ĪSUMĀ:
- No valsts puses paveiktais esošajā regulējumā ir tikai dekoratīvas darbības.
- Pārtikas un veterinārais dienests apgalvo, ka visiem mājdzīvnieku pārdevējiem par savu nodarbošanos ir jāziņo dienestam, bet – ko ar to darīt tālāk, nezina.
- Valdības noteikumi nosaka, ka visiem mājdzīvnieku pavairotājiem jāiziet labturības kursi, taču problēmas, kur pie tiem tikt.
- Zemkopības ministrija pirms diviem gadiem ieviesa to audzētāju reģistru, kas drīkst izsniegt ciltsrakstus, taču tajā nav pat meklēšanas funkcijas.
Problēmas ar mājdzīvnieku audzēšanu ir ne tikai Latvijā
Mājdzīvnieku audzēšanas un pārdošanas temats ik pa laikam ticis analizēts dažādos medijos. Nesen žurnāls “Ir” rakstīja par franču buldodziņu, ko kāds pāris nopirka par 350 eiro skaidrā naudā kādā auto stāvvietā. Vēlāk atziņas bija skarbas, jo veterinārajā klīnikā daktere uzreiz ievēroja, ka kucēns ir stipri jaunāks. Viņam varēja būt apmēram mēnesis, un tādā vecumā kucēnu nedrīkst atšķirt no mātes. Arī dokumentu sunītim nebija, tas nebija ne attārpots, ne vakcinēts. Pēc pāris dienām kucēnam sākās vemšana, tāpēc viņš vēlreiz nonāca klīnikā, bet vēl dažas dienas vēlāk Neo pārstāja ēst, kļuva pavisam vārgs un knapi spēja nostāvēt kājās. Veicot testu, atklājās, ka kucēnam ir parvovīruss. Sākās cīņa par kucēna dzīvību. Diemžēl gala rezultātā šī cīņa drīz vien tika zaudēta.
Problēmas ar mājdzīvnieku tirgošanu ir ne tikai Latvijā. Daudzi suņi un kaķi, piemēram, no Baltkrievijas un Krievijas ceļo uz Rietumiem, kur mājdzīvnieki ir ļoti pieprasīti. Trauksmi par to ne reizi vien cēluši arī dzīvnieku aizstāvji. Starptautiskā biedrība "Četras ķepas" atzina, ka negodīgi tirgotāji var nopelnīt ievērojamu naudas summu, pārdodot kucēnus, kas audzēti nožēlojamos apstākļos. Šie kucēni, bieži slimi un nevakcinēti, pēc tam tiek vesti simtiem kilometru pāri robežām ar viltotiem vai nepastāvošiem identifikācijas un vakcinācijas dokumentiem, kas apdraud gan cilvēku, gan dzīvnieku veselību.
Covid-19 pandēmijas laikā suņu un kaķu tirdzniecība sit jo īpašu augstu vilni. Vācijā lēsts, ka 2020. gadā pieaugums bijis par aptuveni 20 procentiem. Latvijā šogad ievesti jau 15 tūkstoši suņu un kaķu, lielākā daļa ceļo tālāk, bet daļa paliek arī Latvijā. Un vēl jau audzē tepat uz vietas.
Sludinājumos daudz nereģistrēto mājdzīvnieku
Lai gūtu nojausmu par mājdzīvnieku tirgus lielumu Latvijā, atliek tikai atvērt populārāko pārdošanas vietni šajā jomā – portālu ss.com. Augustā sludinājumi, kur pārdod suni vai kucēnus – aptuveni – seši simti. Pārdod kaķi vai kaķēnus, – vēl seši simti. Suņu sludinājumos aptuveni puse sludinājumu, kuros viena suņa cena virs 1000 eiro. 50 gadījumos – virs 2000 eiro. Dārgākais – "Amerikāņu bullis" 3000 eiro. Šādu summu maksā arī pūdelis.
Kaķi mazliet lētāki, aptuveni katrs ceturtais virs 500 eiro. Dārgākais – Kanādas sfinkss maksāja 3000 eiro, "Oriental" šķirnes kaķēns – 1200 eiro.
Kāds šobrīd Latvijā ir regulējums mājdzīvnieku audzēšanā un pārdošanā, lai cilvēks, kurš izvēlējies mājdzīvnieku pirkt, var būt drošs, ka tas nācis no labām rokām? Latvija ir centusies šos jautājumus risināt, bet kas ir sanācis?
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) multfilmā it kā viss ir izskaidrots, kam jābūt vai kas jāņem vērā, ja kāds nodarbojas ar suņu un kaķu pavairošanu un tirdzniecību, un kas var noderēt arī dzīvnieku pircējiem.
Galvenie noteikumi, kas tajā minēti:
- Ja nodarbojies ar dzīvnieku pavairošanu un mazuļu tirdzniecību, tev jābūt apmācītam labturības jomā.
- Vienam dzīvniekam ir viens mazuļu metiens gadā.
- Suns ir čipots un reģistrēts (tieši suns, jo suņu čipošana valstī ir obligāta, kaķu čipošana šobrīd obligāta nav).
- Šķirnes dzīvnieks ir ierakstīts Latvijā reģistrētas šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijas ciltsgrāmatā.
- Dzīvnieks ir vakcinēts.
Vēl jāievēro, ka kaķi ar vakcinācijas apliecību nākamajam īpašniekam var nodot ne ātrāk kā tad, kad kaķēns ir sasniedzis 10 nedēļu vecumu jeb tam ir apmēram divarpus mēneši. Kucēnu var nodot mazliet agrāk – pēc 8 nedēļām.
Šajā multfilmā gan tas nav minēts, bet Pārtikas un veterinārā dienesta izplatītajā paziņojumā šajā septembrī valsts oficiālajā portālā "LV Portāls LV" līdzās šiem punktiem atrodama arī šāda frāze - "...par tirdzniecību ar mājas (istabas) dzīvniekiem jāinformē PVD jeb Pārtikas un veterinārais dienests."
PVD nav datu bāzes par mājdzīvnieku labturības apmācībām
Raidījums "Aizliegtais paņēmiens" piezvanīja PVD un uzdeva jautājumu, kam jābūt, ja iedzīvotājs vēlas pavairot, piemēram, suņus?
PVD pārstāve atbildēja, ja iedzīvotājs vēlas ko tādu darīt, vispirms jāiziet apmācības pie veterinārārsta vai kinologa, vai biologa: "Pēc tam jāinformē, ka kucēni piedzimuši, kādā adresē notiks tirdzniecība. Bet nav nekādas datu bāzes, kuram ir tiesības šīs mācības veikt. Tad ir jāatrod kāds veterinārārsts vai kāds klubs, kur kinologi varētu apmācīt dzīvnieku labturības jautājumos. Ja ir runa par šķirnes dzīvniekiem, ja tie ir ar dokumentiem un vēlaties arī viņiem ciltsrakstus nokārtot, tad tas ir drusku savādāk."
Vēl mājdzīvnieku audzētājam jābūt audzētavu reģistrā, kas garantē ciltsrakstus. Svarīgākais punkts un ko nosaka arī valdības noteikumi – “ir apmācīts mājas dzīvnieku labturības jomā un saņēmis apmācību apliecinošu dokumentu.”
Tiesa, informācija par to, kur šādas apmācības iziet, nav. PVD pārstāve atzina, ka nekādas datu bāzes par tiem, kuriem ir tiesības šīs mācības veikt, nav – lai pameklējot kādu vetārstu. Taču ne vetārsti, ne Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterinārajā klīnikā speciālisti nezināja, kur iespējams uzzināt informāciju par šādiem kursiem. Nekāda papildinformācija nebija atrodama arī PVD mājaslapā, lai gan tā ir prasība valdības noteikumos. Informāciju par kursiem raidījums atrada Latvijas Kinoloģiskajā federācijā, taču, lai tos izietu, jākļūst par federācijas biedru.
Dzīvnieku profesionālais frizieris, Latvijas Felinoloģiskās asociācijas valdes loceklis, kaķu "Obermoon" audzētavas saimnieks Ivo Obrumanis sacīja: "Labturības kursi ir ļoti nozīmīgi. Organizācija, kurā es esmu, tos organizē, un ļoti daudzi iesācēji ir pārsteigti par to, cik daudz informācijas kursos var uzzināt. Sākot ar to, kā dzīvnieks jābaro, kā jāuztur. Arī par pavairošanu, pārošanu, grūsnu kaķu vai suņu ikdienas kopšanu, barošanu, kam jāpievērš uzmanība, un arī par dzemdībām."
Arī suņu audzētāja Ilze Pētersone-Godmane, kinoloģe, Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) Nacionālā buldogu un Bostonas terjeru kluba valdes locekle, franču buldogu un labradoru audzētavas "Rivera Pearl" īpašniece, uzsvēra, ka cilvēkiem, kas gribētu nodarboties ar pavairošanu, šāda prasība ir absolūti adekvāta un skaidra, jo divu dienu labturības kursos patiesībā iemācīties var ļoti salīdzinoši maz: "Jūs varat saņemt pamatinformāciju. Es un daudzi mani kolēģi esam gadu mācījušies kinologu kursos, kuros apguvām gan anatomiju, gan zoopsiholoģiju, barošanu, socializēšanu, lai mēs spētu ilgtermiņā izaudzināt labus šķirnes dzīvniekus."
Ciltsraksti garantē, ka mājdzīvnieks nebūs sapārots, kā pagadās
Raidījums noskaidroja, ka kursi notiek tikai klubu ietvaros, un tā ir pašu klubu atbildības mēraukla, bet citādi – valsts pat nav pateikusi, kurus kursus tā atzīst un kurus ne, bet dokumentus, kas tos apliecina, vajag.
Turklāt bez tā, ka sunim vai kaķim pie pārdošanas ir jābūt vakcinētam, kā arī suņa gadījumā arī obligāti čipotam, ja runa ir par šķirnēm. Sludinājumos gandrīz visi pārdevēji arī sola konkrētas šķirnes, kas nozīmē, ka dzīvniekam jābūt ierakstītam Latvijā reģistrētas šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijas ciltsgrāmatā, un tikai tādā gadījumā labradors ir labradors un franču buldogs ir franču buldogs. Un tā ir arī garantija, ka suns vai kaķis nav sapārots, kā pagadās.
Ilze Pētersone-Godmane: "Ciltsraksti ir dzimšanas apliecība. Jūs saņemat dokumentu, ka jums ir šķirnes dzīvnieks. Nākamais mājdzīvnieka īpašnieks saņem arī LKF dokumentu, kurā var redzēt sava suņa priekštečus iepriekšējās trīs paaudzēs – māte, vecvecāki, vecvecvecāki. Tas nozīmē, ka saskaņā ar LKF reglamentu iespējams uzzināt suņa ciltsrakstus arī daudz senāk par trīs paaudzēm, jo LKF dokumentos ciltsrakstos suņi ir izsekojami līdz 1975. gadam. Tas garantē, ka katram no šiem vecākiem būs veiktas šķirnei nepieciešamās obligātās veselības pārbaudes."
Ja ciltsrakstu nav, kucēna izcelsme nav zināma. Tādā gadījumā to var dēvēt tikai par franču buldoga ''izstrādājumu''. Pat ja pircējam ar to pietiek, tam var sekot problēmas.
Ivo Obrumanis uzsvēra, ka sertificētajam audzētājam klubā ir savi noteikumi, pēc kuriem jāvadās, kad pāro dzīvniekus un oficiālās pārbaudes, kuras obligāti jāveic. Tās nav izdomātas vienkārši tāpat, jo katrai šķirnei ir sava veida pārbaudes – gan kaķiem, gan suņiem, uz kuru slimību katrai šķirnei ir nosliece.
"Daudzkārt nelegālie pavairotāji veic ļoti ciešu inbrīdingu – sapārojot tuvus radiniekus – mammu ar dēlu, tēvu ar meitu vai brāli ar māsu, kas rada arī ļoti lielas kroplības. Pēc tam, augot tiem dzīvniekiem, parādās arī visas iedzimtās ģenētiskās slimības, kas pirms tam netika pārbaudītas," sacīja Obrumanis.
Tādēļ dzīvnieka izcelsme ir būtiska. Tāpēc ir vajadzīgi ciltsraksti, pat ja uz nekādām izstādēm nākamais saimnieks suni nevedīs. Vēl jāzina, ka dzīvnieka pase, ko izraksta veterinārārsti un kurā fiksēta dzīvnieka šķirne, vēl nenozīmē tās apliecinājumu, jo veterinārārsts ir mediķis, viņam nav jābūt šķirnes speciālistam vai kinologam.
Lauksaimniecības datu centra reģistrs ir neērts lietotājiem
Ciltsrakstu pārbaudes ziņā valsts pircējiem ir gājusi pretim. Publiski ir pieejams reģistrs, kurā fiksēti visi dzīvnieku audzētāji, kas šādus ciltsrakstus ir tiesīgi izsniegt. Pirms diviem gadiem Zemkopības ministrija gan aicināja pirms mājdzīvnieka pirkšanas pārliecināties, vai attiecīgās šķirnes mājas dzīvnieku audzētāju organizācija ir reģistrējusies Lauksaimniecības datu centra(LDC) šķirnes mājas dzīvnieku audzētāju organizāciju reģistrā.
Ielūkojoties šajā reģistrā, jāmeklē dziļi un pamatīgi. Piemēram, lai atrastu Pētersones-Godmanes audzētavu "Rivera Pearl", jāzina, ka tā ietilpst Latvijas Kinoloģiskajā federācijā. Zem tās ir 15 lappušu dokuments ar audzētājiem, un 12. lappusē maziem burtiņiem ir minēta "Rivera Pearl," kas nodarbojas ar labradoriem un franču buldogiem. Šajā sarakstā asociāciju daudz – suņiem, kaķiem arī. Vai Zemkopības ministrija un Lauksaimniecības datu centrs tiešām domā, ka tajā ērti ko atrast un ka cilvēki to lieto? Citas iestādes šādās datu bāzēs ievieš meklētāju, kas programmēšanas ziņā ir viegli paveicams, piemēram, Veselības inspekcijas reģistrs, ja kāds grib pārbaudīt ārstus. Tajā atrodams meklētājs, kurā jāieraksta vārds un uzvārds.
Raidījums "Aizliegtais paņēmiens" zvanīja Lauksaimniecības datu centram, kas bija spiests atzīt, ka reģistrā šis tas ir jāuzlabo un jāsakārto, lai audzētājus varētu sameklēt, lietojot, piemēram, arī "Google" meklētāju.
Lauksaimniecības datu centra Reģistru uzturēšanas nodaļas vadītāja Mairita Elbrete sacīja: "Lai varētu atrast caur "Google" vai citur kur meklēt – to nevar vienā dienā panākt, tur mums drusciņ jāpadomā, kā ir labāk, bet tas arī ir iespējams. Mēs tās ieliksim. Divas, trīs – tas būtu mazākais, bet ir 500, 400, tad jāpadomā, lai tas būtu pārskatāms, lai varētu meklēt, ievadot vārdu."
Tikai ar šādiem uzlabojumiem reģistrs cilvēkiem būs lietderīgs, secina raidījums "Aizliegtais paņēmiens", bet vēl ir trešā prasība tiem, kas pavairo un tirgo suņus un kaķus, – pat tad, ja viņi nav klubu biedri, sava nodarbošanās ir jādeklarē, kā teikts PVD mājaslapā.
Tātad visi tirgotāji būtu redzami arī pircējiem, taču realitātē tā nav. Valdības noteikumos stingra kārtība noteikta tikai attiecībā uz specializētām tirdzniecības vietām kā, piemēram, zooveikali. Ja dzīvniekus pavairo piecstāvu mājas trešā stāva dzīvoklī? Uz jautājumu kur, kam un kas jādeklarē jeb jāinformē, PVD oficiālā atbilde ir šāda: "Dzīvnieku tirgotājam nav noteikts pienākums reģistrēties Pārtikas un veterinārajā dienestā, bet gan informēt dienestu par šo faktu." Neprecizējot, tieši kādā formā tas būtu darāms, kā arī nenosakot iestādes tālāko rīcību, šo informāciju saņemot. Piemēram, normatīvie akti neparedz, ka šīs vietas būtu jāpārbauda, kā arī nenosaka prasības tām.
Izrādās, arī pats PVD īsti nesaprot, ko nozīmē informēt dienestu un papildina iepriekš teikto: "Ņemot vērā iepriekš minēto, PVD ir aicinājis normatīvo aktu izstrādātāju šo normu labot.”
Raidījums secināja, ka kaut darīts kaut kas šajā jomā ir, bet viss palicis tāds pusdarīts.
Negodīgi mājdzīvnieku tirgotāji informāciju cenšas slēpt
Kontroles no valsts puses šajā jomā īsti nav, ieviestais regulējums drīzāk dekoratīvs, savukārt šķirņu patiesuma pārbaudes rīks – nepilnīgs, līdz ar to kontrole pašu pircēju rokās un pēc iespējas godprātīgāki pārdevēji. Bet kāda ir realitāte šajā jomā?
Ielūkojoties sludinājumos, ideālajā gadījumā, ja kāds pārdod šķirnes dzīvnieku, tajā būtu jābūt atrodamam ne tikai jaukām kucēnu vai kaķēnu bildēm, bet arī audzētavas nosaukumam, vēl arī asociācijas vai kluba vārdam, un vēl saimnieks varētu arī minēt, ka viņam ir dzīvnieku labturības kursu sertifikāts. Taču daudzos sludinājumos norādīts tikai telefona numurs.
Tiesa, ir arī labi piemēri, kad norādītas arī audzētavas, to nosaukumi vai klubi, kuros ietilpst audzētājs.
Piemēram, “Audzētava "Family Value"'' piedāvā rezervācijai meinkūna kaķenīti spilgtā krāsā. (..) Līdzi nāk abu vecāku ģenētikas testi, ciltsraksti, līgums un veterinārās apskates slēdziens. (..) Lūgumu sūtīt e-pastu vai "WhatsApp" ziņu, kur pastāstīt nedaudz par jums, jūsu pieredzi ar kaķiem un kāpēc tieši meinkūns ir jūsu sapņu kaķis.”
Meklējot neērtajā audzētāju reģistrā, "Family Value", kas ietilpst kaķu mīļotāju asociācijā "CFCA", to izdodas atrast. Tātad – viss ticami. Pēdējais teikums sludinājumā liecina, ka šim audzētājam arī rūp, kur kaķēns nonāks, tā ir ļoti laba prakse, tā rīkojas arī Pētersone-Godmane.
Viņa sacīja, ka potenciālais suņa īpašnieks var pie viņas atbraukt: "Varbūt tas jau ir otrais stāsts pēc tam, kad mēs viņu esam iztestējuši telefoniski vai sarakstoties. Kad ir bijuši uzdoti daudzi jautājumi, atbildes, kuras mani apmierina, lai domātu, ka es viņam varbūt potenciāli varēšu savu kucēnu uzticēt, un tad tikai nonāk pie atbraukšana pie manis."
Tiesa, arī tad var kļūdīties un tad kucēns jāatpērk, jo tas ir ētikas jautājums, uzsver Pētersone-Godmane: "Tu par suni esi atbildīgs kā audzētājs. Ja esi kļūdījies, meklē viņam jaunas mājas – vienalga, vai sunim ir divi, trīs vai pieci gadi. Vai, iespējams, paturi pēc tam visu mūžu pie sevis."
Ivo Obrumanis viņas teikto papildināja, sakot, ka ikviens mājdzīvnieku audzētājs vēlēsies uzzināt par nākamā mājdzīvnieka ģimeni, kas viņi ir, kur viņi dzīvo, vai ir kāds cits mājdzīvnieks: "Nelegālajam audzētājam būs pilnīgi vienalga, kur nonāk viņu kucēns vai kaķēns. Viņam galvenais – saņemt naudu."
Raidījums stāsta, ka aizdomīgākajā scenārijā suni vai kaķi pārdošanai atved uz kādu stāvvietu vai parku, ja pircējs vēl šaubās, iedod kādu atlaidi un viss.
"Aizliegtais paņēmiens" piezvanīja pa telefona numuru kādam sludinājumam, kurā bija norādīts:
“Ļoti skaista, mīļa takšu kucīte meklē jaunus, dzīvniekus mīlošus saimniekus. Sunīte ir draudzīga, dzīvespriecīga meitenīte. Ir pieradināta pie kārtības, ir attārpota, vakcinēta, ar visiem nepieciešamiem dokumentiem. Abi vecāki ar ciltsrakstiem.”
Ierodoties klātienē, atklājas vesela takšu saimniecība. Diemžēl suņu tēva foto pieejams tikai internetā, audzētāji arī neļauj nofilmēt kucēnus, kas liekas pavisam aizdomīgi.
Ivo Obrumanis to komentē šādi: "Licenzēts audzētājs to atļaus, tāpēc ka viņam viss ir kārtībā, viņš ne no kā nebaidās. Nelegālie pavairotāji baidīsies no tā, jo uzfilmētais materiāls tomēr ir lietišķais pierādījums, ka zinat arī faktisko adresi, tātad jūs visu informāciju varat nodot PVD, kurš tālāk sekos pēc instrukcijas un pieņems mērus. Tas ir tas, no kā viņi baidās, tāpēc arī viņi neļaus filmēt, fotografēt."
Vēlāk "Aizliegtais paņēmiens" ieradās pie franču buldogu audzētājiem Sarkandaugavā. Aina pavisam pretēja. Saimnieki visu izrāda, stāsta par raksturiem, kā būtu pareizi barot, rādīja ciltsrakstus, arī ļāva fotografēt.
Savukārt Burmas kaķēni, ko pēc sludinājuma pārdeva Imantā, bija bez ciltsrakstiem, tātad nav iespējams izsekot to vecākiem.
Čivauvas kucēni Rīgā, Imantā. Cena: 550 eiro. Arī to izcelsme ar dokumentiem nav pierādāma.
Noslēgumā raidījuma ieteikums: ja kāds nolēmis iegādāties suni vai kaķi un nevēlas iedzīvoties problēmās ar dzīvnieka veselību – prasiet tā pārdevējam visu, kas pirms tam uzskaitīts. Un atcerieties, ka godīgi tirgotāji neko neslēpj.
