Ar Jāni Melngaili tikšanās norunāta “Rodman’s” veikalā, kas ir viens no ķēdes tirdzniecības punktiem Vašingtonas pievārtē. Latviešu rudzu maize plauktā atrodama starp citiem klaipiem, bet amerikāņu pircēji labprāt ļaujas būt iepazīstināti un pamēģināt.
Jāņa Melngaiļa rudzu maizes stāsts sākās pirms daudziem gadiem, pēc Otrā pasaules kara nokļūstot emigrācijā Amerikā un viņa mammai saprotot, ka neviens no šeit esošajiem klaipiem neder latviešu gaumei.
"Mēs atbraucām šeit 1950. gadā, un vienīgā maize, kas bija dabūjama, bija parastā un galīgi mīkstā, kas, protams, mums nederēja, un mamma sāka...viņa gan nebija cepēja, bet farmaceite, viņai Latvijā bija savs bizness, bet viņa iemācījās cept rupjmaizi, un tā viņa cepa līdz mūža beigām. Kad viņa nomira 1987. gadā, sāku meklēt citus avotus," stāsta Melngailis.
Jānis meklēja un pirka maizi no citiem latviešiem, kas to prata cept, uzmeklēja arī “Lāču” maizi Amerikas veikalos un kādu dienu to parādīja savam kolēģim. “Viens man kolēģis, kurš bija ķīmiķis un strādāja arī biznesa skolā, teica: “Tā ir lieliska lieta, šī mums ir jāpārdod veikalos!” Man nebija ne mazākās jēgas, jo esmu fiziķis un elektroinženieris. Un tā mēs sākām," atminas Melngailis.
Bet tirgošanās nevedās viegli, un no vairāk nekā 23 veikaliem latviešu maizi pārdeva tikai septiņos, Jānim pašam klāt esot un reklamējot. Tad krita dolāra vērtība. “Lāču” maizi ievest vairs nebija izdevīgi, un Jānis Melngalis meklēja beķerus, kuri Latvijas recepti varētu īstenot uz vietas. Atrada austrumeiropiešu cepējus Bruklinā, Ņujorkas piepilsētā.
“Piezvanīju viņiem un jautāju, vai viņi prot taisīt latviešu stila rupjmaizi, un viņi teica: “Koņečno!” (“Protams!” - no krievu valodas). Aizvedu “Lāču” maizi kā paraugu. Viņi brīnījās, ka tā cepta simtprocentīgi no rudziem. Pasaucu galveno beķeri, četras reizes mēģināja, un sanāca. Tā viņi tagad priekš mums cep gandrīz desmit gadus. Un mēs galvenokārt pārdodam Ņujorkas veikalos, arī Vašingtonā, jo es pats te esmu, un Bostonā, kur ir mans brālis," stāsta Melngailis.
Pēc sava aroda Jānis Melngailis ir fiziķis un elektroinženieris, ilgus gadus arī nostrādājis Merilendas universitātē, bet tagad pilnībā nodevies maizes tirgošanai. Ņujorkā, kur Jānis uzgāja īsto ceptuvi, Latvijas Televīzija satika arī vienu no viņa atvasēm - meitu Ilzi Melngaili, kura strādā nevalstiskajā organizācijā, kas cieši piesaistīta ANO.
“Viņš gandrīz sešus gadus nodzīvoja Vācijā. Un tad atbrauca uz Ameriku. Un priekš manis tik nozīmīgi ir strādāt ANO... jo es nekad neaizmirsīšu to dienu, kad tētis vienreiz teica, ka nezina, vai būtu dzīvs, ja nebūtu ANO, kad piegādāja ēdienu un pārtiku," tā Ilze.
Ilze teic, ka tēvs spēj novērtēt latviešu rudzu maizes nozīmi, jo - kā daudzi tautieši, kuri devās bēgļu gaitās, - zina, kā ir, kad tās nav.
