ĪSUMĀ:
- Pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem ir zems atalgojums.
- Bērnu skaits vienā grupā un uz vienu audzinātāju ir pārāk liels.
- Bērnudārza personālam ir zemas izglītības prasības.
- Personāls nevar saņemt nepieciešamo atbalstu.
- Bērnudārzu situācijas uzlabošana Rīgā ir viena no prioritātēm.
- Tā nav tikai Rīgas problēma - vecāki LTV stāsta par savu pieredzi.
Pirmsskola ir svarīga bērnu turpmākajā attīstībā, tas ir akcentēts gan visos kopējās Eiropas Savienības, gan arī Latvijas oficiālajos politikas plānošanas dokumentos. To allaž atgādinājuši arī dažādi izglītības jomas speciālisti.
Ja bērnam bērnībā radīts riebums pret matemātiku, tad diez vai viņš to gribēs apgūt augstskolā un, ja viņu nemitīgi lamās, tad diezin vai viņš pieaudzis jutīsies drošs par sevi un būs ar labu, veselīgu pašapziņu, drīzāk tā vietā viņš lamās citus.
Latvijā pirmsskola ilgstoši ir atstāta novārtā. Tas secināms pēc tā lielā problēmu loka, ko šobrīd iezīmē jomas speciālisti un nevalstiskās organizācijas. Raidījums “Aizliegtais paņēmiens” iezīmēja četras galvenās problēmu zonas pirmsskolas iestādēs, kas prasa risinājumu. Visas problēmu zonas ir savstarpēji saistītas un mijiedarbojas.
Atalgojums
Valsts noteiktā minimālā likme ir 790 eiro vienam pedagogam par vienu slodzi uz papīra. Algu piecgadnieku un sešgadnieku pedagogiem maksā valsts, bet par pārējiem atbild pašvaldības. Likme ir jāievēro visiem, pašvaldības no savas puses šo likmi var celt. Rīgā tā, piemēram, šobrīd ir 860 eiro uz papīra.
Pirmkārt, šī likme ir par 30% zemāka nekā vidējā alga Rīgā. Otrkārt, ne visi pedagogi saņem to, jo pedagogiem netiek nodrošināta pilna slodze.
Bērnudārzā, kurā strādāja raidījuma auklīte, audzinātāju slodze bija 85%, kas nozīmē – faktiski uz rokas saņemt ap 600 eiro.
Alga ir viens no faktoriem, kāpēc bērnudārzos ilgi nepaliek strādāt tieši jaunie pedagogi.
Latvijas Universitātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas vadītāja Ineta Helmane skaidroja: “Uz darbu aiziet, kamēr studē universitātē. Tikmēr arī strādā. Lai cik tas skumji nebūtu, mēs atgriežamies pie finansiāliem nosacījumiem.”
Zīmīgi, ka jauno pirmsskolas pedagogu top daudz, un ik gadu tieši šīs jomas bakalauru Latvijas universitātē iegūst ap 300 līdz 400 cilvēku. Bet tajā pašā laikā – pirmkārt, ir regulārs pirmsskolas pedagogu deficīts, un, otrkārt, bērnudārzos īsti nenotiek pedagoģiskā paaudžu nomaiņa.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga sacīja: “Protams, runāts, ka šai zemākai darba algas likmei būtu jābūt valstī vidējā darba samaksa, reizināta ar koeficientu 1,2. (..)Tas ir aptuveni 1300 eiro, tā noapaļoti.”
Arodbiedrība arī norādīja, ka viņuprāt ir netaisnīgi, ka par minimālo noteikto likmi skolas pedagogs strādā 30 stundas nedēļā, bet pirmsskolas pedagogam ir jāstrādā 40 stundas.
Savukārt izglītības un zinātnes (IZM) ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) norādīja uz pašvaldību lomu: “Tā ir funkcija, ko primāri nodrošina tieši pašvaldība. Un principā arī šī darba organizācija lielākā vai mazākā mērā, ieskaitot finansēšanu, ieskaitot to, ka šajā brīdī ir šīs 30 vai 40 stundu atšķirība pedagogu atalgojumā, tomēr ir saistīti ar pašvaldību.”
Vairākas pašvaldības, tostarp arī Rīga, esošo likmju ietvaros jau ir centušās pārkārtot bērnudārza organizāciju, lai pedagogus vajadzētu mazāk un alga sanāktu lielāka, ieviešot tā saucamo 1+2 modeli. Tas nozīmē, ka uz vienu bērnudārza grupu strādā nevis pamīšus pa dienām divi pedagogi un viens pedagoga palīgs, bet viens pedagogs strādā katru dienu un viņam ir divi palīgi, kas strādā maiņās. No 147 Rīgas bērnudārziem šāds modelis ir 70.
Bērnu skaits vienā grupā un uz vienu audzinātāju
Izrietot no higiēnas prasībām, uz katru bērnu, kas vecāks par trim gadiem, nepieciešams 3,0 kvadrātmetri grupas telpas. Bet realitātē šī prasība bieži tiek pārkāpta – grupā vienlaikus ir virs 25 bērniem. Pedagogu un pedagogu palīgu skaits arī ir neproporcionāls.
Pēc pašreizējās sistēmas sanāk, ka, neskaitot rītus un vakarus, kad bērni atnāk un aiziet, vienlaikus ar viņiem ir tikai divi pieaugušie – viens pedagogs un viens pedagoga palīgs.
Pedagoģe un bloga ”Rasa par bērniem” veidotāja Rasa Pakalniņa pamatoja, ka ir nepietiekams pedagogu skaits: “Tas nav godīgi pret pedagogu. Un tad vēl šīs gudrās vārsmas, individuālais darbs, individuāla pieeja. Beidziet! 23 bērni grupā, individuāla pieeja? Nebūs.”
LIZDA priekšsēdētāja Vanaga sacīja, ka optimāli būtu 7 līdz 8 bērni uz vienu audzinātāju. Tas būtu nepieciešams, lai varētu tiešām katram palīdzēt nodrošināt individuālo izaugsmi.
Svarīgi uzsvērt, lai abi pedagogi pēc būtības būtu pedagogi, kas var strādāt ar bērniem.
Četru bērnu mamma Ilze Dzene izklāstīja situāciju: “Auklīte nepilda pedagoga palīga funkcijas, viņa telpu tīra, kārto, atrodas tualetē ar citiem bērniem, kuriem vajag palīdzību, lai novilktu bikses vai uzvilktu bikses. Un tātad pedagoga palīgs tas nav.”
Izglītības prasības bērnudārza personālam
Pedagoga palīgam pietiek ar vidējo izglītību un ka viņš atnāk pieteikties darbā. Nav nepieciešami kursi, nekādas apmācības kaut vai dažu stundu garumā. Savukārt audzinātājam pietiek ar to, ka tas kļuvis par studentu kādā augstskolā, kur māca pedagoģiju.
LIZDA skaidroja, ka lielā daļā Eiropas Savienības bakalaura vai maģistra izglītība ir nepieciešamība, lai strādātu pirmsskolas izglītības iestādē.
Pedagoģe Pakalniņa norādīja, ka izglītība nenorāda uz labu pedagogu: “Pedagoģija – tas ir nemitīgs darbs, tas ir nemitīgi mācīties. Nav tā, ka tu iemācies četrus gadus, tu dabū zīmogu, es tagad esmu pedagogs, nu nē!”
Gan bērni, gan audzināšanas metodes mainās. Pakalniņa uzskata, ka pedagogu palīgu darbi ir jānodala: “Darbs ar bērniem un darbs ar tīrību, to tomēr nevar savienot. Ja strādā ar bērniem, ir jābūt cilvēkam ar izglītību vai vismaz ceļā uz to, lai auklīte tiešām būtu kā pedagoga palīgs.”
LIZDA nākotnē saskata, ka skolotāja palīgam būtu pirmā līmeņa augstākās izglītības prasība, jo arī skolotāju palīgam ir jāiesaistās mācību procesa realizēšanā.
Latvijas Universitāte no šī gada rudens atvērusi jaunu divu gadu pirmā līmeņa profesionālās izglītības programmu “Pirmsskolas skolotājs”. Ar cerību ātri tikt pie jauniem pedagogiem... un cenšoties programmu pielāgot šodienas vajadzībām
Atbalsta trūkums konfliktsituācijās
Psiholoģisks atbalsts pedagogam dažādām konfliktsituācijās ar bērniem vai vecākiem arī ir trūkums. Skolās ir skolu psihologi, bet bērnudārzā nav palīdzības.
Rīgā ir vairāki pirmsskolas izglītības konsultatīvie centri, kur varot zvanīt gan pedagogi, gan bērni vecāki, ja ir kādas problēmas, bet tas darbojas kā neatliekamā palīdzība, nevis kā kaut kas regulārs un sistēmisks, ko pedagogi sagaida.
LIZDA atklāja, ka 2018. gadā pētījumā paši pedagogi atklāja, ka viņiem ir nepieciešama profesionālā pilnveide, kā risināt konfliktus, kā sadarboties ar pieaugušajiem, ar vecākiem, kā savu emocionālo veselību stiprināt, kā risināt savu emocionālo un fizisko izdegšanu.
Nodibinājuma “Centrs Dardedze” valdes locekle Agnese Sladzevska apstiprināja palīdzības trūkumu: “Noteikti trūkst, jo, kā jau es minēju, jebkāda veida atbalsts gan pašiem darbiniekiem, lai viņi spētu tikt galā ar to spriedzi, mazināt spriedzi, vēdināt šīs savas emocijas, frustrācijas viņiem noteikti būtu nepieciešams šāds atbalsta personāls, gan arī atbalsta personāls, kas var iesaistīties tieši darbā ar bērniem un vecākiem, lai situācijas risinātu; zinu, ka ir pašvaldības, kas mēģina risināt šo situāciju, bet, protams, tas nav vienmērīgi noklāts.”
Šajā ziņā talkā nākušas arī nevalstiskās organizācijas, “SOS bērnu ciematu” asociācija kopā ar “Centru Dardedze”, aicinot pirmsskolas iesaistīties īpašā programmā “Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs”. Tās galvenā ideja pirmsskolas iestādē izveidot pašiem savu nelielu risinājumu komandu.
Programma ir četros līmeņos, un, to pabeidzot, bērnudārzs iegūst sertifikātu “Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs”. Tiesa, no Rīgas aptuveni 150 bērnudārziem šobrīd tādu ir ieguvuši tikai 12. Rīgas 36. bērnudārzs nav to skaitā.
Rīgas pilsētas nostāja
Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis ("Attīstībai/Par"/"Progresīvie") skaidroja situāciju Rīgā: “Ja tev ir viens bērnudārzs un, teiksim, tev ir jāpieņem šādi lēmumi, tad tas ir viegli. Tā ir maza pašvaldība, kurai divi vai trīs bērnudārzi, tad šādu lēmumu pieņemt ir viegli. Ja tu vadi ļoti lielu pašvaldību, kurā ir daudzi bērnudārzi, kur bērnudārzu trūkst, kurai ir garas rindas, tad šādus lēmumus pieņemt, protams, ārkārtīgi sarežģīti. Skaidrs, ka mēs zinām, kāda ir ideālā situācija, mēs zinām, kā to dara citās valstīs, kādas ir labās prakses, bet nonākt līdz tam strauji un ātri nevar.”
Veidojot jauno Rīgas domes budžetu, bērnudārzu situācijas uzlabošana ir viena no trim prioritātēm, pauda Rīgas domes Izglītības kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Iveta Ratinīka.
Rīgas domes amatpersonas sola situāciju vēl vērtēt, un varbūt tomēr mēs sagaidīsim arī kādu nopietnāku sistēmisku pavērsienu.
Tas nav tikai viens bērnudārzs, tā nav tikai Rīga vai lielās pilsētas
Ar savu negatīvo pieredzi ar LTV dalījās vairāku bērnu vecāki.
Kāda mamma no Kurzemes stāstīja, ka vakarā “pirms aizmigšanas viņš, tā kā garām ejot, sāka teikt, ka viņam auklīte ir iesitusi pa kāju. Šis jautājums papildus netika cilāts. Nu, tā - lai viņu neuztrauktu, cik viņš pateica, tik viņš pateica. Es tikai pajautāju - kāpēc? Un viņš teica - tāpēc, ka piečurāju gultu.”
“Bija vēl viena epizode. Viņam sāka normalizēties tā čurāšana, viņš sāka naktīs mājās celties, bērnudārzā nečurāja. Un pēkšņi vienu nedēļu viņš atkal sāka naktīs čurāt gultā. Un es saku - kas ir? Viņš auklītes vārdu nosauca, kas ir iepriekš bijusi, jo es pieprasīju rotāciju uz lielāku bērnu grupu, kas var pastāstīt - un tad to aukli no tās grupas tā kā aizsūtīja prom. Un tajā brīdī, tajā nedēļā, kad viņš atkal atsāka čurāt, tā aukle bija… Vadītāja atkal viņu bija ielikusi uz nedēļu, jo nomainītā auklīte bija saslimusi, un viņa ielika to varmākas auklīti atpakaļ grupā un bērnam atsākās urinēšana,” stāstīja mamma.
Vēl ir stāsts no Priekuļu novada. Sanita pati ir pedagoģe un nejauši bijusi klāt mirklī, kad sporta skolotāja iesitusi viņas dēlam.
“Es atvēru durvis vaļā, sporta skolotāja bija ar muguru pret mani un bērni visi tupēja pie sporta soliņa. Bērniem vajadzēja tupēt pie sporta soliņa, bet mans Jānis un vēl divi puikas gribēja izlīst cauri sporta soliņam, un sporta skolotāja dusmās pieskrēja pie mana puikas, iesita viņam pie muguras, pieskrēja pie otrā, iesita pa muguru, pie trešā. Mans puika iztaisnojās ātri, sāka berzēt muguru un sāka raudāt,” stāstīja Sanita.
“Es skaļā balsī teicu: skolotāja, ko jūs darāt? Viņa tā pagriezās – “a ko man darīt, ja neklausa”. Bet ne jau sist! Bet man ir grūti manu bērnu no rītiem dabūt uz bērnudārzu, viņš negrib nākt uz dārziņu,” stāstīja Sanita.
Vēlāk, oficiāli skolotāja gan norādījusi, ka tā bijusi tikai papliķēšana pa muguru, rosinošs sporta elements.
Skolas vadība savukārt paziņoja - ja vecāks domā, ka tā ir sišana un viņš šādi apvaino skolotāju, tad viņam bija jāved bērns uz ekspertīzi, lai nosaka, cik lielā mērā tā bija tāda pabikstīšana, pavirzīšana vai sišana.
Mamma Līga savukārt ar sūdzību par vardarbību pret viņas bērnu vērsās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, kas saņemto sūdzību izmeklējusi un audzinātāju atstādinājusi.
“Manam bērnam tika iesists. Audzinātāja iesita manam bērnam. Atnāca pēc mana bērna mana māmiņa, viņa ir pilnvarota persona manam bērnam. Un audzinātāja saka - es jūsu mazbērnam iesitu, varat sūdzēt mani tiesā. Un tad es sazinājos ar skolotāja palīgu, tāpēc, ka tā situācija ir tāda, ka audzinātāja aiz rokām bērnus velk, aiz kājām. Bļauj, ir vardarbība, grūstīšana,” stāstīja Līga.
Likuma izpratnē izglītības iestāžu, arī bērnudārzu vadītāji un darbinieki ir atbildīgi par to, lai bērns būtu drošībā un tiktu ievērotas viņa tiesības, atzīst advokāts Sandis Bērtaitis. Lai ierosinātu pārkāpuma lietu, bērna vecākiem sākotnēji jāvēršas ar iesniegumu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā un jālūdz atzīt bērnu par cietušo.
“Viena no pirmajām lietām, kas būtu jādara - psihologa vai sociālā darbinieka atzinums par cietušo bērnu. Šis speciālists izvērtētu, vai bērnam ir psiholoģiskas traumas pazīmes un vai nepieciešama kāda sociālās rehabilitācijas, lai bērnam atjaunotu to kaitējumu, kas ir nodarīts,” skaidroja Bērtaitis.
“Šis kaitējums, atlīdzinājums, ja mēs runājam par nemantisko kaitējuma atlīdzināšanu, viņš var izpausties gan kā finansiāls atlīdzinājums, atbilstīga apmēra finansiāla kompensācija, ja aizskārums nav smags, tad kaitējuma atlīdzinājums var būt gan rakstveida publiska atvainošanās,” norādīja Bērtaitis.
Jurists norādīja, ka speciālais likums par valsts iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu paredz sodu līdz 7000 eiro, bet ja kaitējums personai atzīts par īpaši smagu – sods var sasniegt pat 10 tūkstošus eiro.
