Pusaudži vecumā no 10 līdz 14 gadiem Nautrēnu vidusskolā un tās apkārtnē visu nedēļu dziedāja, dancoja, gāja rotaļās, nodarbojās ar rokdarbiem, kā arī apguva dažādas citas Latgalei un mūsdienu jaunatnei aktuālas prasmes.
„Jāsāk ar vizuālā tēla veidošanu, kas ir gan iekšējais, gan ārējais, gan, teiksim, psiholoģisko tipu atpazīšana.
Tad mums ir etnomūzika. Patīkami redzēt, ka cilvēki, ejot uz dančiem, saka – es nedejošu, es nekad to nedarīšu! –, bet, ejot jau atpakaļ, saka – nē, bija labi, bija forši, es vēl gribu! Tas ir tāds baigi labais! Tad viņiem ir, protams, kino. Šoreiz mēs esam dabā, mēs vairāk paļaujamies uz pašu aifoniem un telefoniem. Un cenšamies taisīt videoklipus dziesmām un arī dzejoļiem,” par nometni plašāk stāsta tās organizatore, literatūrzinātniece un bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.
Nometne „Sūpluok” notiek jau otro reizi, un tās šī gada vadmotīvs „saime” izvēlēts pandēmijas apstākļu iespaidā, kad viena no spēcīgākajām vērtībām, kas nemainās, ir iespēja paļauties uz savu saimi, tuvākajiem – savējiem. Bet vairāk nekā 30 nometnes dalībnieku ir pusaudži no Rēzeknes, Preiļu puses, kā arī no tālākām vietām – Rīgas, Limbažiem, Tukuma.
„Mani sauc Romualds, un es esmu no Tukuma novada Pūres pagasta Ozoliem, tas ir Kurzemē. Un es gribēju uz šo nometni atbraukt, jo man likās, ka šeit būs inčīgi. Te ir, man pat liekas, labākā nometne, kurā es esmu bijis! Šī ir manas mātes dzimtā zeme,” stāsta kāds no nometnes dalībniekiem.
Lielu latgaliešu valodas vērtību izceļ un aicina arī citus pusaudžus aktīvāk to lietot ikdienā nometnes dalībniece Adriana no Rēzeknes novada Lendžiem. „Latgaliski runāt ir ļoti svarīgi, jo šī valoda var pazust un tad, piemēram, to vairs neviens nezinās. Un latgaliski arī runā visa mana ģimene, mammas pusē. Jo tētis ir ukrainis un viņš runā latviski un krieviski. Ir arī svarīgi lepoties ar vietu, kur tu piedzimi, braukāt uz to vietu bieži.”
Arī vietējā rogovkiete Aiga ir pārliecināta – jaunākajām paaudzēm jāsaglabā savu senču tradīcijas.
„Saglabāt to, ko darīja mūsu vecvecāki, mūsu tēvi, mātes, vectēvi, vecmammas, jo, ja mēs paši to nekopsim, nekas aiz mums nepaliks. Tāpēc, man liekas, ir ļoti forši turpināt un darīt to, ko ir iesākuši darīt mūsu senči.”
Kā skaidro nometnes organizatori, šāda vasaras nometne tieši pusaudžiem notiek, jo šajā vecumā bērni vēl tikai cenšas saprast savu vietu pasaulē, savu aicinājumu. Tāpat, attālināti mācoties, tieši pusaudžiem bijušas lielākās psiholoģiskās pārmaiņas, arī dažādās skolas programmās šī vecumposma jauniešiem ir vismazāk aktivitāšu.
„Daudzi cilvēki saka – nē, mēs labāk strādāsim ar sākumskolu vai mēs strādāsim ar vidusskolu –, jo vieni ir atvērti visam, otri ir sapratuši, ko grib. Bet tie, kas ir pa vidu, viņi sevi meklē. Liels prieks, jo jau šodien pie galda bērni prasa, kad būs nākamais “Sūpluok”. Kas nozīmē, ka noteikti tie, kas jau ir bijuši, un tie, kas ir šoreiz, viņiem kaut kas iekrīt sirdī vai prātā, vai jāsaka – kustībās,” stāsta Ilga Šuplinska.
