Gājiens pulcē ap 200 dalībnieku
Gājiens sākās pulksten 11.30 Doma laukumā, Rīgā, kur sākotnēji ar iedvesmojošām runām uzstājās trīs sievietes – žurnāliste Inese Liepiņa, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) Melisa Matvejeva un Ukrainas projektu koordināte centrā "Marta" Natālija Čudajeva. Runātājas no dažādiem skatpunktiem iezīmēja šo vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm tēmu. Uzstājās arī dziedātāja Elizabete Gaile.
Sniegputenī, ar plakātiem rokās, aptuveni 200 cilvēku trešdien pulcējās Doma laukumā, lai iestātos par dzimumu līdztiesību.
Gājiena tēma – vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana
Pirmo reizi Sieviešu solidaritātes gājienu centrs “Marta” rīkoja 2017. gadā. Tēma ir līdzīga gadu no gada, taču šogad it īpaši šķita svarīgi aktualizēt šo tēmu "vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana", balstoties uz to, ka pēc Covid-19 pandēmijas vardarbību skaits palielinājās, kā arī ņemot vērā notikumus Ukrainā, proti, ka kara apstākļos pirmās parasti cieš sievietes, uzskata centrā.
Iekšlietu ministrs Māris Kučinskis (“Apvienotais saraksts”) norādīja: “Sliktā ziņa, ka pagājušā gada atskaitē drusku pat ir palielinājies [vardarbības gadījumu skaits]. (..) Policija nevar ieiet katrā ģimenē, policija var ieiet tad, ja ir ziņojums. Nu, manā skatījumā – kaut kā upuriem pašiem ir... jābūt anonīmiem telefoniem. Ir jāziņo. Stambulas konvencija nav panaceja, ka to pieņems un neviens nepacels rokas. Bet tuvākajā laikā mums būs sarunas ar Labklājības ministri par to.”
Galvenais vēstījums ir tāds, ka vardarbības problēma Latvijā eksistē, pēc statistikas Latvija ir augšgalā. Kā norādīja rīkotāji, Latvijā no vardarbības ģimenē savas dzīves laikā cietusi katra trešā sieviete, katru piekto vajājis bijušais partneris, bet vairāk nekā puse piedzīvojušas seksuālu uzmākšanos. Vienlaikus Latvija joprojām ir starp sešām Eiropas Savienības (ES) valstīm, kas nav ratificējušas Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvenciju.
Gājiena dalībnieki runāja par to, cik būtiski ir valstī prioritizēt likumdošanu un politiku, kas ir saistīta ar vardarbības ģimenē novēršanu, kā arī to, ka joprojām Latvija ir viena no sešām ES valstīm, kas nav ratificējusi Stambulas konvenciju un līdz ar to nav kā prioritāti noteikusi cīņu ar šo ļoti akūto problēmu Latvijā.
Centra “Marta” politikas koordinatore Beata Jonite pēc gājiena atzina, ka atliek vien cerēt, ka šādi panākt var daudz un ka cilvēkus sadzird. Un, lai gan pēdējo gadu laikā ir veiktas daudzas labvēlīgas likuma izmaiņas, tomēr Stambulas konvencija ir kā primārais līdzeklis, kas paredz normas, ko Latvijā ir svarīgi ieviest.
Jonite norādīja: “Stambulas konvencija ir jau par tādu bubuli pataisīta, lai gan patiesībā tai ir viens vienīgs mērķis – novērst dzimumā balstītu vardarbību. Konvencija sevī ietver arī ļoti daudzas labas prasības, kas palīdzēs labāk sakoordinēt dienestu darbu, ievākt statistiku – padarīt visu sistēmu raitāku un efektīvāku.”
Centra "Marta" pārstāve arī uszvēra, ka tieši tāpēc ir svarīgi katru gadu rīkot šo gājienu, tādā veidā radot tradīciju un Starptautisko sieviešu dienu asociēt nevis ar ziedu dāvināšanu vai saņemšanu, bet ar sieviešu tiesībām, dzimumlīdztiesību un iestāšanos pret vardarbību.
Dalībnieki uzskata – par vardarbību ģimenē izveidojies nepareizs priekšstats
Arī mītiņa un gājiena dalībnieki atkal un atkal atgādināja, ka tā ir pilnīgi katra atbildība – neklusēt, bet zvanīt policijai, ja viņš kļūst par liecinieku vardarbībai vai ja ir aizdomas, ka kādam dara pāri. Latvijas statistika rāda, ka pat viens šāds zvans var glābt dzīvību.
Gājiena dalībnieki atgādināja, ka joprojām valda priekšstats, ka tas, kas notiek ģimenē, tam jāpaliek ģimenē. Un joprojām tiek vainots pats upuris, kas visbiežāk ir sieviete. Uzrunātie gājiena dalībnieki sacīja:
“Man ir māsas, man ir mamma, man ir ļoti labas draudzenes un kolēģes, un nākotnē varbūt arī būs meitas, un man patiešām rūp, lai viņām ir tieši tādas pašas iespējas kā visiem pārējiem un ka ir arī iespējas uz drošību, ka viņām nav jābaidās, dzīvojot Latvijā, būt par upuriem vardarbībai gan uz ielas, gan mājās.”
“Man ir svarīgas sieviešu tiesības, un es uzskatu, ka mums vajadzētu pārformulēt sieviešu dienu no tiem standartiem, kas bija Padomju laikos, ka tā ir gandrīz vai otrā Māmiņdiena, ka sievietēm ir jādāvina puķes un viņas ir vājais dzimums, uz to patieso būtību, ka tā ir sieviešu tiesību dienu, vienlīdzības un līdztiesības diena.”
“Bieži mēs dzirdam to – kāpēc tad ar tādu dzīvo? Kāpēc ar tādu apprecējies? Sieviete pati vainīga. Ja tā neuzvestos... ir jāsaprot, ka tas viss nav tik viegli. Sieviete tiek pielabināta un tas izvēršas.”
“Bieži tas priekšstats ir, ka vardarbība ģimenē nozīmē zilu aci, bet tas var nozīmēt ļoti daudz ko. Finansiālu kontroli. Izolāciju no draugiem. Pazemošanu. Seksuālu vardarbību.”
“Es pazīstu sevi bērnībā. Cietu no ģimenes draugiem. Tas bija tā dziļi. Par sievietēm es redzu, ka daudzas baidās runāt. Kad pajautā, atklājas ļoti nepatīkamas patiesības.”
