Minnu vēl kā kucēnu saimnieks Bruno Mellis adoptēja no patversmes. Viņa kopā ar brāļiem un māsām bija izmesta miskastē. Adopcijas brīdī suns bija divus mēnešus vecs un nebija nekādu problēmu pārvest viņu mājās. “Nu, tu tādu suni paņem mazu, ieliec mašīnā un viss. Tagad jau mums ir liels suns, un viņa ar visām četrām ir pret iekāpšanu,” stāsta Minnas saimnieks.
Par laimi sunim ir pietiekami plašs pagalms – var gan izskrieties, gan pagulēt. Minna labprāt staigā pa mežu un ļaujas rotaļām mājās, bet saimnieku iespējas kļūst ierobežotas. “Mēs nevaram aizbraukt pie vecvecākiem uz dārzu, mēs nevaram aizbraukt pie radiniekiem uz Jūrmalu un galu galā, kas mums šķiet tāds viskritiskākais moments – mēs nevaram viņu iedabūt iekāpt mašīnā, lai aizbrauktu pie ārsta,” stāsta Bruno.
Līdz šim apskatīt Minnu vetārsts vienmēr braucis uz mājām, tomēr var gadīties kritiska situācija, kad nepieciešams suni ātri nogādāt klīnikā. Kā saimniekam rīkoties tad?
Palīdzēt dodas suņu uzvedības eksperte Jevgēnija Ostroga. Viņa ir pārliecināta, ka uzvedību var labot. Tas jādara, soli pa solim, radinot suni pie auto ar kārumiem un veidojot iespaidu – nav labākas vietas par mašīnu.
”Pirmais solis, ko jūs varētu mēģināt izdarīt, paņemt viņu pie pavadiņas, aiziet līdz mašīnai, iedot kārumus un atnākt atpakaļ. Un varbūt tai dienai pietiks. Ar katru nākamo dienu jūs varat mēģināt darīt drusku vairāk,” iesaka eksperte.
Procesam jānorit lēni – neviens suns pirmajā dienā mašīnā nelēks pat tad, ja iekšā būs kaudze ar kārumiem.
Tas, cik ilgs laiks sunim vajadzīgs, atkarīgs no rakstura. Ar vienu suni iešanu līdz auto var nākties atkārtot vairākkārt, bet citam jau pēc pirmās reizes gribēsies uzlikt priekšķepas uz sliekšņa, lai dabūtu kārumu.
“Visērtāk to darīt, protams, ja kāds no ģimenes locekļiem jau sēž mašīnā un var sunīti cienāt no mašīnas. Bet, protams, otrs cilvēks tur dzīvnieku pie pavadas, ja gadījumā viņa ir pārbijusies un viņa neiziet un neaizskrien kaut kur uz ielas un nepazūd,” stāsta Ostroga.
Noteikti jāpārliecinās, ka suns mašīnā jūtas droši un komfortabli – tikai tad mīluli var sākt radināt pie iedarbinātas mašīnas,
Kad suns arī iedarbinātā auto jūtas pietiekami labi, saimnieks var braukt. Pirmajai reizei pietiek vien ar desmit metriem. “Vienmēr ļoti slavējam viņu ar vislabākajiem vārdiem, kādus vien jūs varat iedomāties. Katru reizi, kad viņa paņem našķīti no mašīnas – malacis, zaķīt, nāc šu, aij laba meitene, laba meitene,” demonstrē suņu uzvedības eksperte.
Iemesli, kādēļ suns baidās no mašīnas, ir dažādi. Dzīvniekam nepatīk motora skaņa, svešā smarža un vai arī kļūst slikti braukšanas laikā. Iespējams, bijusi kāda traumatiska pieredze – dzīvnieks ar varu iestumts mašīnā vai no tās izmests. Minnas gadījumā iemesls ir suņa intuīcija rīkoties piesardzīgi.
“Ja sunim ir kaut kāda nepazīstama situācija, tad šeit jau būs atkarīgs no suņa temperamenta. Ir suņi, kas grib visu izpētīt, ir suņi, kas tiek galā ar stresu drusciņ sliktāk, tad viņi izvēlās baidīties vairāk.”
Lai suns kāptu mašīnā, viņam jārada motivācija. Ja katru reizi uz sēdekļa vai paklāja būs nolikts kārums – kāpēc gan neiekāpt? Šobrīd populāri kļūst kongi – īpašas suņu mantiņas no cietas gumijas, ko suns nevar pārkost. “Mēs varam sapildīt ar kārumiem, piemēram, ar konservu vai malto gaļu, saliekam iekšā, sasaldējam un iedodam sunim. Viņš var laizīt ārā to kārumu visu ceļu un nemaz nepamana, ka viņš kaut kur brauc,“ zina ieteikt eskperte.
Kongs būs izcili piemērots garākiem braucieniem, jo nodarbinās suni vairāk nekā stundu. Tas ir pēdējais solis apmācību procesā, kad suns pie mašīnas jau ir pieradis.
Galvenais, kas saimniekam jāpatur prātā – neko nedarīt pret suņa gribu!
“Nedod dievs, ka vēl suni salamā par kaut ko, par nepareizu uzvedību, vai salamā par to, ka viņš negrib smuki iekāpt mašīnā. Tad tas arī viss krājās kā negatīva pieredze, un, protams, ka dzīvnieks to negatīvu pieredzi negribēs atkārtot,” norāda Ostroga.
