Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

ES atver iekšējās robežās

Piemin 1941.gada deportāciju upurus

Latvijā piemin 1941. gada masu deportācijas

Septiņdesmit deviņi gadi šogad aprit vienai no drūmākajām dienām Latvijas vēsturē, kad uz Sibīriju un citiem attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Pirmās Padomju Savienības okupācijas režīma civiliedzīvotāju masu deportācijas 1941. gada 14. jūnijā smagi skāra Latvijas sabiedrības inteliģenci, politisko un ekonomisko eliti. Šodien visā Latvijā notiek deportāciju piemiņas pasākumi.

Latvijā piemin 1941. gada masu deportācijasMāra Rozenberga

Civiliedzīvotāju masu deportācijas no Baltijas valstīm sākās vien gadu pēc Padomju Savienības pirmās okupācijas. Izsūtīšanas akciju aktīvi sāka gatavot jau 1941. gada maijā, kad PSRS Valsts drošības komisārs Vsevolods Merkulovs, un iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija sagatavoja ziņojumu par deportācijas nepieciešamību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā to “attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”. Kā Latvijas Radio raidījumā “Šīs dienas acīm” stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš, Padomju savienība jau no 1936. gada veica šādas akcijas daudzos okupētajos pierobežu rajonos.

 

“Vienā ziņā arī šis 14. jūnijs varēja tikt uzskatīts par jauno okupēto apgabalu un republiku “tīrīšanu”. Bet tajā pašā laikā, ja paskatās, kas šajā deportācijā cieta, tad var teikt, ka tas arī bija sākums Latvijas sovjetizācijai, jo faktiski tika iznīcināta Latvijas valsts elite – politisko partiju, valdošās šķiras, policijas, armijas, tiesu, zinātnieku un tā tālāk tūkstoši,” stāsta vēsturnieks.

Naktī uz 14. jūniju no Latvijas tika deportēti 15 443 cilvēki. 15% no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz 10 gadiem. Deportēto vidū bija ne vien latvieši, bet arī ebreji, krievi, vācieši, poļi. Vairāk nekā seši tūkstoši izsūtīto nomira. Viens no spilgtākajiem atmiņu stāstiem par šo traģisko laiku ir žurnālistes un juristes Melānijas Vanagas grāmata “Veļupes krastā”, pēc kā nesen tapa arī Viestura Kairiša filma “Melānijas hronikas”. Latvijas Radio arhīvs glabā Melānijas Vanagas balsi no intervijas 1995.gadā.

 

“Bībele māca – mīliet savus ienaidniekus. Es to nevaru. Es nevaru mīlēt savus ienaidniekus, manu tuvinieku bendes, kuru dēļ es 16 gadus mocījos Sibīrijā. Bet man nav arī atriebības. Es viņus drusku nožēloju, un es negribu par viņiem domāt,” saka Melānija Vanaga.

Fragments no prezidenta Egila Levita uzrunas pie Brīvības pieminekļa 14.jūnijāMāra Rozenberga

Daudzviet Latvijā šodien notiek deportāciju piemiņas pasākumi. Liepājā ļaudis pulcējas muzejā un Centrālkapos pie deportēto piemiņas akmens, bet 18. jūnijā atklās izstādi “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”. Ventspilī piemiņas pasākums notiek Tilta dārzā, bet Rīgā vienos dienā valsts augstākās amatpersonas nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa.

"Represijās cietušo traģiskais liktenis saliedēja mūsu gribu atjaunot savu Latvijas valsti. Atjaunotā, neatkarīgā, demokrātiskā Latvija ir 14. jūnijā izsūtīto Latvijas pilsoņu lolotais sapnis. Mēs tagad tajā dzīvojam. Tā ir taisnības un patiesības uzvara. Tā ir ideālu uzvara pār ļaunumu. Ir svarīgi to atcerēties un apzināties. Mūsu tautas vēsturiskajā pieredzē mēs varam smelties arī spēku šodienas grūtību pārvarēšanai, samērojot mūslaiku problēmas ar tā laika smagajiem apstākļiem okupācijas režīmā. Mēs varam tikai apbrīnot mūsu vecākus un vecvecākus, kuri to visu izturēja," uzrunā pie Brīvības pieminekļa teica Valsts prezidents Egils Levits,.

Marija Krūmiņa un Inese Lele par deportācijāmMāra Rozenberga

Ziedus pie Brīvības pieminekļa šodien nolika arī 1941.gada 14.jūnija deportācijas pieredzējušie un viņu tuvinieki. Latvijas Radio uzrunāja Mariju Krūmiņu, kuras tēvs bija profesors, un Inesi Leli, kura tika izsūtīta kā virsnieka meita.

“Mēs visas esam 1941.gada 14.jūnija Sibīrijas bērni. Mani izsūtīja septiņu mēnešu vecumā ar vecākiem. Tētis bija profesors Latvijas Universitātē, brālim bija astoņi gadi, mammīte bija un vecmāmiņa, kurai bija 72 gadi. Visus mūs ielika Torņakalnā lopu vagonos, un tā mēs 18 dienas braucām cauri visai Sibīrijai līdz Kanskai. (..) Sākums, protams, bija kaut kādās zemnīcās, visus pieaugušos uzreiz dzina strādāt. Mums ar Inesīti laimējās, mēs braucām vienā vagonā, 14.jūnijā tikām izsūtītas, un tieši pēc 13 gadiem viņa mani veda mājās,” atceras Krūmiņa

“Priecājieties par to, kas jums ir dots! Priecājieties par skaisto pavasari, par sauli, par prieku, kas mums ir apkārt. Ir jau viss pārvarams, tikai jāgrib. Ļoti, ļoti jāgrib. Un jātic, ka ir tik daudz skaista un laba pasaulē. Ka ir arī labi cilvēki,” ar gaišu smaidu saka Inese Lele.

“Tiem, kas tagad sūkstās, cik tagad ir grūti, ka darba nav un naudas maz, veselība un tad vēl Covid uznācis, es aicinātu padomāt, cik daudz grūtāk bija mūsu vecākiem. Es jau pati to grūtumu neatceros...” piebilst Krūmiņa.

Ziedu nolikšana pie sarkanā terora upuru pieminekļa Daugavpilī

Ziedu nolikšana pie padomju režīma upuru pieminekļa Liepājā

Latvijas Okupācijas muzejā savukārt šodien atvērs fonda "Sibīrijas bērni" vadītājas Dzintras Gekas jaunāko grāmatu "Šalom, Sibīrija!", kurā apkopotas 1941. gadā un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto ebreju bērnu atmiņas.

“Mazās ģildes” mājaslapā varēja noskatīties Romualda Pipara un Ilmāra Latkovska dokumentālo filmu "Saules pilsēta", kas pirmizrādi piedzīvoja 1990. gadā un pirmā Latvijā stāstīja par 1941. gada deportācijām. Tikmēr četros pēcpusdienā tiešraidē varēja vērot orķestra “Rīga” koncertu “Mūzika aizvestajiem”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti