Toreiz aicinājumu ikvienam interesentam kopīgi iegādāties šo kompleksu, veidojot publisku akciju sabiedrību, izteica uzņēmējs, maiznīcas “Liepkalni” saimnieks Dagnis Čākurs. Tas sociālajos tīklos un medijos raisīja aktīvas diskusijas, bet pēc tam iestājās klusums. Vai šī iecere būtu atmesta?
Ar uzņēmēju Dagni Čākuru tiekamies Klintaines pagasta “Liepsalās”, kompleksā, kuru viņš izveidojis gleznainā Daugavas krastā, šosejas malā un savā ziņā tas varētu vilkt paralēles ar “Sēnīti”, kas arī atrodas ceļa malā, pat divu nozīmīgu autoceļu krustojumā. Un kāpēc lai arī Sēnīte nevarētu būt tikpat pievilcīga vieta garāmbraucējiem?
“Man piedāvāja, vai jūs nevēlaties attīstīt, vai jūs nevēlaties iegādāties šo vietu un attīstīt! Un tad es domāju, domāju, vienreiz aizbraucu, otrreiz un tad es domāju jāpajautā cilvēkiem,” stāsta Čākurs.
Tā arī tapa rosinājums sociālajos tīklos, ka varbūt “Sēnītes” atjaunošanai varētu veidot publisku akciju sabiedrību, iesaistot tajā ikvienu interesentu.
“Cilvēku atsaucība bija ļoti liela, man zvanīja ļoti daudz cilvēku, rakstīja, zvanīja, man vēl tagad pajautā, kad tad varēs teiksim nopirkt kaut kādas akcijas, vai tamlīdzīgi, šajā attīstībā, mani arī ļoti nopietni cilvēki ir uzrunājuši, bija ļoti liela atsaucība,” uzsver Čākurs.
Bet kāpēc tad tagad gadu ir klusums saistībā ar šo ieceri? Uzņēmējs Dagnis Čākurs tam min vairākus iemeslus. Pirmkārt, projektējot lielceļu, likvidētas nobrauktuves un piebrauktuves, turklāt “Sēnīte” ir kultūrvēsturisks piemineklis, tāpēc uzņēmējdarbību šajā ēkā veikt nebija iespējams.
“Tādēļ bija šis klusuma periods. Pašlaik situācija tāda, ka šis jautājums ir pavirzījies un šīs nobrauktuves un apstāšanās vietas var tikt atgrieztas. Tagad ir jāsaprot, vai šī interese vēl ir vai nav, vai manī pašā šī ideja nav kaut kur piezemējusies,” atzīst “Liepkalnu” saimnieks.
Protams, atjaunot “Sēnīti”, tam, kas to uzņemsies, nebūs viegls uzdevums, komplekss ir liels, savu te paveicis arī laika zobs. Inčukalna novada pašvaldībā vērtē, ka tāpat nopietni būtu jāapsver, kas varētu būt šīs uzņēmējdarbības veids, jo, piemēram, ēdināšanas pakalpojumu jomā blakus jau ir visai nopietns spēlētājs – “Rāmkalni”.
Novada pašvaldības vadītājs Aivars Naļivaiko atzīst, protams, ka gribētos lai šī vieta nebūtu atdota aizmirstībai: “Nu kaut kā vēsturiski tai būvei un ēkai nav paveicies, ja citas atjaunojas un kārtojas, tad šai ēkai kaut kā ceļa un šosejas malā kaut kā ar atdzimšanu nav paveicies pašlaik. Tāda, kā viņa ir šobrīd, es uzskatu, ka tas mums ir apgrūtinājums, bišķiņ traips. Gribētos, lai atrodas investori un sakārto.”
Taujāts, vai bez “Liepkalnu” saimnieka vēl kāds uzņēmējs izrādījis interesi par “Sēnītes” atdzimšanu, Aivars Naļivaiko atzīst, ka tādu gan nav bijis.
“Nav nākuši investori uz pašvaldību un jautājuši īpašniekus, vai ko tur varētu darīt, izņemot pašreizējo, „Liepkalnu” īpašnieku, kas ir rakstījis arī iesniegumu un jautājis par tām tehniskajām lietām, būvvaldē mēs arī sagatavojām atbildi, vairāk rīcības nav bijis,” stāsta Naviļaiko.
Bet sazinājos arī ar vienu no “Sēnītes” īpašniekiem, kurš gan atturējās no publiska komentāra, bet atzina, ka situācija gluži bēdīga nav, jo tagad, kad parādījusies ziņa par Vidzemes šosejas Sēnītes posma remontu, ir arī atkal interese par šo objektu, gan no vietējiem uzņēmējiem, gan arī citiem. Bet vai tiešām Dagņa Čākura iecerei par Sēnītes atjaunošanu būtu pielikts punkts?
“Man jau velk uz to attīstību, bet kas drusciņ tur ciet. Man tā doma bija par tās tautisko, visas tautas uzņēmumu, kur mēs viens otru atbalstām, veidot viņu kā akciju sabiedrību, bet ne tā, kā bija dažos preses izdevumos pasniegts, ka tagad Čākurs aicina samest naudu, lai iegādātos. Es nekad to nedarītu, lai iegādātos, tad man tas pašam būtu jāizdara, jāizveido kaut kāds koncepts un tad ir jāstāsta koncepts, ko es tur redzu un tad ir jāsauc cilvēki kopā, un jādomā, vai ko citādi,” uzsver Čākurs.
Viņš gan arī neslēpj, ka tagad arī pats īsti nesprot, kā šo teritoriju var līdz galam attīstīt, jo ar restorānu mūsdienās nekas nesanāks. “Tur jāskatās drusku plašāk un tur man vajadzīgi arī gudrāki prāti varbūt. Nē, punkts nav pielikts, ir tāds krustpunkts, kad jāsaprot,” atzīst “Liepkalnu” saimnieks.
Pirms diviem gadiem “Sēnītes” galvenajai ēkai, kuru atklāja 1967. gadā ir piešķirts aizsargājamā valsts kultūras pieminekļa statuss un līdz ar to, to nedrīkst nojaukt.
