96 gadus vecā Mirdza meklē dēlu
Latvijas Televīzijas raidījumā “4.studija” vērsās kāda sieviete ar lūgumu palīdzēt atrast viņas dēlu. Abus izšķīra Otrais pasaules karš. Mirdza dzimusi 1924.gadā, tagad viņai ir 96 gadi. Dēla tēva vārds ir Aleksandrs Gavrila. Kara dēļ abi nepaspēja salaulāties.
Aleksandrs strādājis Mirdzas mammas zemnieku saimniecībā Kalētos, kur abi ar Mirdzu arī iepazinušies. Aleksandrs bijis ļoti muzikāls cilvēks; abi kopā muzicējuši, piedalījušies koncertos un ballēs. Priekules baznīcā jau bijusi nolikta laulību diena. Līgava ieradusies baznīcā un saņēmusi ziņu, ka līgavainis ir aizsūtīts uz fronti.
Kara apstākļos piedzimis abu kopīgais bērns – puika. Par bērnu ieinteresējās vecmāmiņa no tēva puses, kura šad tad sūtījusi pārtikas produktus. Kādā reizē cilvēks, kas atveda pārtikas paciņu, bija palūdzis, lai bērnu atļauj aizvest pie vecmāmiņas. Kopš tās dienas Mirdza savu dēlu vairs netika redzējusi, jo, izmantojot juku laikus, vecmāmiņa bērnu paturējusi sev. Mirdza gan apgalvoja, ka dēlu nesen atpazinusi kādā televīzijas raidījumā, kur viņš teicis, ka māti nekad nav pazinis.
Tātad – dēlu, visticamāk, sauc Aleksandrs, viņam ir ap 70 gadiem; dzimis Kurzemē, Kalētos.
Kā sākt meklēšanu?
Ja ir labas “attiecības” ar internetu, tad tur ir neskaitāmas iespējas – sociālie tīkli, īpašas ciltskoku veidotāju, kā arī radu, draugu un paziņu meklēšanas grupas. Taču, ja cilvēks ir gados un internetu neizmanto, kādas tad ir iespējas?
Viens no variantiem ir vērsties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP).
“Cilvēks var vērsties pie mums ar savu sagatavotu ziņu, vēstuli, ko viņš vēlas savam meklējamam adresātam nodot, un iesniegumu, kurā ir norādīts šīs meklējamās personas vārds, uzvārds un personas kods, bet, ja nav zināms, tad vismaz vārds un uzvārds. Paskatāmies Iedzīvotāju reģistrā, kāda šai meklējamai personai ir deklarētā adrese, un nosūtām kā ierakstītu vēstuli,” pastāstīja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāve Madara Puķe.
Iesniegumu un ziņu, ko vēlas konkrētai personai nodot, var nosūtīt e-pasta vēstulē vai arī pa pastu. Var izmantot arī portāla “Latvija.lv” e-pakalpojumu – iesniegums iestādei.
Tālāk jau vēstules saņēmējs izvēlas, vai vēstulē izteiktajam aicinājumam piekrist, vai nē. Šāda iespēja gan ir maksas pakalpojums - jāsamaksā septiņi eiro un 50 centi, lai Latvijas robežās atrastu savu tuvinieku.
Palīdz meklēšanā ārpus Latvijas
Vēl viena iespēja ir meklēt tuvinieku ar biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” palīdzību.
“Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja ir izveidojusi kustību, kas saucas “Restoring family links” jeb “Ģimenes saišu atjaunošana”. Tās mērķis ir kopumā palīdzēt cilvēkiem atrast pazudušus ģimenes locekļus, lai viņu starpā atjaunotu kontaktu,” skaidroja biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” Meklēšanas dienesta koordinatore Alīna Kaņepa.
Tomēr Sarkanajam Krustam ir savi noteikumi, lai cilvēka meklēšanu vispār uzsāktu.
“Neiesaistās mantojuma lietās, tas ir, ja teiksim, meklē mantiniekus. Neiesaistās arī, ja mērķis, kāpēc tiek meklēti cilvēki, ir dzimtas koka izpēte un izveide. Kā arī, meklēšana tiek atteikta gadījumos, ja ģimenes locekļu starpā ir bijis konflikts,” norādīja Kaņepa.
Tātad Sarkanais Krusts var palīdzēt, ja tuvinieki pazuduši kara laikā vai dabas stihijās. Pārsvarā visi meklēšanas darbi saistīti ar karu – tiek meklēti ne tikai karā zudušie, bet arī tie, kuri emigrējuši, viņu bērni un radinieki. Sarkanais Krusts palīdz meklēt arī karā kritušo kapa vietas, kā arī dod iespēju nosūtīt vēstules tiem, kas atrodas karadarbības zonās.
Latvijas iekšienē Sarkanais Krusts meklēšanu neveic, bet iesaistās tikai tad, ja kāds ir pazudis ārpus tās robežām.
Organizācija aktīvi sadarbojas ar kolēģiem visā pasaulē. Tomēr ir gadījumi, kad meklēšana tik raiti neveicas.
“Viss process ir ilgstošs process, tā nav tāda operatīvā meklēšana. Tas var aizņemt pāris mēnešus, bet var aizņemt arī līdz pat gadam. Ir lietas jau no 1995.gada. Tas nozīmē, ka no 1995.gada visu laiku meklēšanas dienests ir darbojies. Vidēji gadā man sanāk apstrādāt kādas 80-90 lietas,” stāstīja Kaņepa.
Priecīgi un sāpīgi meklēšanas stāsti
Ir arī dažādi meklēšanas un atrašanas stāsti. “Latvijas Sarkanais Krusts” meklēšanas dienesta koordinatore pastāstīja, ka tikko kādai cienījama vecuma kundzei ticis atrasts dēls, kurš dzīvoja Ukrainā. Meklēšanā iesaistījies Ukrainas Sarkanais Krusts. Dēls bijis ļoti aizkustināts, ka māte viņu meklēja.
Tomēr ir kāds īpašs stāsts, kas Alīnu ir iespaidojis visvairāk.
“Bija kungs Anglijā, kas meklēja savus brāļus un māsas Latvijā. Ģimene tika šķirta kara laikā. Un tikai tad jau, kad kungam bija pāri 80, tad viņš vērsās Anglijas Sarkanajā Krustā. Tad, kad mēs saņēmām šo lietu, gan brālis, gan māsa diemžēl Latvijā bija jau miruši. Un viņi bija miruši tai pašā gadā, kad mēs saņēmām to pieprasījumu. Vienkārši mēs nepaspējām!” atceras Alīna.
Arī šādi diemžēl var gadīties, ja meklējam radus, kuri jau ir cienījamos gados. Tādēļ neatliksim meklējumus uz vēlāku laiku!
