1:1

1:1 Gundars Rēders: Tālis Linkaits

1:1

1:1 Gundars Rēders: Ramona Petraviča

1:1 Gundars Rēders: Pēteris Ragaušs

Latgaliešu izcelsmes uzņēmējs Ragaušs no ASV: Mēs cenšamies mainīt vēsturi un attīstīt gāzes termināli Skultē

Latgaliešu izcelsmes uzņēmējs no Teksasas Pēteris Ragaušs - veiksmīgs naftas biznesmenis no ASV, ziedojis politiķiem, Latvijas Universitātei, tagad vēlas celt gāzes terminālu Skultē. “Mēs cenšamies mainīt vēsturi un attīstīt šo projektu, tāpēc, ka tā ir visloģiskākā vieta,” intervijā LTV raidījumam “Viens pret vienu” atzina Ragaušs.

ĪSUMĀ:

  • Ragaušs piedalījās filmā “Piļsāta pi upis” un to atbalstīja.
  • Viņaprāt, filma varētu interesēt ASV skatītājus.
  • Ragaušs: Man ir ļoti dziļas katoļu saknes un latgaļu valodas saknes.
  • Viņš arī atradis savas māsīcas Sibīrijā.
  • Pirmo reizi Latviju apmeklējis 1989. gadā – “tik daudz asaru”.   
  • Nepiekrīt, ka ir bagātākais latvietis pasaulē, bet atzīst – karjera bija veiksmīga.
  • Ziedojis JKP, jo viņu uzrunāja principi un uzsvars uz cīņu ar korupciju.  
  • Turpina attīstīt Skultes gāzes termināli, cer pabeigt būvniecību 2024. gadā.
  • Interese par projektu ir arī Skultes ostai.
  • Ragaušs Trampu neuzskata par konservatīvo politiķi.
  • Atbalsta latgaļu kultūru, bet neredz savu dzīvi laukos.

Filma “Piļsāta pi upis” varētu interesēt ASV skatītājus

Nesen notika filmas “Piļsāta pi upis” pirmizrāde. Biju pārsteigts ieraudzīt jūs uz skatuves tieši līdzās režisoram Viesturam Kairišam. Kāda bija jūsu loma šajā projektā?

Gribēju izmantot šo iespēju, lai mazliet parunātu par to, kas notiek latgaļu sfērā. Iespējams, jūs to nezināt – šogad ir Andriva Jūrdža 175 gadu jubileja. Andrivs Jūrdžs bija sava veida Latgales simbols. Tādēļ Latgalē šis ir lielu notikumu gads, ieskaitot arī filmu “Piļsāta pi upis”, kuru no šī vakara var skatīties visa plašā sabiedrība. Viesturs un producents Guntis Trekteris ar mani sazinājās, kad projekts, šķiet, jau bija pusē.

Viņi teica, ka uzņem latgaļu filmu. Tā ir tikai otrā latgaļu filma vēsturē. Mēs zinām, ka jums interesē dalība latgaļu projektos. Es satikos ar viņiem, izlasīju scenāriju. Man tas patika.

Mani tas uzrunāja īpaši, jo vairāk vai mazāk to pašu pārdzīvoja arī mani vecāki un vecvecāki.

Viņi burtiski dzīvoja tajā pašā laikā. Galvenais varonis Ansis – mazliet papētīju – viņš piedzima ap 1921. gadu. Tajā laikā viņam ir ap 20, 30 gadu. Apmēram mana tēva vecumā. Varbūt mans tēvs tolaik bija mazliet vecāks, māte – mazliet jaunāka, bet interesanti redzēt paralēles ar to, ko jauni cilvēki tolaik varēja piedzīvot.

Tātad jums patika scenārijs un nolēmāt dot savu ieguldījumu.

Jā. Viņiem vajadzēja vairāk naudas. Tā ir filma ar pieklājīgu budžetu. Apmēram pusotrs miljons. Viņiem nebija visas summas. Es teicu, ka došu savu artavu. Noslēdzām darījumu. Esmu filmas investors. Neiedevu naudu vienkārši par velti. Ja filmai labi veiksies, varbūt atgūšu savu naudu atpakaļ.

Jūs esat darījumu cilvēks.

Ja ne, varbūt mazliet zaudēšu. Bet, ja runājam vispārīgi, tas bija atbalsts filmai. Tas ļāva tikt līdz finišam, kur šonedēļ esam nonākuši. Ļoti laipni, ka Viesturs Kairišs uzaicināja mani uz skatuves. Mums bija arī ļoti jauka pirmizrāde Krāslavā. Uzstājos ar nelielu runu latgaliski. Protams, man to nācās lasīt, bet tas bija ļoti patīkams pasākums. Šī nedēļa ir bijusi īpaša.

Tātad jums patika scenārijs. Kā jums patīk iznākums? Vai jums šķiet, ka atgūsit savu naudu?

Manuprāt, iznākums ir lielisks. Jo īpaši filmas mākslinieciskā puse. Operatora darbs ir unikāls. Neredz daudz filmu ar šādiem paņēmieniem. Muzikālā ziņā tas ir augstākais līmenis, jo Viesturam Kairišam viņa filmās tas ļoti labi padodas. Sižets ir ļoti spilgts. Tas ietver deportācijas, holokaustu, mīlas stāstus.

Sižets ir ļoti sarežģīts, bet man tas patīk. Manuprāt, skatītājiem arī patika trijās notikušajās pirmizrādēs.

Vai jūs spējat iztēloties šāda veida filmas ASV kinoteātros?

Jā. Protams, ASV ir mazliet citāda vēsture. Viņiem nav tādu pašu zināšanu par Otro pasaules karu. Par deportācijām viņi vispār neko nezina. Protams, holokausts ir diezgan bieža tēma filmās.

Manuprāt, filmā ir gana daudz elementu, kam vajadzētu ieinteresēt ASV skatītājus.

Es esmu filmas investors, bet esmu arī daļa no komandas. Es vairāk atbildu par biznesa jomu. Par budžetiem, par to, kā veicināt biļešu tirdzniecību. Kādas ir mūsu starptautiskās izplatīšanas stratēģijas, un kā iekļūsim ASV tirgū? Esmu iesaistīts šāda veida diskusijās ar komandu. Mēs darīsim visu, ko spējam, lai izrādītu filmu ASV. Latviešu filmas tur jau ir izrādītas.

Latviešu kopiena  ASV un māsīcas Sibīrijā

Atgriežoties pie jūsu ģimenes stāsta - jūs piedzimāt ASV. Bet vai varat pastāstīt mazliet vairāk par savu vecāku dzīves gājumu?

Es piedzimu Mičiganā, kur apmetās daudzi latgaļi, jo tur bija sava katoļu baznīca. Jūs, iespējams, to nezināt, bet Grandrepidsā, Mičiganā dzīvoja arī bīskaps Rancāns. Viņš tolaik bija arī Latvijas viceprezidents. “Viceprezidents” pēdiņās, jo viņš bija trimdā. Viņš bija tāds kā magnēts, kas piesaistīja latviešus Mičiganā, jo īpaši Grendrapidsā. Jā, es tur piedzimu, bet mums tur bija ļoti aktīva kopiena. Katru svētdienu apmēram 250 cilvēku gāja uz baznīcu.

Tā bija katoļu baznīca, bet tur runāja latviski. Tas arī bija interesanti. Un tas nav tālu no Garezera. Tā atrodas Kalamazū. Tas ir apmēram pusotras stundas brauciena attālumā no mūsu mājām.

Tur bija jūtama kopienas gaisotne. Bet, ja raugās tālākā pagātnē, esmu daudz par to interesējies. Daru to katru reizi, kad ierodos Latgalē.

Kad biju tur pirms dažām dienām, es to turpināju vēl tālāk. Mēs nākam no ļoti latgaliskas ģimenes. Andrivs Jūrdžs bija mans vecvectēvs. Bija vēl viens slavens latgalietis – Kopču Juoņs. Ja aizbraucat uz Latgali, uz katra stūra redzami skaisti koka krusti. Kopču Juoņs arī bija viens no maniem vecvecvectēviem. Prasmīgākais kokgriezējs 19. gadsimta 30.- 50. gados.

Man ir ļoti dziļas katoļu saknes un latgaļu valodas saknes. Mūsu dzimtas latgaļu saknes sniedzas ļoti tālā pagātnē. Tieši tas mani šeit piesaista. Man patīk šie projekti, kas palīdz atdzīvināt šo valodu, pašapziņu un latgaļu kultūru.

Jūs piedalījāties filmā “Likteņzeme”. Tā bija par jūsu ģimenes stāstu. Šajā filmā jūs tiekaties ar cilvēkiem Latgalē un tiekaties ar radiniekiem Sibīrijā. Jūs aizbraucāt uz Sibīriju, lai satiktu savus radiniekus, savas māsīcas.

Jā, pirmās pakāpes māsīcas.

Kāpēc? Tas ir neparasti.

Tas ir traģisks stāsts. To zina katrs latvietis, kuram radiniekus izsūtīja uz Sibīriju. Es gribēju, teiksim tā, redzēt pats savām acīm, kā tas viss ir. Kad sākām veidot to filmu, nebija ne scenārija, nekā.

Vienkārši filmējām dienu no dienas. Mēs atklājām, ka Tomskā dzīvo trīs māsīcas. Kāds to atcerējās.

Neviens ar viņām nebija sazinājies vismaz 40 gadus. Kad filmēšana bija apmēram vidū, viena no manām māsīcām iegāja vietnē “VKontakte'' - Krievijas sociālajā tīklā.

Viņa vienkārši ierakstīja “Ragaušs” ar krievu burtiem, un viņa atrada “Facebook” lapu. Viļānu “Facebook” lapu, kurā bija mani brālēni. Viņi to izveidoja cerībā, ka radinieki viņus kādu dienu atrastu. Tas bija ļoti aizraujoši. Sākām sūtīt viens otram ziņas. Es izmantoju “Google Translate”, lai tās pārtulkotu krieviski. Sazinājāmies desmit reizes dienā, lai noorganizētu vizīti. Tas bija ļoti interesanti.

Jūs joprojām uzturat sakarus?

Jā, jā. Mēs ar māsīcu Veroniku sūtām viens otram ziņas “Facebook” vismaz reizi nedēļā. Apsveikumus Ziemassvētkos.

No Sibīrijas uz Teksasu.

No Sibīrijas caur internetu uz Teksasu. Viņa nerunā diez ko labi latviski. Viņas visas kādu laiku te dzīvoja. Viņas mācījās vidusskolā Viļānos un Eglainē. Viņas bija spiestas atgriezties, jo nomira mans tēvocis, un viņu ukraiņu izcelsmes mātei Zinaīdai te nepatika, un viņa aizveda savas trīs meitas no Latgales atpakaļ uz Tomsku.

Pirmo reizi Latvijā – tik daudz asaru

Jūs pirmo reizi viesojāties Latvijā 1989. gadā kopā ar māti “pārbūves” jeb Atmodas laikā. Kādi bija jūsu pirmie iespaidi? Kā te izskatījās?

Mēs baznīcā pazinām dažus cilvēkus, kuri jau bija te atbraukuši. Mums jau bija zināmi priekšstati. Viņi mums norādīja, ka jāatved pēc iespējas vairāk Rietumu preču.

Mēs atvedām lūpu krāsas, aspirīnu, svīterus, žurnālus. Lietas, ko te nevarēja dabūt. Paņēmām maksimāli daudzus koferus un piekrāvām tos ar drēbēm un visu pārējo.

Kad atbraucām, mūs pārņēma ļoti daudz emociju. Tik daudz asaru. Mūs sagaidīja ar rozēm, apskāva. Tas bija neaizmirstams skats. Man šķiet, ka pavadījām te nedēļu.

Mēs pat aizbraucām līdz Viļāniem. Uz Rogovku. Tas bija diezgan skarbi.

Kā rietumniekiem mums šķita dīvaini, ka pusdienām atvēlēta tikai viena stunda. Ja nokavēji piecas minūtes, līdz vakariņām neko nevarēja dabūt. Minerālūdens bija pilns ar peldošām daļiņām. Šādi sīkumi paliek prātā.

Bet vienlaikus tie bija vieni no sirsnīgākajiem cilvēkiem. Mēs dzērām, dziedājām.

Mana māte te atgriezās pirmo reizi kopš 1944. gada. Viņai tas bija milzīgs pārdzīvojums. Tad viņa ieraudzīja Ļeņina pieminekli pie viesnīcas “Latvija”. Tas viņu ļoti sarūgtināja. Tie ir tādi sīkumi. Bet es joprojām sazinos ar radiniekiem. Viņi šovakar ieradīsies uz pasākumu.

Deviņdesmitajos jūs neizlēmāt atbraukt?

Es atbraucu vienreiz. Šķiet, tas bija 1998. gadā. Dziesmu svētku laikā kopā ar savu sievu. Tad es biju aizņemts ar bērniem un karjeru. Uz astoņiem gadiem pārcēlos uz Londonu. Radinieki ciemojās pie manis, bet pats nebiju tik iesaistīts. Es nolēmu atkal viesoties šeit 2014. gadā.

Man bija veiksmīga karjera, un es komfortabli atvaļinājos

Bet, atgriežoties pie jūsu karjeras un jūsu pirmajiem soļiem inženierijas jomā, es atradu vecu Amerikas latviešu laikrakstu “Laiks”. Tajā bija neliels raksts no 1980. gada, kurā rakstīts: Pēteris Ragaušs, ar izcilību saņēmis grādu mašīnbūvē un atradis darbu Nešvilā. Tātad 1980. gadā, ar izcilību. Kāpēc mašīnbūvē? Kā jūs pabeidzāt studijas ar izcilību?

Tā bija mana izvēle. Man vienmēr padevusies matemātika. Mani interesēja apkārtējā pasaule, un es gribēju to izprast. Domāju, grāds inženierijā to ļaus panākt. Turklāt inženieriem labi maksā.

Pēc koledžas tā ir viena no labāk atalgotajām profesijām. Arī akadēmiskā programma ir viena no grūtākajām. Man tas ļoti patika.

Pēdējos gados man bija tikai teicamas atzīmes. Tāpēc, ka man tas patika. Man tas ļoti interesēja. No turienes arī grāds ar izcilību. Pirmos pāris gadus varbūt mazliet par daudz ballējos, bet pēdējos divus gadus mācījos kā traks, un viss izvērtās labi.

Tad sekoja “British Petroleum”, “Baker Hughes”. Tagad – “Apache Corporation”, kur tagad esat valdē. Tie ir lieli ASV naftas un gāzes uzņēmumi.

Jā, esmu “Apache Corporation” direktors, kas ir liels naftas un gāzes uzņēmums. Un vēl arī “Williams Companies”, kas kontrolē lielāko dabasgāzes cauruļvadu ASV. No Teksasas līdz Ņujorkai.

Nesen politiķis Jānis Bordāns sociālajos tīklos apgalvoja, ka Pēteris Ragaušs ir bagātākais latvietis pasaulē.

Manuprāt, tas ir pārspīlēti.

Pilnīgi noteikti?

Jā.

Cik lielā mērā?

Man bija veiksmīga karjera, un es komfortabli atvaļinājos. Bet pat mūsu goda padomēs ASV ir ļoti veiksmīgi cilvēki. Filadelfijā, Losandželosā, Detroitā, Čikāgā. Veiksmīgi latviešu izcelsmes darījumu cilvēki.

Atbalsts JKP, jo cīņa ar korupciju ir svarīga

Jūs palaikam ir uzrunājuši dažādi latviešu politiķi, kas lūdz ziedojumus. Kāpēc izvēlējāties atbalstīt Jauno konservatīvo partiju (JKP)?

Es neteiktu, ka esmu bijis saistīts ar latviešu politiķiem. Ar Jāni Bordānu mani iepazīstināja draugi. Mēs sākām runāt. Viņi brauca uz Vašingtonu. Viņi tur tikās ar konservatīvo grupām un domnīcām. Es biju dažās sanāksmēs.

Jānis uzstājās ar spīdošu prezentāciju “Americans for Tax Reform”. Tā ir sava veida nevalstiska organizācija. Par partijas konservatīvajiem principiem. Uz mani tas atstāja iespaidu.

Es tāpat esmu konservatīvo atbalstītājs. Esmu ziedojis konservatīvo kandidātiem ASV.

Protams, ziedojumam ASV ir ļoti niecīga ietekme, ņemot vērā simtiem miljardu dolāru, ko viņi savāc kampaņām. Tāpēc nodomāju piedalīties šajā procesā Latvijā. Tas varbūt atstātu lielāku iespaidu.

Bet mums ir vairākas konservatīvās partijas. Piemēram, Zaļo un Zemnieku savienība. Viņus arī uzskata par konservatīvajiem. Kāpēc izvēlējāties Jauno konservatīvo partiju?

Kā jau teicu, uz mani atstāja iespaidu viņu komanda, viņu principi. Kā arī pretkorupcijas nostāja. Manuprāt, Latvijas kontekstā tas ir noderīgi. Man tas arī šķita interesants, veicinošs faktors.

Jūs domājat, korupcijas situācija Latvijā jums bija šķērslis, lai atgrieztos agrāk?

Nē, nē. Es tikai domāju, ka korupcija ir reāla problēma. Tā kaitē ekonomikai. Tā kaitē iedzīvotājiem. Tā izsūknē enerģiju no sistēmas, un tā ir vispārēji slikta lieta. Ja kāds var reāli apkarot korupciju, manuprāt, tas ir lieliski.

Mēs cenšamies mainīt vēsturi un attīstīt Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projektu

Liela ideja, lielisks projekts – sašķidrinātās gāzes terminālis Skultē. Kā jūs nonācāt līdz šai idejai?

Patiesībā tā nebija mana ideja. Šī ideja pastāvēja jau sešus, septiņus gadus. Viens inženierijas uzņēmums bija nopietni saistīts ar sašķidrinātās gāzes projektiem. Viens no viņu inženieriem izdomāja, ka viņi varētu uzbūvēt ļoti efektīvu un vienkāršu termināli, kas ir saistīts ar Inčukalnu.

Ja paraugās kartē, ir acīmredzams, ka Inčukalns, kas ir vienīgā lielā gāzes krātuve reģionā...  Tā ir liela krātuve pat pēc ASV standartiem.

2,3 miljardi kubikmetru – tā ir trešā lielākā Eiropā. Latvijai ir tāds dārgums, kāda nav ne Lietuvai, ne Igaunijai, ne Somijai un tā tālāk. Ja jūs gribat alternatīvu gāzes piegādi, jūs to veidojat valstī, kurā ir krātuve. Šī krātuve ir viena no nedaudzajām padomju laika dāvanām, kurai ir vērtība. Tā apkalpoja arī Krievijas rietumus, Sanktpēterburgu. Tā ir uzbūvēta, lai kalpotu šim reģionam.

Ja varat iegūt alternatīvus gāzes piegādes avotus, uzturēt šo krātuvi pilnu, lai nodrošinātos ziemai, kā arī jebkuriem citiem apstākļiem, tad šis terminālis ir jābūvē Latvijā.

Mēs cenšamies mainīt vēsturi un attīstīt šo projektu, tāpēc, ka tā ir visloģiskākā vieta.

Vēl viena priekšrocība ir tā, ka Inčukalns atrodas ļoti tuvu krastam. 30 kilometri taisnā līnijā. Tā arī ir unikāla Latvijas iezīme.

Nav vajadzīgs liels, garš cauruļvads, liels spiediens. Tas ir ļoti vienkāršs veids, kā pārvērst sašķidrināto gāzi par dabasgāzi un nogādāt tieši Inčukalnā.

Vai Ventspilī jau netiek izmantoti gāzes cauruļvadi?

Patiesībā nē. Viņiem ir naftas vads, kas tagad netiek izmantots. Ir bijušas domas par plūsmas mainīšanu. Tā būtu vēl viena iespēja, bet tas būtu sauszemes terminālis, un sauszemes termināļi mūsdienās ir daudz dārgāki nekā peldošie termināļi. Tad jāizbūvē pašam sava krātuve, un tas ir pārāk tālu no Inčukalna, lai būtu efektīvi.

Es izprotu biznesa pusi šajā stāstā, bet ko no tā iegūst Latvijas iedzīvotāji, Latvijas sabiedrība?

Galvenais ieguvums ir zemāka gāzes cena. Vienkārši sakot, jums ir iespēja iegādāties sašķidrinātu gāzi, kad cenas ir zemākas. Parasti tās nokrītas vasarā. Patiesībā pagājušā vasarā sašķidrinātās gāzes cena sasniedza visu laiku zemāko punktu. To varēja iegādāties par lielāku atlaidi nekā no austrumiem.

Jūs varētu piedāvāt zemāku cenu nekā krievu “Gazprom”?

Jā, pareizi. Bet sašķidrinātā gāze ir prece, un cenas svārstās. Kad cena uzkāpj, jūs nepieņemat kravas. Kad tā nokrīt – varat to sūtīt pa taisno uz krātuvi un gūt labumu no cenu atšķirībām un pazemināt gāzes cenu.

Ja jūsu gāzes cena ir zemāka, kāpēc lūdzat garantētu klientūru? Piemēram, “Latvenergo”?

Vakar mēs uzstājāmies ar prezentāciju Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, kam ir daudz gāzes klientu. Vienā no mūsu slaidiem bija atskats par to, cik daudz naudas Latvija būtu ietaupījusi pēdējo 10 gadu laikā, iegādājoties gāzi. Atbilde bija – apmēram 500 miljonus eiro. Tāds 10 gados būtu ietaupījums, salīdzinot sašķidrinātās un cauruļvada gāzes cenas. Tie ir skaidri skaitļi, kas ilustrē ieguvumu. Jautājums ir...

Jūs lūdzat garantijas par lielu klientu. Piemēram, “Latvenergo”.

Infrastruktūras projektam ir normāli noslēgt līgumus ar patērētājiem. Ja paraugās uz jebkuru cauruļvadu – mēs tos ASV būvējam visu laiku. Patērētāji iegādājas tiesības uz cauruļvadu.

Cauruļvadu neviens nebūvē, ja nav drošu līgumu, kas būtībā uztur infrastruktūras projektu. Tā ir normāla prakse.

Neko nebūvē, ja nav līguma ar patērētāju. Šajā gadījumā patērētājs ir “Latvenergo”, jo “Latvenergo” šobrīd faktiski ir lielākais gāzes patērētājs reģionā, un jābūt pārliecībai, ka gāze plūdīs.

Kāda šobrīd ir atbilde?

Joprojām notiek sarunas ar Ekonomikas ministriju un ar pašu “Latvenergo”. Inženierijas izstrādes jau ir paveiktas. Mēs strādājam pie cauruļvada maršruta. Līguma parakstīšana šobrīd ir nākamais lielais solis, lai turpinātu projekta virzību.

Vietējie iedzīvotāji ir savākuši vismaz 2500 parakstus. Viņi pret to protestē vai vismaz izrāda skepsi apkārtējās vides jautājumā. Vai šis projekts ir drošs Rīgas jūras līcim?

Sašķidrinātā gāze ir ļoti droša. Ja ņem vērā sašķidrinātās gāzes piegādes Japānai, Dienvidkorejai, Ķīnai, Indijai, visur izmanto vienu un to pašu tehnoloģiju. Uz kuģiem sašķidrināto gāzi uztur ļoti zemā temperatūrā.

Kad to izkrauj, to pārvērš gāzē. Šie procesi norit jau desmitiem gadu bez nopietniem incidentiem. Ja vien pie tā strādā kompetents operators, viss ir kārtībā. Otra lieta šajā konkrētajā gadījumā – mēs plānojam termināli divarpus kilometrus no krasta. Tas nebūs tik redzams.

Tātad nebūs kaitējuma ainavai.

Nē, jo izmantosim pazemes cauruļvadu. Drošības un redzamības ziņā nav daudz lietu, par ko varētu sūdzēties.

Skaidrs. Konkrēts protestētāju jautājums: regazifikācijas procesa laikā, kad sašķidrināto gāzi pārvērš normālā stāvoklī, jūras ūdens tiks uzkarsēts līdz pat septiņiem grādiem. Tas nozīmē, ka tas var veicināt zilaļģu vairošanos. Tas ir ļoti kaitīgi Baltijas jūras un līča florai un faunai. Vai tā ir taisnība?

Tas atkarīgs no konstrukcijas izvēles. Var izmantot atvērtu vai noslēgtu cirkulāciju. Var izmantot vai nu jūras ūdeni, vai paši savu ūdeni noslēgtā sistēmā. Viens ir dārgāks nekā otrs, bet dārgākais variants atstāj mazāku iespaidu. Mēs izskatām šos variantus. Apspriežam to publiski.

Mēs izvērtējam ietekmi uz apkārtējo vidi, ko izskatīs visi Latvijas eksperti. Varbūt, vadoties pēc šī izvērtējuma, var nākties izvēlēties dārgāko maršrutu, kam ir mazākas iespējas uzkarsēt ūdeni. Bet tā ir konstrukcijas izvēle, ko izdarīsim pēc ietekmes izvērtējuma, un tas viss būs publiski. Nav nekādu noslēpumu.

Tātad ikviens var iesaistīties un paust savu nostāju.

Galu galā to dara dienests, regulators, kas izlemj, vai projekts ir apkārtējai videi pieņemams vai arī ne. Tas ir normāli.

Tātad tas ir procesā. Vai esat par šo projektu runājis ar premjerministru Kariņa kungu?

Jā, pagājušovasar runāju ar viņu par to Vašingtonā.

Kāds bija šīs sarunas iznākums?

Jūs noteikti atceraties, ka oktobrī te ieradās ministrs Perijs. Apmēram tajā pašā laikā mums arī bija konference. Premjerministrs Krišjānis Kariņš teica klātesošajiem, ka mums ir iespēja uzbūvēt sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā, un mēs to šobrīd pētām. Sabiedrības diskusijas ir daudz atklātākas. Cilvēki runā par šo projektu. Par to runā Saeimā, televīzijas raidījumos. Ir labi, ka cilvēki par to debatē.

Manuprāt, galu galā šīs debates nonāks pie pareizā secinājuma.

Vai jūs joprojām lūdzat valdībai piešķirt šim projektam nacionālo interešu objekta statusu, lai vietējo pašvaldību vai iedzīvotāju iebildumi neapdraudētu tā būvniecību?

Eksperti pieņems lēmumu, vai to vajag īstenot.

Bet jūs vēlaties šādu statusu?

Mēs šobrīd neesam tādā stāvoklī, lai to lūgtu. Bet tas noteikti nāktu par labu projektam, lai nekavētu būvniecību un tamlīdzīgi.

Investori ieinteresēti, būvniecību plāno pabeigt 2024. gadā

Vai jau esat atradis stratēģisko investoru?

Esam atraduši cilvēkus, kuri ir gatavi investēt, kad būsim noslēguši vienošanos. Rīgā bija ieradušās vairākas grupas no Āzijas, vairākas grupas no Eiropas. Pagājušonedēļ pie manis Rīgā bija amerikāņu grupa.

Nesen ar mums sazinājās vēl viena amerikāņu grupa, kas ir iesaistīta mazāka mēroga sašķidrinātās gāzes projektos. Par projektu interesējās sašķidrinātās gāzes tirgotāji. Viņi gaida, kad būs lielāka skaidrība par līgumiem.

Tātad pagaidām nav neviena parakstīta līguma?

Nē. Galvenais līgums ir ar patērētāju.

Un kā ar Dienvidkorejas uzņēmumu “Kogas”? Vai viņi ir iesaistīti šajā projektā?

Viņi ir izrādījuši interesi.

Tas ir viss, ko varat par to pateikt. Skaidrs. Varbūt tā ir tikai sakritība, bet filmas “Piļsāta pi upis” pirmizrādē es redzēju Juri Savicki. Viņš bija tur ieradies. Jūs zināt, ka viņš ir tuvs “Gazprom” sadarbības partneris Latvijā. Vai esat ticies ar viņu un runājis par šo projektu?

Ne nopietni. Manuprāt, tagad, kad “Latvijas gāze” ir savā veidā sadalīta gabalos ar “Conexus Baltic Grid” un “Gaso”, viņam ir mazāka interese par gāzes biznesu. Bet viņš nav iesaistīts projektā.

Viņš nav iesaistīts.

Tieši tā.

Vai esat izjutis spiedienu atkāpties no šī projekta? Tāpēc ka Latvija ir kā gāzes un enerģijas ģeopolitisko cīņu lauks.

Nē, neesmu izjutis nekādus draudus.

Nekāda spiediena?

Nē.

Cik ilgā laikā domājat īstenot šo projektu?

Mēs gribam dot signālu tirgum – šajā gadījumā Baltijas tirgum un vēl Somijai, ka mums ir visrentablākais risinājums sašķidrinātās gāzes ievešanai šajā reģionā, un mēs varam izmantot Inčukalna krātuvi. Jo ātrāk sāksim darbu, jo labāk. Bet mēs gribētu noslēgt būvniecību kaut kad 2023., 2024. gadā. Tas atkarīgs no laika.

Atgriežoties pie vietējiem iedzīvotājiem, zinu, ka dažās valstīs, piemēram, Vācijā, ja būvē, teiksim, vēja parku, vietējie iedzīvotāji saņem papildu maksājumus par kaitējumu apkārtējai videi vai ainavai un tā tālāk. Vai esat domājis par šāda veida risinājumu?

Mums bija sarunas ar Skultes ostu. Viņi ir entuziastiski noskaņoti par projektu. Bet šobrīd neesam runājuši par lietām, kas šo darījumu padarītu pievilcīgāku. Par viņu prasībām saistībā ar ostas izmantošanu. Tik konkrētu sarunu nav bijis.

Viņi ir izrādījuši interesi par savu daļu no projekta. Par nelielu atlīdzību. Bet konkrētu sarunu nav bijis.

Tramps nav konservatīvais politiķis

Atgriežoties pie ASV, jūs teicāt, ka ASV vienmēr esat atbalstījis konservatīvos politiķus. Kā jūs līdz šim vērtējat Donalda Trampa aktivitātes? Cik laba vai slikta ir viņa pozīcija?

Es teiktu, ka viņš darbojas uz republikāņu platformas. Viņš nav konservatīvais.

Kāpēc ne?

Viņš tāds vienkārši nav. Viņam nav tādu konservatīvo vērtību kā kandidātiem, kurus es atbalstīju. Bet viņš ir prezidents. Manuprāt, daudzi viņa lēmumi bijuši ļoti labi. Tas, ko viņš paveicis aizkulisēs Latvijas aizsardzības labā. Piemēram, lietas, ko viņš paveicis Enerģētikas ministrijā, veicinot sašķidrinātās gāzes izmantošanu. Tā ir liela atšķirība no iepriekšējās administrācijas. No praktiskās biznesa politikas viedokļa viņš paveicis daudz labu lietu.

Kā ASV pilsonis, vai jūs balsotu par viņa palikšanu uz otro termiņu?

Mēs balsojam aizklāti.

Kad jūs runājat par konservatīvām vērtībām, ko tieši jūs ar to domājat? Kāpēc atbalstāt konservatīvismu?

Vispārīgi – mazākas valdības dēļ. Ierobežotas valdības dēļ. Šajā gadījumā Trampa kungs cietis neveiksmi, jo izdevumi ir ļoti lieli. Zemāki nodokļi, darbavietu radīšana. Brīvāka regulēšana. Mazāka birokrātija. Praktiskā biznesa politika, ko es atbalstu pretstatā nodokļu likmju paaugstināšanai. Vairāki demokrāti runā par bagātības, patēriņa, oglekļa dioksīda nodokļu ieviešanu.

Pastāv liels nošķīrums starp uzņēmumu vadītājiem un cilvēkiem, kuri atkarīgi no valdības. Tas būtu viens veids, kā to raksturot.

Atbalsta latgaļu kultūru, bet neredz savu dzīvi laukos

Es gribētu vaicāt par jūsu politiku ziedojumu jomā. Jūs nesen ziedojāt Latvijas Universitātei. Saprotams, jūs tajā nemācījāties. Bet kāpēc jūs nolēmāt šādi rīkoties?

Es teiktu, ka tā ir viena no daudzām manām interesēm. Latvijas Universitāte uzrunāja mani, lai palīdzētu savākt līdzekļus. Tāpēc izveidojām fondu ASV, kas ir atbrīvots no nodokļiem.

Mēs šādi cenšamies veicināt latviešu kopienas iesaistīšanos, lai vairāk cilvēku atbalstītu Latvijas Universitāti.

Šajā konkrētajā gadījumā nolēmu piešķirt naudu stipendijai “Ceļamaize” diviem latgaļu studentiem, ar kuriem rīt man paredzēta tikšanās un kopīgas pusdienas. Mans devums drīzāk ir latgaļiem nekā universitātei, jo tas nonāks tieši pie šiem diviem studentiem. Es lielākoties atbalstu latgaļu lietas. Šī ir otrā grāmata, ko palīdzēju izdot. Tagad tiek publicēta ceturtā.

 “Veritas nostra est”.

 “Patīseiba ir mjūsu”.

Latgaliski.

Jā. Interesanti, ka kreisajā pusē ir latgaliski un labajā – angliski. Šī ir pirmā grāmata, kur nav nekā cita pa vidu. No latgaļu uz angļu. Tagad top vēl viena grāmata – Andriva Jūrdža biogrāfija. Kā arī Pētera Miglinīka biogrāfija. Tā tikai sāk tapt. Tās būs trešā un ceturtā grāmata.

Šodien gandrīz ir pabeigta manis producētā dokumentālā filma kopā ar Arni Slobožaņinu par latgaliešu valodas apspiešanu. Tas ir vēl viens projekts. Trešā filma, ko būšu producējis. Un pērn mēs izdevām mūzikas kompaktdisku.

Mūzikas kompaktdisku? Ar latgaļu mūziku?

Jā. Līdz ar Latvijas Universitātes atbalstu latgaļu studentiem var redzēt, ka daru daudz lietu, lai atbalstītu Latgales kultūru.

Tas ir tas, ko jūs gribat darīt.

Jā. Tas ir vaļasprieks. Man tas patīk, un es daudz ko iemācos.

Un filmā “Likteņzeme” jūsu brālis Čārlijs saka, ja viņš atbrauktu uz Latviju, viņš te neiederētos, jo viņš neprot valodu un tad nejustos te kā savējais. Vai tas tā ir? Kā tas ir jums, šeit atbraucot? Jūs saprotat latviski un latgaliski, bet nerunājat.

Man vienkārši Teksasā nav iespējas katru dienu runāt. Hjūstonā ir trīs latgaļi. Protams, mēs visi esam draugi, bet man ir grūtības runāt. Taču es braucu uz Latgali viens pats un varu tur palikt vairākas dienas un tikt galā. Es dzirdu valodu, spēju izrunāt frāzes, taču nespēju ieslīgt filozofiskās diskusijās. Bet man tas patīk un es jūtos ērti. Man tur visur ir radinieki. Apmetos pie viņiem, un nav nekādas vainas.

Pēc tā, ko mans brālis teica filmā, pirms diviem gadiem atvedu viņu uz Latgali ar visu ģimeni, un viņš lieliski pavadīja laiku. Viņš visiem iesaka atbraukt.

Vai spējat iztēloties sevi pastāvīgi dzīvojam Latgalē kaut kad tālākā nākotnē?

Zinu tādus, kas dzīvo. Cilvēki, kuriem ir īpašumi pie Rāznas vai Daugavpils.

Vai jums arī tāds ir?

Nē. Vēl ne. Bet es zinu, kam ir, un viņi braukā. Viņi te ierodas katru otro nedēļas nogali. Es to darītu, ja tā būtu vasarnīca vai kas tamlīdzīgs. Nevaru sevi iztēloties tur dzīvojam, jo tie ir lauki. Es dzīvoju Hjūstonā, Teksasā. Rīga būtu daudz piemērotāka.

Tātad dzīve laukos nebūtu jūsu garā.

Dzīvot – nē, bet ciemoties var.

Jūs ar ģimeni dzīvojat Hjūstonā.

Jā, Teksasā.

Ko jūs darāt, kad jums ir brīvdienas? Svētki?

Es jau būtībā esmu atvaļinājies. Es spēlēju tenisu, eju uz sporta zāli. Tulkoju grāmatas, tulkoju filmas. Plānoju savu nākamo braucienu uz šejieni vai strādāju pie Skultes projekta caur konferences zvaniem ar investoriem. Būtībā es daru, ko es gribu. Daudz kas ir saistīts ar biznesu un arī ar kultūru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti