Vienā no izstādes foto ir arī Lienīte Ansone. Viņa ir viena no aprūpētājām, kas regulāri dodas pie paliatīvās aprūpes pacientiem.
"Slimnieki zina, ka trešdienas ir mūsu dienas. Saldējuma dienas. Ēdam saldējumu un dzeram kafiju... Tā saldējuma garša mums nešķiet nekas īpašs. Viņiem tā ir bērnība, jaunība, pirmais randiņš... Citam tas našķis viņa dzīvē ir pēdējais. Jo tās slimības ir tik dziļas un tik smagas, ka nākamreiz es to cilvēku vairs nesatieku," stāstīja aprūpētāja.
Bažas par satikšanos ir arī pilotprojektam. Piešķirtā nauda ir tikai līdz gada beigām. Kas tālāk?
"Finansējums mūsu pilotprojektam beidzas 31. decembrī. Kas notiks 1. janvārī? Mēs rakstām vēstules un prasām. Izstāde ir laikā, lai šo jautājumu politiķi nepaslauka zem tepiķa, kā tas ir 30 gadus darīts. Mēs sakām, ka šis jautājums ir jārisina. Un mēs ceram, ka to izdarīs," uzsvēra "Hospiss LV" valdes locekle Ilze Zosule.
Fotogrāfijas ir izgaismotas. Dienu un nakti Vecrīgā, Jēkaba kazarmās, tās atgādinās, ka dzīves noslēgums ir neizbēgamība. Taču to, kāds tas būs, gan mēs varam ietekmēt. Arī nāvējošas slimības skartam tuviniekam nav jādodas uz slimnīcu vai pansionātu. Viņš var būt savās mājās, neciešot sāpes, aprūpēts un mīlēts. Tieši to nodrošina hospisa aprūpe. Vienīgi tas, kas daudzviet pasaulē jau ir norma, Latvijā joprojām pieejams retajam.
