latvijas Bankas vadītāja amatam neesot bijis uzrunāts.
  • Politiķis neatmet ideju par nokļūšanu EP lauksamniecības komitejā.
  • Zīle netic, ka lauksaimniekiem būs daudz labvēlīgāki nosacījumi tiešamaksājumos, bet pacīnīties gatavs.
  • Viņš grib, lai saistībā ar naudu no Lauku atbalsta fonda vairāk izlemtu uz vietas Latvijā.
  • Zīle arī satraucas par "Rail Baltica" pabeigšanu.
  • Vēl, pēc viņa domām, īpaši nevajadzētu likt cerības uz sadarbību ar Ķīnu.

Aiga Pelane: Jūsu vārds vairākkārt ir minēts starp premjera amata kandidātu uzvārdiem. Pēc pēdējām vēlēšanām jūsu kandidatūru, vismaz publiskajā telpā, apsprieda ļoti nopietni. Tagad jūsu vārds tika minēts saistībā ar Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām. Jūs visiem šiem amatiem esat pateicis ''nē''. Kāpēc, ar ko tā Eiropa jūs tik ļoti piesaista?

Roberts Zīle: Es domāju, ka jūsu jautājumā zināmā mērā ir arī atbildes sakne, jo skaidrs, ka tas tiek runāts publiskajā telpā, bet tas netiek runāts partiju līderu starpā vai kādā nopietnā situācijā. Par premjera kandidatūru runājot - jā, es kandidēju kā Nacionālās apvienības premjera amata kandidāts. Bet mēs tikām sodīti, gluži tāpat kā pārējās divas iepriekšējās valdības partijas. Mēs zaudējām ceturto daļu no mandātiem, ieņēmām piekto vietu, un skaidrs, ka vēstījums no sabiedrības bija nepārprotams - viņi vēlās jaunus politiķus pie stūres. Es tas neesmu. Es esmu profesionāls politiķis, neesmu jauns politiķis.

Kariņš [pašreizējais premjers Krišjānis Kariņš] arī nav nekāds jauns politiķis.

Viņš tā izvēlējās. Kāpēc - tas jāprasa viņam. Lai viņam veicas.

Bet es to parasti komentēju tā - ja paskatāmies šīs sarežģītās piecu partiju koalīcija saknes un redzam, ka, piemēram „Attīstībai/Par!” visi trīs ministri pavisam nesen bija „Vienotības” biedri. Ja paskatāmies, kā savā laikā Bordāns [Jānis Bordāns, tieslietu ministrs un viens no Jaunās konservatīvās partijas līderiem] tika paņemts Āboltiņas paspārnē, pēc tam kad mēs viņu izslēdzām no partijas. Viņš turpināja būt tieslietu ministrs pie „Vienotības”. Skaidrs, ka šīm partijām ir daudz ciešākas saknes, tāpēc viņi izvēlējās uzrunāt Kariņu. Tas bija pamatoti.

Mani neuzrunāja ne prezidents, ne kāds no partijas līderiem. Tāda piedāvājuma nebija. Tā bija medijos radīta informatīva vide, lai šajā gadījumā varētu…

... jūs izspēlēt?

Jā, protams. Par Latvijas Banku ir vēl jocīgāk. Vairāk nekā gadu ik pa brīdim medijos parādījās šāda veida informācija. Un tas viss anonīmi parādījās, ka tā kā varētu būt es, labi saprotot, ka šinī situācijā nominēt politiķi par Latvijas Bankas prezidentu nav nopietni. Jo tas nav vajadzīgs ne Latvijai, ne arī tas varētu iziet cauri.

Līdz ar to vienīgais, kurš uzskatīja, ka man ir lielas iespējas kļūt par Latvijas Bankas prezidentu, bija Jānis Urbanovičs, „Saskaņas” vadītājs. Tā kā te mēs labi varam redzēt, cik tam visam varam ticēt.

Atgriežoties pie jūsu darbības Eiropas Parlamentā. Jums tas nav pirmais sasaukums. Šobrīd darbojaties gan Ekonomikas un monetārajā komitejā, gan Transporta un tūrisma komitejā. Gribējāt būt arī Lauksaimniecības komitejā. Bet kāpēc nesanāca?

Tāpēc, ka Eiropas Parlamentā visus amatus ieņem pēc matemātiskas formulas. Mēs, Eiropas konservatīvie reformisti, vairs neesam tik stipri kā iepriekš, mēs esam sestā lielākā grupa. Mums bija četras vietas lauksaimniecībā, bet tur priekšroka ir tiem, kas tur iepriekš ir strādājuši, gluži kā man transporta komitejā, kur esmu bijis frakcijas runasvīrs nu jau 15 gadus. Ekonomiskā un monetāro lietu komiteja man ir otrā pilntiesīgā komiteja, lai arī biju solījis, ka varētu būt aizvietotājs Lauksaimniecības komitejā. Esmu arī pirmais vicepriekšsēdētājs savā frakcijā, un tas arī nav viegli. Tāpat esmu nokļuvis Budžeta komitejā kā aizvietotājs, kas, manuprāt, šajā situācijā, kad priekšā ir nākamā septiņu gadu budžeta pieņemšana, kurš ietver arī lauksaimniecības sadaļu, varbūt ir pat būtiskāk, nekā būt par aizvietotāju Lauksaimniecības komitejā.

Taču domu par nokļūšanu Lauksaimniecības komitejā es neesmu atmetis. Šo vietu mēģināšu iegūt pēc "Brexit" vai termiņa vidū.

Taču līdz nākamā gada beigām, kad visdrīzāk septiņu gadu budžets tiks pieņemts, daudz spēcīgāka pozīcija tomēr ir Budžeta komitejā. Turklāt esmu šajā komiteja izcīnījis, ka esmu savas grupas - Eiropas Konservatīvo reformistu - pārstāvniecības vienīgais kontaktpersonas loceklis. Tā ir tāda sarežģīta forma, bet tā ir spēcīga parlamenta institūcija, kas runās ar valstu finanšu ministriem par Eiropas budžeta gala cipariem.

Taču esmu arī runājis ar ministru Gerhardu [Latvijas Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards], un sagaidāms, ka finiša taisne par Kopējās lauksaimniecības politikas iekšējo naudas sadali - par to, pēc kādiem kritērijiem tas notiks un cik būs kopējais naudas daudzums - izšķirsies nākošajā gadā Vācijas prezidentūras laikā, kas ir otrais pusgads.

Vēl es gribu teikt, ka būtiska pozīcija mūsu frakcijā ir [Janušs] Vojcehovskis no poļu valdošās partijas. Viņš būs lauksaimniecības komisārs. Es nesaku, ka tas ir izšķirošs jautājums, bet skaidrs, ka poļu lauksaimniecības komisāram ir izpratne par to, kādi specifiski lauksaimniecības jautājumi ir jaunajās dalībvalstīs, kā arī mēs un Polija esam pie Baltijas jūras krastiem ar līdzīgiem veģetatīvajiem nosacījumiem.

Vai Latvijai varētu būt labāki nosacījumi lauksaimniecībā nākamajā finanšu periodā?

Visdrīzāk mēs nevarēsim salauzt situāciju tiešmaksājumos. Tur ir neliels pieaugums, bet, protams, šī atstarpe [starp dažādu valstu lauksaimniekiem] ir. Taču vēl var pacīnīties, un to arī darīsim. Protams, pacīnīsimies par to, lai izlīdzināšanās turpmāko septiņu gadu laikā tomēr notiktu ar ātrāku tempu.

Taču būtiskākais ir Lauku attīstības plāns. Patlaban šīs programmas līdzekļi ir samazināti visiem par 15%. Ir ārkārtīgi svarīgi, un to nedrīkst pieļaut, ka pārāk daudz kritēriju, kā mums šo naudu dalīt, nosaka Brisele. Mums svarīgi, lai mēs paši Latvijā varam tikt galā: ko mēs vairāk atbalstām - mazās saimniecības, vairāk zaļās saimniecības? Tāpat arī svarīgi neaizmirst par tiem, kas ir lauksaimnieki-lielražotāji, kas eksportē savu produkciju globālajā pasaulē, piemēram, graudu ražotāji. Tas būtu mūsu pašu jautājums.

Jūsuprāt, vai Latvijā būs viegli izdiskutēt un izšķirties par to, vai mēs vairāk atbalstām mazās saimniecības vai vairāk dodam lielajām? Tagad jau strīdi ir visai asi, un tie visu laiku notiek.

Es domāju, ka nebūs vienkārši pieņemt šīs sadales principus. Taču pakāpeniski, manuprāt, šī izpratne starp dažādām lieluma un dažādu virzienu saimniecībām parādās. Es ceru, ka tad, kad būs zināms mūsu iespējas elastīgi šo naudu pārdalīt un būs zināms kopējais naudas daudzums, tad tas risinājums tiks atrasts diezgan ātri. Risinājumam jābūt saprātīgam. Mēs nevaram iznīcināt, piemēram, visas eksportētājsaimniecības un domāt tikai par zaļumu. Šajā gadījumā mēs zaudēsim šo ļoti būtisko mūsu eksporta sadaļu, un tie īstenībā ir lieli skaitļi.

Protams, mēs nevaram iet arī otrā pavadā un uzskatīt, ka galvenais ir tikai nopelnīt naudu, aizmirstot par vidi Latvijas laukos.

Transporta komitejā jūs jau strādājat 15 gadus. Ko jūs gribat sasniegt šajos turpmākajos piecos gados?

Pats svarīgākais ir pabeigt "Rail Baltica" projektu un nodrošināt naudu, un nogludināt pretrunas "Rail Baltica" projekta ieviešanā. Tās joprojām ir, un diemžēl tās var ietekmēt šo projektu.

Vai pretrunas joprojām ir starp Baltijas valstīm?

Tai skaitā.

Cita lieta, ka ir prasība no Eiropas Komisijas, kas, manuprāt, ir pareiza - apvienot šos triju Baltijas valstu projekta ieviešanas uzņēmums vienotā "RB Rail" uzņēmumā, veikt iepirkumus un plānot šo projektu kā kopīgu. Tas nebūs viegli, jo dažām Baltijas valstīm ir problēmas ar vēl citām valstīm, kas piedalās projekta uzraudzības statusā, kas ir Somija un Polija. Pēdējā laikā ir kļuvis zināms par vairāku vadītāju atkāpšanos, kas oficiāli tiek motivēta ar personiskiem iemesliem, bet… jāatzīst, ka vienkārši nav.

Taču tas ir pārvarami, es tam ticu. Tāpēc politiskā puse, ko mēs Eiropas Parlamentā mēģinām arī uzturēt ar projekta draugu grupu, ir nogludināt šos konfliktus, parādīt saprātīgo ceļu un, protams, izcīnīt pietiekoši daudz naudas, lai šo projektu varētu pabeigt 2026. gadā.

Esat arī delegācijas sastāvā attiecībās ar Ķīnu. Tagad vērojamas Ķīnas un ASV pretrunas, Eiropa šīm problēmām ir pa vidu. Turklāt visas šīs globālās problēmas ietekmē arī mūsu ekonomiku. Jūsuprāt, Eiropas Parlamenta delegācija kaut ko var mainīt sarunās ar Ķīnas parlamentāriešiem?

Nē, šīm delegācijām nav pārāk liela nozīme. Mēs varam atcerēties, kā gāja Grigules kundzei, kas vadīja iepriekšējā sasaukumā Vidusāzijas delegāciju. Skaidrs, ka tas ir vairāk tāds parlamentārās sadarbības modelis, kā tas ir arī Latvijas Saeimā, kur ir sadarbība ar citu valstu parlamentāriešiem. Šis ir tikai mazliet citā līmenī.

Bet, runājot par Ķīnu, - mana iepriekšējo gadu pieredze ir diezgan bēdīga. Tāpat ir jāsaprot, ko mēs varam sagaidīt no viņu investīcijām. Viņiem ir sava stratēģija, un mēs zinām, kāda ir situācija ar Ķīnas investīcijām Āfrikā vai Balkānu valstīs. Tur parasti tās nāk ar politiskām prasībām.

Mūsu gadījumā mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Tiekoties ar Eiropas Rūpniecības un tirdzniecības kameras ekspertiem, kuri gadiem ilgi strādā Ķīnas tirgū, viņi stāsta, cik beztiesīgi viņi tur ir.

Cerēt uz milzīgām komunistiskās Ķīnas investīcijām bez nosacījumiem ir naivi, vienkārši tas ir naivi.

Latvijā tās cerības tomēr ir ļoti lielas, ka, piemēram, šeit ies cauri Zīda ceļš, ka attīstīsies tranzīts…

Un kas tālāk? Mums ir atnācis viens vilciens. Pirms gada, šķiet, viens bija, un tad vēl kāds… Starp citu, caur citām Eiropas valstīm iet no Rietumķīnas vilcieni, bet tas ir vairāk uz dienvidiem no mūsu atzara.

Taču no pieredzes jāatceras – Āfrikā, kā es minēju, arī Balkānos, Ķīnas investīcijas nāca ar prasībām. Tās parasti nāk ar prasībām, [ar domu] ka jūs nespēsiet tās investīcijas atmaksāt. Un tad parādās citas prasības. Un to Rietumeiropā saprot.

Es nesaku, ka mums vienmēr jāseko Vācijas, Francijas līderiem attiecībā uz bažām par Ķīnas investīcijām, bet tajā pašā laikā mēs nevaram arī to ignorēt. Mēs jau varam teikt - ja mums nenāk investīcijas no Francijas vai Vācijas, mēs ņemam Ķīnas investīcijas. Bet tik vienkārši tas tomēr nav. Tāpēc, ka komunistiski pārvaldītas zemes mērķi ir daudz savādāki. Mēs zinām, piemēram, ''Huawei'' situāciju ar 5G ieviešanu Eiropā. Vācija tā kā atļauj ''Huawei'' to darīt, Francija - nē, Igaunija arī nē, Latvija vēl domā. Es ļoti ceru, ka Latvija pievienosies tiem, kuri uzskata, ka ''Huawei'' nedrīkstētu būt šajā ļoti jūtīgajā datu tirgū. Tas, ko dara Ķīna - ja parunāsiet ar drošības ekspertiem, tai skaitā arī šeit Latvijā esošajiem, viņi stāsta, ka datu vākšanā Ķīna, iespējams, ir priekšā ASV, nerunājot nemaz par Eiropu. Jautājums - vai viņi ar šiem datiem spēj „uzpumpēt” mākslīgo intelektu saviem stratēģiskajiem mērķiem?

Un tie, visticamāk, nav ļoti draudzīgi mērķi mums. Līdz ar to ir jābūt ļoti nopietniem, vērtējot investīcijas no šādā veidā pārvaldītas zemes, lai arī ļoti augošas un ļoti lielas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti