Sadaļas Sadaļas

Panorāma

Deportētos piemin, stādot rozes

Panorāma

Deportētie: Rafaila Rozentāla stāsts

Turpina apzināt PSRS okupācijas nodarītos zaudējumus

Kā Baltijas valstīm virzīties uz priekšu PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu lietā

Okupācijas nodarītos zaudējumus Latvijai lēš ap 300 miljardiem eiro. Tie, kas veic aprēķinus un plāno tos celt pasaules priekšā, gan atzīst – neviens un nekas nespēs atgriezt zaudētās un izpostītās ļaužu dzīves. Tomēr par svarīgu uzskata nodrošināt pilnīgu izpratni par PSRS okupāciju un vēlas panākt tās starptautisku izvērtēšanu.

Cilvēciski un ekonomiski zaudējumi

Ar vēsturnieku Gati Krūmiņu, kurš veic Latvijai nodarīto zaudējumu aprēķinus, LTV tikās ļoti simboliskā vietā Līgatnē. Padomju laika slepenais objekts ar segvārdu “pansionāts”. Ārēji redzamā ēkas daļa tolaik tika būvēta kā rehabilitācijas iestāde. Bet tā slēpa patieso nozīmi – plašu pazemes bunkuru, no kura komunistu valdība pat atomkara gadījumā cerēja turpināt pārvaldīt Latvijas PSR. Tikai tad deviņus metrus zem zemes.

“Latvija, nokļūstot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, kļuva par tās koloniju. Jā, jo PSRS īstenoja Latvijā koloniālo politiku. Tā bija gan iedzīvotāju, gan teritorijas ekspluatācija,” norāda vēstures zinātņu doktors Gatis Krūmiņš.

Vispirms Latvija zaudēja iedzīvotājus. Vēl tagad, stāstot par to pasaulē un pat Eiropā, ne visi to saprot.

“Mēs, latvieši, esam zaudējuši 17% savu iedzīvotāju. Kad es saku šos procentus, es saku saviem ārzemju kolēģiem: iedomājieties – Vācijā, Francijā, ja jūs no tiem 70–80 miljoniem zaudētu 17 procentus. Cik miljonu tie būtu? Jo citādi tie tūkstoši, gandrīz 60 000, ko mēs esam zaudējuši jau represiju periodā, varbūt neskan tik ļoti daudz pret šo lielo tautu iedzīvotāju skaitu. Bet šis skaits ir milzīgs, ja mēs runājam par Latviju,” saka Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (“Jaunā Vienotība”).

Līdztekus deportācijām Latvijā masveidā ieveda strādniekus no citām PSRS malām. Teritorija tika militarizēta. Arī ķīmiski piesārņota. Latvijā ražoja daudz, bet nauda bija jāatdod kopējā padomju valsts budžetā.

“Es varētu nosaukt arī apjomu – tie ir 16 miljardi rubļu, kas okupācijas periodā tika aizpludināti uz PSRS, taču tas neko daudz neizteiks. Bet, ja es pateikšu, ka piektā daļa no visiem ienākumiem aizplūda uz PSRS un neatgriezās, tad gan tas ir tas, ko es jums varu pilnīgi droši pateikt. Tātad iedomājieties – piektā daļa no tā kopprodukta, kas Latvijā tika saražots, aizplūda uz PSRS!” norāda Krūmiņš.

Papildus tam pētnieki pieskaita vēl arī izdevumus okupācijas militāri rūpnieciskā kompleksa un Valsts drošības komitejas uzturēšanai. Rezultātā tikai apmēram 60% no tā, kas Latvijā tika saražots, palika Latvijā.

Sarēķinot visu, Latvijai zaudējumi ir ap 300 miljardi eiro. Tas ir aptuveni tik, cik Latvijas pašreizējie budžeta ienākumi 30 gadu periodā. Pēc Gata Krūmiņa teiktā, visām trīs Baltijas valstīm kopā zaudējumi orientējoši varētu būt 800–900 miljardi eiro.

“Ja pirms okupācijas ļoti daudz un pamatoti salīdzina dzīves kvalitāti, dzīves līmeni Somijā un Latvijā, tad savukārt jau deviņdesmitajos gados mēs bijām pilnīgi tā kā divas pasaules. Un tas ir,  tieši pateicoties PSRS komunālajai politikai, ka resursi galvenokārt tika aizpludināti uz PSRS, uz viņu ambīciju apmierināšanu un arī militarizāciju. Līdz ar to tas, kas mums palika pāri, ar to mēs saimniekojām,” saka vēsturnieks.

Vienojās aprēķināt zaudējumus

Par to, ka okupācijas radītie zaudējumi jāaprēķina un ka tos ir nepieciešams atgūt, ir vienojušies visu triju Baltijas valstu tieslietu ministri. Tas bija pirms vairāk nekā pieciem gadiem.

Tagadējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) uzskata – prasīt Krievijai kompensāciju ir likumīgi un obligāti. Virzība, gatavojot baltiešu kopīgos aprēķinus, nav ātra, bet darbs notiek un rezultāts būs.

“Es neprognozēju, kādā formā tas tieši radīsies. Bet tuvāko trīs gadu laikā, es domāju – tas noskaidrosies vienā vai otrā formā, kā tas notiks. Mēs varam izvērtēt, kurā brīdī un kā piestādīt rēķinu okupētājvalstij vai tās mantiniecei. Pirms 10 gadiem tā bija viena situācija. Šobrīd, piemēram, pēc tā, ka faktiski PSRS mantiniece sāk mēģināt atgūt ar militāriem līdzekļiem savu ietekmi tajā pašā teritorijā – iebrukums Gruzijā, iebrukums Ukrainā un šobrīd arī Baltkrievijas vēl ciešāka inkorporācija juridiskajā sistēmā – tas viss norāda uz to, ka arī starptautiskā sabiedrība varētu ņemt vērā šos pētījumus.

Un varbūt, ka tas rezultāts būtu citādāks jau šajā situācijā nekā pirms 10–20 gadiem,” saka Bordāns.

Trīs risinājumi

Vaidere norāda uz trīs risinājumiem pasaules praksē:

  • "Viens ir restitūcija – stāvokļa atjaunošana, kāds tas bija pirms šīs okupācijas. Tas diez vai ir iespējams.
  • Otrs – ir iespējama kompensācija. Ņemot vērā, ka Krievija pašlaik ir agresīva un ļoti nabadzīga valsts, tad diez vai kādu kompensāciju mēs varam sagaidīt.
  • Bet trešais ir tā saucamā satisfakcija jeb zināmā mērā apmierinājums, samierināšanās, kad okupācijas vara vai pāridarītājs atvainojas nožēlo izdarīto. Un, iespējams, šis būtu tāds labs variants. Bet pašlaik neizskatās, ka tas būtu iespējams.”

Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (“Jaunā Vienotība”) ieskatā okupācijas nodarīto zaudējumu lietā jēga virzīties uz priekšu būtu tikai tad, kad līdz galam pārdomāti un noslīpēti visi argumenti un ja Latvija, Lietuva un Igaunija to dara kopīgi.

“Mēs, visas trīs valstis, atrodamies vienādā pozīcijā. Es nedomāju, ka jebkāda veida solo gājieni šeit būtu gan juridiski, gan politiski pareizi,” norāda Rinkēvičs.

Ārlietu ministrijā uzskata, ka pastāv trīs ceļi, kā virzīties:

  • tiešas starpvalstu sarunas. Nav gan ticams, ka Krievija tām piekristu.
  • ANO Starptautiskā tiesa Hāgā. Arī tur pie risinājuma tikt problemātiski, ja nav Krievijas piekrišanas.
  • ANO Ģenerālā asambleja. Tur gan juridiski saistoša Krievijai būtu tikai rezolūcija, kas pieņemta Drošības padomē. Taču tur Krievijai ir veto tiesības.

“Reālistiskāk, ja mēs runājam par ANO līmeņa diskusiju, būtu ANO Ģenerālā asambleja. Bet šeit arī neaizmirsīsim, ka mums, trim Baltijas valstīm, tādā gadījumā būtu jāpārliecina ANO valstu vairākums. Un tas nav tik pašsaprotami, kā vienam otram liekas: mēs šeit visu zinām, kā tad mūs nesaprot Āfrikā, Āzijā vai Latīņamerikā? Tas, protams, ir milzīgs diplomātiskais resurss.

Būsim reālisti – šis nav dienu, mēnešu vai pat gada jautājums. Tas var prasīt gadu desmitus,” atzīst Rinkēvičs.

Bet, lai cik daudz laika tas aizņemtu, par svarīgu tiek uzskatīta okupācijas radīto zaudējumu jautājuma aktualizēšana ik gadu atkal un atkal un dažādos formātos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt