Bērnu mammas Koči rokas koši krāsotas ar hennu. Ar persiešu valodas tulka palīdzību viņa paskaidro, ka šādi Afganistānā izrāda lielu prieku.
"Es esmu ļoti laimīga, jo pēc pusotra gada beidzot tikšos ar saviem bērniem. To pat nevar izstāstīt vārdos!” laimīga par atkalsatikšanos bija bēgle no Afganistānas
Tāpat izkrāsotas viņas meitas un draugu bērnu rokas.
Lidostā Koči ieradusies satikt savus trīs vecākos bērnus, jo uz Latvijas robežas viņu aizturēja ar jaunāko – desmit gadus veco meitu, kurai ir smagas veselības problēmas.
Koči galamērķis nebija Rīga, bet gan Berlīne. Viņa cerēja uz labāku medicīnisko aprūpi savam bērnam.
Koči ir atvērta sarunai, taču nevēlas filmēties un lūdz nerādīt bērnu sejas. Sagaidīt pārējos ieradušies bērni no citas afgāņu ģimenes, kura arī apvienojās pirms divām nedēļām.
Emocijas virmo, kad mamma atkal var apķert savu 15 gadus veco dēlu un abas pusaugu meitas. Vienai ir 12, otrai 13 gadi. Pirmais darbs Latvijā – nomainīt mirdzošās iešļūcamās kurpes pret slēgtiem apaviem.
Pēc bēgļa statusa saņemšanas sievietes ģimene atradusi mājokli Rīgā.
„Vislielākā problēma bija atrast dzīvokli. Saņēmām daudz atteikumu, cilvēki baidās izīrēt savu mājokli bēgļiem. Arī pabalsts ir ļoti mazs, ar to ir grūti izdzīvot,” sacīja Koči.
Koči meitai piešķirta otrā invaliditātes grupa, viņai ir mājapmācība un reizi nedēļā viņa dodas uz dienas centru. Bēgļa pabalsts Koči ir 197 eiro mēnesī, bērnam – 97 eiro. Invaliditātes pensija ir vēl 100 eiro. Ģimenei piešķirts trūcīgo statuss, viņi saņem arī pārtikas pakas. Visu šo laiku ar ģimeni strādā Latvijas Sarkanā Krusta mentore.
„Bērniem nepieciešams ģimenes ārsts, izglītība, jāpalīdz ar valodas apguvi un ar darba vietām. Visu laiku tu esi viņu ģimenes draugs,” atzina
Latvijas Sarkanā Krusta sociālā mentore Kristīne Besedina.
Koči pagaidām nestrādā.
Otrā bēgļu ģimene, kas priecājās par atkalsatikšanās prieku pirms divām nedēļām, dzīvo līdzīgi, taču viņu mamma jau atradusi darbu un pamazām sāk runāt latviski.
Bēgļu gaitās ģimenes parasti dodas dalīti. Kamēr tiek pārbaudītas viņu personības, bēgšanas patiesie iemesli un pieņemts lēmums par statusa piešķiršanu, vecāki un bērni katrs savā valstī var pavadīt pat gadus.
Šī ir jau otrā ģimene, kas atkal apvienojas salīdzinoši neilgā laika posmā.
