ĪSUMĀ:
- Par spīti smagajai diagnozei - bērnu cerebrālā trieka - Elmārs ir aktīvs Skrundas iedzīvotājs ar daudziem hobijiem;
- Bērnībā bez jau tā smagās diagnozes – bērnu cerebrālās triekas - puisis mocījies arī ar meningītu un vēlāk arī epilepsiju;
- Ārsti mammai Lienei par dēla veselības stāvokli izvairījušies teikt;
- Pēc vairākiem gadiem internātskolās Elmārs nolēma sākt patstāvīgu dzīvi;
- Sociālā darbiniece: Jāpārvar bailes no sabiedrības vērtējuma.
Elmārs savu 32. dzimšanas dienu atzīmē ar nelielas ballītes sarīkošanu jauniešu centrā. Uz svinībām ieradušies viņa draugi un paziņas, tostarp arī Skrundas domes priekšsēdētāja Loreta Robežniece. Tāpat kā visi, kas puisi kaut nedaudz pazīst, Robežniece stāsta, ka viņa spēja iejusties un iepatikties cilvēkiem ir prātam neaptverama. Elmāru zina un atbalsta arī daudzi skrundenieki.
Piedalās jauniešu centra dzīvē, trenējas galda hokejā un apmeklē balles
"Šogad Elmāram piešķīra elektriskos ratiņkrēslus. Un šiem ratiņkrēsliem klāt bija jābūt ratiņkrēslu mājai vai, vienkārši runājot, šķūnītim. Un Elmārs nāca pie manis un mūsu cilvēkiem un prasīja, ko darīt. Un tad mēs izdomājām, ka lielās talkas laikā šo māju varētu uzbūvēt. Un tad divi skrundenieki šo māju ratiņkrēslam uzbūvēja," saka Robežniece.
Latvijas Radio ar Elmāru viņa dzīvoklī tikās nedēļu pirms viņa dzimšanas dienas svinībām dienā, kad viņam bija paredzēts prezentēt nometni cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Pelčos. Elmārs visu dienu bija satraucies, tādēļ cīnījās ar stiprām galvassāpēm. "Ikdienā es eju uz jauniešu centru. Tur man ir liela slodze. Es visur piedalos, visur eju. Tā kā uz šodienas prezentāciju. Šonedēļ arī notiek treniņi, uz tiem arī eju, jo nākammēnes man jābrauc spēlēt galda hokejs. Ikdienā es arī lasu grāmatas. Tā kā man ir ko darīt. Jauniešu centrā es gatavoju ēst kopā ar jauniešiem. Jo man šausmīgi patīk gatavot ēst," saka Elmārs.
Vislabāk Elmāram garšo rausis, kura recepti iedevusi mamma. Iemācījies gatavot piespiedu kārtā laikā, kad sācis dzīvot atsevišķi no vecākiem. Par spīti vecāku protestiem, gribējis būt neatkarīgs. Visaizrautīgāk viņš runā par galda hokeju. Blakus uz naktsgaldiņa novietojis apbalvojumus par trešo un otro vietu amatieru līgā.
"Es trenējos galda hokejā. Ir treneris, kas mums māca. Notiek arī izbraukuma spēles. Septembrī biju Inčukalnā, nospēlēju labi, nopelnīju otro vietu. Tagad man būs jābrauc uz Ventspili. Redzēsim, kuru vietu es tur dabūšu, varbūt noturēšos 2. vietā. Jāskatās, kā būs, es tagad esmu amatieru līgā vīriešiem, un pielāgotā sporta līgā arī turos, kā spēdams," skaidro Elmārs.
Elmāram ļoti patīk iet uz koncertiem. Daļēji tāpēc, ka pašam ļoti patīk dziedāt. "Visvairāk man patīk iet uz deju un ansambļu koncertiem. Tad, kad es iesēžos pirmajā rindā un klausos, kā dzied, tad tā mierīgi sēdi krēslā un tik klausies. Tas tā nomierina. Nav jāstreso, jāsāk domāt – ko darīsi, kur tu iesi, kur neiesi, kā būs, kā nebūs," atzīst Elmārs. Pats Elmārs dzied Sociālā dienesta ansamblī, kas bieži dodas uz pansionātiem iepriecināt vecos ļaudis.
"Man ir tā, ja es pirmo dienu uzstājos koncertā, tad iekšā kaut kas nav riktīgi. Tu sāc jau uztraukties, cilvēki visur apkārt sēž, kaut kas ir jādara, jākustas. Vārdu sakot, tev ir tikai jādzied, jādzied, un es domāju – cik tad es varu dziedāt, kādreiz jau arī jāatpūšas ir. Es visvairāk klausos "Musiqq". Visvairāk klausos dziesmu "Dari kā es". Kad man nav ko darīt, es ieslēdzu datoru, ieslēdzu "Spotify", jānoklausās tā dziesma un jāsāk dziedāt līdzi. Nav ko! Tā mani vismaz uzmundrina tas, ka, ja es klausos mūziku, varu dziedāt līdzi. Brīžiem klausos un liekas – tā ir dziesma, kas tev jādzied," skaidro Elmārs.
Bez visa jau iepriekš minētā Elmāram ļoti patīk balles. Tās viņš apmeklē bieži. Un teju vienmēr ir redzams uz deju grīdas kustoties mūzikas ritmā. Elmārs stāsta, ka viņa laimes atslēga ir patstāvīga dzīve un tiekšanās uz priekšu. Savu artavu dod arī iešana sabiedrībā, jo cilvēki viņu uzmundrina. "Bet labi, ka es izeju sabiedrībā, jo esmu atsaucīgs cilvēks, esmu ar labu sirdi. Ja cilvēks ar mani runā, es arī ar viņu runāju. Brīžiem ir tā, ka paiet meitenes garām, saka: "Čau Elmār, kā tev iet?" Es saku: "Nav ne vainas". Galvenais, ka katru reizi, kad paiet cilvēki garām, viņi saka: "Čau". Es arī saku: "Čau"," stāsta Elmārs.
Līdz šim noietais ceļš - sarežģīts un smags
Elmāra mamma Liene atzīst, ka ceļš uz to, kāds dēls ir šobrīd, ir bijis sarežģīts. Bērnībā bez tā jau smagās diagnozes – bērnu cerebrālās triekas - puisis mocījies arī ar meningītu un vēlāk arī epilepsiju.
"Man neviens neko nepateica dzemdību nodaļā. To es dabūju zināt tikai dzemdību nodaļā no dakteres, kas atbrauca no Rīgas uz konsultāciju no Bērnu klīniskās slimnīcas. Es vienkārši gribēju ar to dakteri satikties, jo man neviens neko neteica, barot man Elmāru nenesa. Tad es to uzzināju tikai no tās dakteres, ka Elmārs ir ļoti, ļoti slims, ka viņam ir strutainais meningīts. Tad viņu aizveda uz Rīgu. Un tad daktere man pateica, ka Elmārs ir uz nāves sliekšņa. Daktere man pateica, ka šonakt izšķirsies viss. Vai nu viņš paliks dzīvs vai ne, viens no diviem. Tad daktere man jautāja, vai jūs paliksiet nodaļā vai brauksiet mājās. Es paliku. Otrajā rītā daktere atnāca un pateica – es nezinu, vai tas ir brīnums, vai viņš juta, ka jūs esat te, bet puisītis dzīvos. Un tā mums sākās tas viss grūtais ceļš," norāda Liene.
Tomēr pēc trīs mēnešiem radās aizdomas, ka tas nebūt nav viss.
"Galvu viņš augšā necēla, pats viņš ēst nevarēja. Būtībā grūti bija ticēt tam, ka mans bērns vēl gada vecumā nestaigā. Pēc tam pamazām sāku pierast, ka viņš nebūs tāds, kā visi pārējie bērni, ka būs mums arī problēmas. Divu gadu vecumā viņš knapi sāka pa istabu staigāt. Bet nevis tā, kā visi bērni četrrāpus ložņā, bet viņš vairāk atspērās uz rokām un kājas pievilka klāt," atzīst Liene.
Diagnozi uzstādīja pusotra gada vecumā. Tad sākās Elmāra ceļš pa rehabilitācijas centriem un skolām īpašiem bērniem. Vairākus gadus viņš pavadīja Raiskuma internātskolā. Tā bijusi ļoti laba pieredze gan personāla, gan skolasbiedru dēļ. Vēlāk mācījies arī Pelču internātpalīgskolā. Un tad nolēmis sākt dzīvot patstāvīgu dzīvi.
"Tas, ka viņš gāja prom no mums, tas man bija drausmīgs trieciens. Jo es biju pieradusi pie tā, ka viņš pie manis ir, es viņu aprūpēju, un ēst viņam ir uztaisīts. Es šausmīgi baidījos par to, kā viņam būs, kā viņš uztaisīs pats sev ēst. Piemēram, mums mājās ir gāzes plīts, un es viņu pie tās nekad nelaidu. Man bija šausmīgi bail, ka viņš nenotur līdzsvaru un neuzkrīt uz tās plīts virsū. Kad viņš gāja projām, es biju drausmīgā panikā. Es vienkārši nevarēju iedomāties to, kā viņš tiks ar visu galā. Bet nu pamazām, pamazām. Tagad es redzu, ka viņš tiek ar visu galā, ka viņš var drēbes izmazgāt un izžāvēt. Viņš var aiziet uz visādiem pasākumiem, un tas man ļoti patīk. Man ir prieks, ka viņš nesēž četrās sienās, mājās," saka Liene.
Liene priecājas, ka dēlu neturēja pie sevis, jo tagad viņš spēj parūpēties par sevi arī tad, kad neviena nav blakus.
Svarīgi nebaidīties no sabiedrības nosodījuma
Elmārs jauniešu centrā prezentēs savus piedzīvojumus Pelču nometnē cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Centrā viņš satiek savus draugus. Starp viņiem arī Skrundas Sociālā dienesta darbiniece Marika Rimša-Buša. Viņa puisi pazīst tikpat ilgi, cik savu vecāko dēlu. "Tas sākums tāds kūtrāks. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš uzdrīkstējās iznākt no mājām, darboties, nebaidīties. Protams, ka tā vēlme ir vienmēr bijusi. Bet nule viņš ir mūsu pašu sabiedrībā visvairāk, manuprāt, redzētākais, redzamākais," uzskata Rimša-Buša. Viens no iemesliem, kādēļ Elmāram izdodas – viņš spēj un dara pats, un viņa veselības stāvoklis to atļauj. Marika stāsta, ka arī pārējie kļūst atvērtāki, ja cilvēki ar īpašām vajadzībām iziet sabiedrībā. No tā mācās visi.
Nākamais iemesls ir ģimenes atbalsts. Elmāra mamma sarunā minēja, ka nekad nav teikusi dēlam, ka viņš ir atšķirīgs.
Sociālā darbiniece stāsta, ka tas ir ļoti svarīgi. "Ļoti atkarīgs no ģimenes. Ja tava ģimene vairāk izvēlas nevest sabiedrībā, vairāk paturēt mājās... Varbūt pati mamma vai tēvs baidās par sabiedrības attieksmi, kāda tā būs pret atšķirīgu cilvēku. Audzināšana, es teiktu, ļoti ietekmē," pauž sociālā darbiniece. Elmāra gadījumā loma ir arī mazpilsētai. Marika stāsta, ka mazās kopienās ar laiku cilvēki savā ziņā kļūst par ģimeni. Tomēr, lai iekļautos sabiedrībā, visvairāk no svara ir cilvēka personība.
"Tā vienmēr ir bijis. Ja tu esi savādāks, tā ir pretestība un sabiedrības bailes – tas jau vienmēr ir bijis. Bet tur tāda mazā sekundīte - kurš kuru. Ja Elmārs pārvar to sabiedrību – nu fantastiski. Nav jāsēž mājās tāpēc, ka tev ir bail par to, ko sabiedrība domās," norāda Rimša-Buša. Arī Elmārs iesaka nebaidīties. "Es ieteiktu nepadoties, meklēt risinājumu. Ja bērns ir ar kustību traucējumiem, tad ieteiktu vecākiem izvest bērnu cilvēku sabiedrībā, lai bērni justos droši, ka ir cilvēki, kas uzklausa un vienmēr visur palīdz," tā Elmārs.
Ir dažādi faktori, no kā atkarīga cilvēka spēja iekļauties sabiedrībā. Kāpēc Elmāram Kaminskim izdevās? Pirmkārt, jo viņš var un grib darīt pats, otrkārt, viņš nebaidās no sabiedrības, treškārt, ģimene viņu ir vienmēr atbalstījusi. Arī mazpilsētas saliedētie ļaudis devuši savu artavu. Tomēr Elmāra veiksmes atslēga ir viņa spēcīgā personība un komunikabilitāte.
