De Facto

29. aprīļa «De Facto»

De Facto

Nespēj pieņemt likumu, kas pasargātu no azartspēlēm atkarīgos

Neievēro spēlētāju lūgumus nelaist viņus azartspēļu zālēs

Ignorē spēlētāju lūgumus nelaist viņus azartspēļu zālēs

Neviens nav skaitījis, cik cilvēku dzīves izpostījusi atkarība no azartspēlēm. Taču vairāk nekā 1260 cilvēku uzrakstījuši iesniegumus, lūdzot viņus vairs neielaist spēļu zālēs. Viņiem vajadzība spēlēt, iespējams, ir apmēram tāda pati kā narkomānam pēc heroīna. Taču likums azartspēļu organizētājam neuzliek par pienākumu neielaist šos cilvēkus spēļu zālēs. Un šī pašizslēgšanas iespēja dzīvē īsti nestrādā, pārliecinājies Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums “De facto”.

Lai arī Latvijā nav pētījumu, cik īsti šeit ir azartspēļu atkarīgo, citu valstu dati ļauj izdarīt pieņēmumu, ka pataloģiska atkarība varētu būt vairāk nekā 13 tūkstošiem cilvēku (1% pieaugušo). Bet atkarības riska grupā ir piecreiz vairāk cilvēku (aptuveni 5% pieaugušo).

Nauda jāatrod jebkurā veidā

“Pirmos divus trīs gadus likās - vinnēšu Latvijā simt tūkstošus, aizbraukšu uz Ameriku, vinnēšu miljonus. Tāda varbūt tā doma bija pirmos gadus. Pēc tam doma bija vienkārša - es bez tā nevaru, man ir jāspēlē, jo tad es jutīšos labi,” atklāj Andrejs (vārds mainīts).

LTV raidījums “De facto” intervējis atkarīgo spēlētāju, kurš aprēķinājis, ka 20 gadu laikā nospēlējis ap 400 000 eiro.  Ja sadala pa gadiem – aptuveni pusotrs tūkstotis eiro mēnesī. Arī viss laimētais atgriezies spēļu automātos. Viņš nav bagāts. “Faktiski, kad es spēlēju, es cenšos naudu ātrāk pazaudēt, jo tad, kad es pazaudēju, tad man uz vienu dienu, uz divām ir tāda brīvības sajūta - ka vairs nespēlēšu un man viss dzīvē būs labi. Bet paiet pāris dienas un atkal gribas spēlēt.”

Naudu aizņēmies visur, kur vien iespējams. Vispretimnākošākās bijušas ātro kredītu firmas. Pat neraugoties uz to, ka gadiem nav bijis legālu ienākumu. Zadzis no tuviem cilvēkiem, par kuriem bijis drošs – viņi uz policiju neies. Pēc tam mēģinājis naudu atdot.

“Man var būt vislabākie nodomi, varu sēdēt mājās vai pie draugiem kādā pasākumā, un pēkšņi man ienāk doma - šodien vajag spēlēt, un viss, ar to ir cauri. Tad tad es vienkārši domāju jebko, lai dabūtu naudu,” saka Andrejs.

Kādā vakarā pusotrā stundā nospēlēti seši tūkstoši. Tad bijusi sajūta, ka tiešām nekad vairs nespēlēs. Pirms pieciem gadiem viņš sevi lūdza iekļaut to spēlētāju sarakstā, kuri paši uzliek sev liegumu apmeklēt azartspēļu zāles.

“Kad saņemu algu un es gribu braukt uz mājām, es izeju laukā, un man pretī ir četras spēļu zāles. Man neizdodas tikt tam pāri, es ieeju. Ja būtu tāda sistēma, kas pasaka - nē, jo jūs nevarat šeit nākt, jums ir aizliegts -, es domāju, ka man arī būtu vieglāk,” atklāj Andrejs.

Ap 400 cilvēku gadā lūdz sevi nelaist spēļu zālē

Sarakstu uztur Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija. Ar katru gadu aizvien vairāk cilvēku sevi lūdz nepielaist pie spēlēšanas. Piemēram, pirmajos gados saņemti ap simt iesniegumu, tagad to skaits tuvojas jau četriem simtiem gadā. Kopumā līdz 9.aprīlim bija 1244 iesniegumi. Taču jēga no tā maza.

Personu iesniegumi par aizliegumu iekļūt spēļu vietās

 

Gads

Saņemto iesniegumu skaits (kopā)

2011

61                      

2012

73                      (134)

2013

97                     (231)

2014

91                     (322)

2015

182                    (504)

2016

284                    (788)

2017

371                     (1159)

2018

               85 (uz 9.04.)                      

KOPĀ

1244


“Kamēr likumā nav pateikts skaidrā tekstā, ka tas ir viņu pienākums nodrošināt, lai nepieļautu, ka viņiem pienākas sods par šo likumpārkāpumu, tikmēr arī mums šādu citu rīku nekādu nav,” saka Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšniece Signe Birne.

Inspekcija paziņojumus par par personas pašizslēgšanu nosūta visām spēļu zālēm. Tās saņem personas vārdu, uzvārdu un attēlu. Bet

spēļu zālēm šī lūguma izpilde ir tikai labas gribas jautājums, nevis pienākums. Un šīs labās gribas trūkst. Iespējams, zinot, ka par to nav paredzēts nekāds sods.

“Acīmredzot šis jautājums nav bijis tik aktuāls, lai šādu prasību ierakstīt likumā,” saka Latvijas Spēļu biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Ludeks.

“De facto” kopā ar Andreju apmeklēja vairākas azartspēļu zāles, kurās viņš mēdz būt biežs viesis. Ne reizi viņš nav izdzīts, bet vienā no zālēm viņam piedāvāts pat noformēt klienta karti. Tiesa gan, pēc ieskatīšanās datu bāzē paziņots, ka tas nav iespējams. No zāles viņu tik un tā neizraidīja. Šoreiz “Olympic Casino” notiek līdzīgi. Apkalpojošais personāls klienta karti atsaka, bet uz jautājumu, vai var šodien uzspēlēt, atbild: “Jā, es atļauju, ja jūs esat ar mieru.” “Fenikss” zālē, kuru raidījums apmeklēja kopā ar Andreju, apsargs pēc brīža pavaicā, vai var kā palīdzēt, bet, saņemot noraidošu atbildi, aiziet. Arī “Zilajā dimantā”, kur spēlētāju pazīst, ārā nedzen un pieņem dokumentus klienta kartes noformēšanai. Pēc brīža gan karte tiek atteikta, paziņojot, ka spēlētājs ir riska grupā. Un uz jautājumu, vai drīkst palikt zālē, atbilde skan: “Nē, nekādā gadījumā!”

Azartspēļu organizatori: atbildība jādala

Spēļu biznesa pārstāvji norāda, ka atpazīt pēc skata vairāk nekā tūkstoš cilvēku nebūt nav vienkārši. Tiesa, 21.gadsimtā nav problēmu pašiem izveidot digitālu sarakstu ar meklēšanas funkciju. Turklāt jau šobrīd lielā daļā no azartspēļu zāļu tīkliem ir pieejamas klientu kartes, kas parasti nozīmē arī attiecīgu datu bāzi.

“Atpazīt 1200 cilvēkus pēc fotogrāfijām, kas krājušās septiņus gadus, īsti nav reāli. Un, ja tas cilvēks nāca vakar, bet šodien bijis azartspēļu inspekcijā un reģistrējis savu sevi datu bāzē, mēs par to uzzināsim, iespējams, pēc nedēļas,” saka SIA “DLV” pārstāvis Guntis Lībers.

Ikvienam ienācējam, pavaicājot dokumentu, nebūtu grūti pārliecināties par aizliegumu ienākt spēļu zālē un to izpildīt. Turklāt tas neprasītu lielus ieguldījumus.

“Zilā dimanta” pārstāvis Guntis Lībers norāda, ka viņi atbalsta klientu identificēšanu, taču tam jābūt noteiktam likumā ar noteiktu atbildību gan valstij, gan spēļu organizētājam, gan pašam spēlētājam: “Uzreiz gribu pateikt, ka mūsu firma, SIA “DLV” ir ieinteresēta un atbalsta faktiski reģistrācijas identifikācijas ieviešanu. Bet tas nāk kopā ar sakārtotu likumu un vidi, kur skaidri redzama atbildība organizatoram, valstij un arī personai, kas ir iekļuvusi vai sevi ieslēgusi šajā sarakstā.”

“Es gribētu uzsvērt vēlreiz to, ka arī šiem cilvēkiem, kuri uzrakstījuši šo te, būtu tomēr jācenšas sevi pārvarēt un nemēģināt šajās spēļu zālēs iekļūt ar dažādiem aplinkus paņēmieniem. Pie tam mēs saskaramies vēl ar tādu problēmu, ka ļoti daudz cilvēku šodien uzraksta iesniegumu, un pēc nedēļas raksta nākošo iesniegumu ar lūgumu šo pirmo iesniegumu atsaukt,” saka Ludeks.

Taču atkarība bijusi stiprāka par Andreju. Ne velti azartspēļu atkarība iekļauta slimību reģistrā kā psihiska saslimšana. Tās ārstēšana - līdzīga kā citām atkarībām.

Andrejs ir mēģinājis ārstēties, taču pēc īsāka vai garāka brīvības perioda atkal nonācis spēļu varā. Cik ir tādu kā viņš – Latvijā neviens nezin. Oficiālajā slimību reģistrā reģistrēti vien daži desmiti atkarīgo. Socioloģiskā aptaujā noskaidrots, ka septiņiem procentiem respondentu azartspēļu bizness negatīvi ietekmējis viņu ģimeni.

Šogad paredzēts situāciju mainīt, lai saslimšanu pētītu profesionāli.

Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docente Anda Ķīvīte: “Es domāju, ļoti liela daļa pašu šo atkarīgo cilvēku to neuzskata par slimību. Jā, mēs nezinām tā oficiāli, ko sabiedrība par to domā. Šajā gadā veselības ministrija veica pētījumu mums pirmo reizi valsts vēsturē, tad būs pieejami šie dati, gan ko sabiedrība domā par azartspēļu spēlētājiem, gan ko viņi paši domā un cik lielai daļai varētu būt šī atkarība. Šādus pētījumus šobrīd veic, un mēs gaidām, uz  gada beigām mums šie dati jau būs.”

Šie dati ir nepieciešami, lai, mainot azartspēļu regulējumu, lielāku uzsvaru liktu arī uz spēlētāju interešu aizsardzību un rūpēm par sabiedrības veselību. “Valsts politika tiek veidota kā divās daļās:  viens ir šī pieprasījuma mazināšana - cilvēkus informēt, stāstīt, piedāvāt alternatīvas. Un otrs ir piedāvājuma mazināšana,” uzsver Ķīvīte.

Ne visur prasa uzrādīt dokumentus

Panākot, ka ikvienam pie zāles durvīm jāuzrāda dokuments,  papildus tiktu izslēgta iespēja nonākt spēļu zālēs arī nepilngadīgajiem. Spēļu biznesa asociācijas pārstāvis uzsver, ka pēdējos gados tādu pārkāpumu nav bijis.

“De facto” pārliecinājās, ka 21 gadu vecam jaunietim tikai trīs no deviņām zālēm lūdza uzrādīt personas dokumentu. Piemēram, no četrām “Fenikss” zālēm divās prasīja dokumentus, bet divās ne. Tāpat arī “Olympic Casino” – vienā prasīja, otrā ne. “Zilā dimanta” un “Klondaikas” zālēs viņam dokumentus nepavaicāja.

“Es pieļauju, ka šiem spēļu zāļu darbiniekiem un apsargiem ir tik uztrenēta acs, ka viņi var pateikt [vecumu]. Bet es vēlreiz jums atkārtoju, ka jūs varat to pārbaudīt arī azartspēļu uzraudzības inspekcijā - nav bijis neviena pārkāpuma, par ko kaut viens no azartspēļu organizētājam būtu sodīts,” norāda Ludeks.

Tiesa, par nepilngadīgo  ielaišanu zālē paredzēti visai bargi sodi - līdz pat licences atņemšanai. Un zāļu īpašnieki ir ieinteresēti to nepieļaut. Taču atkarīgo neielaišana zālēs palikusi labās gribas līmenī.

Mēģinājumi panākt personu obligātu kontroli pie ieejas spēļu zālēs cietuši neveiksmi.

Jāpiebilst, ka situācija ir skaidri noteikta interneta azartspēlēs – tur spēlētāji nav anonīmi un tur liegums strādā, tāpat kā iespēja sev uzlikt maksimālo zaudējumu summu. Arī kazino, kur spēlē cilvēks pret cilvēku, dokumenti tiek pārbaudīti ikvienam.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti