Diskusijas «Partija fokusā» atšifrējums: «Jaunā Vienotība»

Diskusijas “Partija fokusā” atšifrējums: “Jaunā Vienotība”. 

Jānis Geste: Esiet sveicināti, Latvijas Televīzijas skatītāji. Gatavojoties 13. Saeimas vēlēšanām, mēs Latvijas Televīzijas un arī interneta tiešraidē turpinām iepazīstināt ar tām partijām un partiju apvienībām, kas vēlas strādāt nākamajā parlamentā. Un šovakar bija plānots, ka “Partijas fokusā” šajā reizē būs veselas divas partijas. To arī pieteicām šā vakara “Panorāmā” un tūlīt pēc “Panorāmas” beigām saņēmām, ka Rīcības partija šovakar raidījumā diemžēl nepiedalīsies, jo partijas komandai ceļā uz Zaķusalu šovakar jau pie Daugavpils esot salūzusi automašīna.

Guntis Bojārs: Jā, labvakar, skatītāji! Rīcības partijas nebūs, bet partija, kas ir studijā, ir partija “Jaunā Vienotība”.

Jānis Geste: Jā, un iepazīsimies ar partijas kandidātiem. Edgars Rinkēvičs kandidē Rīgā, Inese Lībiņa-Egnere kandidē Vidzemē, Arvils Ašeradens kandidē Kurzemē, Aldis Adamovičs kandidē Latgalē un Jānis Reirs kandidē Zemgalē.

Guntis Bojārs: Un šovakar, kā iepriekšējos divos raidījumos, arī skatītāju telefona balsojums. Jautājums – vai jūs balsosiet par partiju “Jaunā Vienotība”? Atbilžu varianti trīs – “Jā, noteikti”, otrs atbilžu variants “Noteikti nē” un trešais “Vēl domāšu”.

Jānis Geste: Runājot tieši par nākotni, redzot šobrīd to socioloģisko aptauju rezultātus, kas “Vienotībai” rāda daudzus un dažādus izaicinājumus par to, vai būs iekļūšana nākamajā Saeimā vai nebūs. Bet tomēr – ja iekļūstat nākamajā Saeimā, līdz šim esat novilkuši vienu sarkano līniju potenciālajai sadarbībai, tā ir “Saskaņa”. Vai tie scenāriji, ko jūs zīmējat, tie balstās uz līdzšinējās koalīcijas saglabāšanu vai plānojat veidot plašāku sadarbību?

Arvils Ašeradens: Visticamāk, mums ir jāskatās, kāda partiju kompozīcija izveidosies pēc vēlēšanām, un arī šobrīd ļoti grūti pateikt, kāda viņa būs. Viens, ko mēs redzam – nākamā Saeima būs ļoti fragmentēta. Ja mēs runājam par nākamo koalīciju, tām aprisēm, mēs redzam vienu fundamentālu risku, kā jūs jau pieminējāt, tātad šī ir partija “Saskaņa”, ko mēs redzam joprojām kā prokremlisku partiju un kas [to] ir apliecinājusi ar daudzām savām rīcībām. Otrs lielais risks Latvijas nākotnei, protams, ir populistisko partiju lielās ietekmes pieaugums, un, protams, šajā situācijā mēs redzam, ka tā nākošā koalīcija tomēr būtu jābāzē uz esošajām partijām, papildus piesaistot tās, kas..

Guntis Bojārs: Īss jautājums – par “Saskaņu” skaidrs, tur ir sarkanā līnija.

Arvils Ašeradens: Dzelžaini, jā.

Guntis Bojārs: Ja par šīm, ko jūs saucat par populistiskām partijām – pret tām arī ir sarkanās līnijas?

Arvils Ašeradens: Mums ir jāredz, kā situācija attīstās, bet es drīzāk teiktu, ka jā, mēs neesam..., bet šis nav tāds kopējs valdes lēmums bijis. Bet es šo redzu kā ļoti lielu risku Latvijas attīstībai.

Jānis Geste: Jautājums par jūsu Ministru prezidenta amata kandidātu. Tas ir Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš Saeimas vēlēšanās gan pats nekandidē. Jautājums, kāpēc? Mēs nedaudz parēķinājām – ja Kariņa kungs kandidētu, tiktu ievēlēts nākamajā Saeimā, viņš automātiski zaudē Eiroparlamenta deputāta mandātu. Parēķinot tos atlikušos mēnešus, kas viņam varētu būt jānostrādā esošajā Eiroparlamenta sasaukumā, tas viņa ikmēneša ienākumu zaudējums šajā periodā sanāk nepilni 40 tūkstoši. Līdz ar to viņa nekandidēšana – tas bija algas vai kādu citu principu jautājums?

Arvils Ašeradens: Es nedomāju, ka tas šajā gadījumā ir algas jautājums. Drīzāk tas ir Krišjāņa Eiroparlamentā iesākto darbu aspekts. Jo ziniet, viņš ir ziņotājs ļoti daudzos enerģētikai svarīgos jautājumos, jūs zināt arī, ka Kariņa kungs ir atzīts par vienu no ietekmīgākajiem Austrumeiropas politiķiem Eiropas Parlamentā. Tā kā es drīzāk vairāk saistītu šo lietu ar tām lietām, kas ir jāizdara vēl līdz šī parlamenta beigām.

Jānis Geste: Šajā pašā studijā vakar vakarā bija bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, jūsu abu līdzgaitnieks. Viņš sacīja, ka šādi premjera amata kandidāti, kuri nekandidē vēlēšanās – tas ir nožēlojami.

Arvils Ašeradens: Tas ir viens veids, kā mēs par to varam runāt. Tai pašā laikā mēs skatāmies, vai Krišjānis Kariņš ir saņēmis vēlētāju uzticību, tad mēs to redzam. Viņš ir saņēmis šo atbalstu caur šīm Eiroparlamenta vēlēšanām, un viņš ir gājis cauri vēlēšanu sietam. Un pilnīgi noteikti mēs nevaram teikt, ka tas ir cilvēks no nekurienes, kuram vēlētāji nav devuši mandātu pārstāvēt viņus.

Guntis Bojārs: Vēl viens jautājums par personālsastāvu. Rīga – Rinkēviča kungs, Kozlovska kungs, trešais ir Kārlis Šadurskis. “Vienotība” pati Kārli Šadurski ir izcēlusi kā izcilu reformatoru, un arī uz tiem jautājumiem, ko jūs jau atbildējāt mums, minēts, ka izglītības ministrs un ministrija ir tā, ko jūs gribētu paturēt un gribētu turpināt tās lietas. Kāpēc Šadurska kungs ir tikai trešais? Lozējāt?

Arvils Ašeradens: Nē, mēs nelozējām, mums ir arī daudzas citas prioritātes, ko mēs risinām. Ja mēs, piemēram, runājam par Vidzemes saraksta līderi..

Guntis Bojārs: Labi, labi, bet tas kārtas numurs ir ministra darba novērtējums vai nav?

Edgars Rinkēvičs: Es gribētu teikt, ka tā bija paša Šadurska kunga vēlme būt Rīgā un būt pirmajā trijniekā. Tā kā viņš lielā mērā pats vēlējās būt tur. Un, manuprāt, tas, ka mums ir trīs ministri Rīgas sarakstā, par sevi es nerunāšu, bet viens no tiem ir reformators, otrs no tiem ir tomēr nodrošinājis ļoti stabilu iekšlietu sistēmas attīstību, parāda, ka mēs ļoti nopietni vērtējām visu. Mums bija nepieciešamība veidot ļoti spēcīgus sarakstus arī pārējos apgabalos. Tā kā tā bija pirmkārt viņa vēlme tajā diskusijā, kas mums bija par saraksta veidošanu.

Jānis Geste: Nākamajai Saeimai būs jāievēl nākamais Valsts prezidents. Jūs esat sacījuši, ka, vēlot Valsts prezidentu, būtiski būs tāds Valsts prezidenta amata kandidāts, kuram ir pieredze darbam starptautiskā mērogā. Kādēļ šāds kritērijs, un cik daudz cilvēks šādam kritērijam atbilst?

Arvils Ašeradens: Vispirms, ja mēs runājam par Valsts prezidenta vēlēšanām, es domāju, ka milzīgs tests būs šī nedēļa parlamentā, kad būs balsojums par atklātām prezidenta vēlēšanām. Tā, man liekas, ir viena no būtiskām pārmaiņām, ko Latvijas sabiedrība ilgstoši būtu pelnījusi. Ja mēs runājam par šo starptautisko pieredzi, tad nešaubīgi mēs redzam, ka starptautiskā situācija ir šobrīd kļuvusi tik sarežģīta – gan ar “Brexit” situāciju, gan ar situāciju Amerikā, gan ar Krievijas, teiksim, kaimiņu situāciju. Latvijas Valsts prezidentam šajā situācijā kopā ar ārlietu ministru ir jātiek ar to galā.

Jānis Geste: “Vienotībai” ir šāds kandidāts?

Arvils Ašeradens: Attiecībā par šo, jā, skaidrs, ka mums ir padomā savi kandidāti, bet mēs viennozīmīgi gribētu saukt viņu tikai tad, kad mēs būtu vienojušies ar demokrātiskā bloka partijām par šādu kandidātu.

Guntis Bojārs: Un pirms vēlēšanām nē.

Arvils Ašeradens: Mēs uzskatām, ka nebūtu pareizi to darīt pirms vēlēšanām.

Guntis Bojārs: Tēzes no jūsu partijas 4000 zīmju programmas: motivēta valsts pārvalde – galviņa, un apakšpunkts – atalgojums atbilstoši darba rezultātiem, paredzot atbildību par nepaveikto. Es teiktu, ka liela sabiedrības daļa to ļoti gaida, ka mēs ne tikai prēmējam, bet kaut ko, iespējams, arī atņemam valsts pārvaldes darbiniekiem. Mēs atvērām valdības rīcības plānu un atvērām tā izpildi par 2018. gada pirmo pusgadu – valdība atskaitās par to, kas ir izdarīts. Un atļaujos nolasīt – piemēram, uzdevums Labklājības ministrijai, tas ir jūsu vadītajai ministrijai, līdz 2018. gada 31. martam izstrādāt jaunu pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu dažādiem mājsaimniecības veidiem atbilstoši teritoriālajam sadalījumam. Noteiktajā termiņā tas nav izdarīts. Un tagad ir jautājums no tā iepriekšējā apgalvojuma – kam tagad mēs atņemam algu vai vismaz samazinām? Jums, ministra kungs? Varbūt tas arī izdarīts, nezinu. Valsts sekretāram? Vai kā mēs tagad šo organizējam? Kaut kas nav izdarīts, iemeslu ir jūra, argumenti ir. Kam atņemam algu?

Jānis Reirs: Patēriņa grozs ir ļoti sarežģīta lieta.

Guntis Bojārs: Reira kungs, šis nav stāsts par patēriņa grozu. Šis ir stāsts par to – neizdarīts lēmums, neizdarīts termiņš, kā mēs tālāk vērtējam to atbildību? Šis ir stāsts par atbildību – tas, ko jūs minat.  

Jānis Reirs: Labklājības ministrija divas reizes ir izsludinājusi konkursu zinātniekiem par iespēju izstrādāt šādu patēriņa groza minimumu. Diemžēl neviena zinātniskā organizācija vai firma nepieteicās. Tā ir īsā atbilde.

Jānis Geste: Nomodelēsim šo konkrēto situāciju, šo jūsu piedāvājumu – atalgojums atbilstīgi rezultātam. Tad kas šajā situācijā notiktu tiem, kas nav panākuši rezultātu?

Jānis Reirs: Šajā gadījumā es varu droši atbildēt, ka Labklājības ministrijā nav neviena atbildīga cilvēka ar šādu pienākumu, un tāpēc bija paredzēti līdzekļi no Eiropas fondiem finansējumam, lai veidotu zinātnisku pieeju. Bet neviena kompānija nepieteicās.

Guntis Bojārs: Ja sāksim analizēt, kāpēc kaut kas nav izdarīts, un žurnālisti ne vienreiz vien to dara, vienmēr atrodas kādi, teiksim tā, objektīvi iemesli, kāpēc kaut kas nenotiek. Un te ir jautājums, kā tas jūsu punkts strādās? Kurā brīdī tad mēs atradīsim to vienīgo vainīgo un novilksim viņam no tās algas?

Jānis Reirs: Es varu pateikt, kā tas punkts strādā Labklājības ministrijā jautājumā par bērnunamiem, jautājumā par bērnu aprūpi. Praktiski visa sistēma ir mainīta, un tie cilvēki, kuri nespēj pieņemt jaunos politiskos uzstādījumus, vairs nestrādā ne Labklājības ministrijā, ne sociālās aprūpes centros. Tā ir īsā atbilde par atbildībām. Konkrēti par to jautājumu, ko jūs uzdevāt, es vēlreiz atkārtošu, ka ir izsludināts konkurss, un diemžēl, ja valstij nav kapacitātes šādu jautājumu atrisināt, es nedomāju, ka tā ir Labklājības ministrijas atbildība.

Guntis Bojārs: Bet jūs pieļaujat situāciju, ka par kādu neizdarītu darbu var novilkt algu arī ministram?

Jānis Reirs: Man grūti pateikt par normatīvo aktu, vai ir tādas iespējas.

Guntis Bojārs: Normatīvos aktus Saeimas deputāti var pamainīt.

Jānis Reirs: Es domāju, ka par neizdarītiem darbiem ir jāatkāpjas ministram, nevis jānovelk atalgojums. Es domāju, tādai starpstadijai nevajadzētu būt.

Guntis Bojārs: Šobrīd, piemēram, jūs pieminējāt arī tos pašus bērnunamus. Valstī ir lielais mērķis, ka Latvijā vairs nav šādu bērnunamu. Mēs zinām, ka tur ir iesaistīta virkne atbildīgo – pašvaldības, audžuģimenes, kurām šie bērni ir jāpaņem, un tikai tad mēs tiekam vaļā no bērnunamiem. Un kam tajā daudzu saspēlētāju pulkā tad jūs varēsiet pateikt?

Jānis Reirs: Jau ir pateikts. Ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kurā ir nomainījies kolektīvs, un tie cilvēki, kas uzskatīja, ka bērnunami ir ļoti laba lieta, vairs nestrādā Valsts bērnu tiesību inspekcijā. Adopcijas jautājumos, kur uzskatīja, ka adopcija uz ārzemēm ir laba lieta, vairs nestrādā Labklājības ministrijā.

Guntis Bojārs: Tātad sanāk tā – vai nu prēmija, vai nu vairs nestrādā, bet tāda pozīcija kā algas samazinājums, tāds īsti nav.

Jānis Reirs: Tāda pozīcija ir, un viņa tiek arī samērā aktīvi pielietota.

Jānis Geste: Partijas programmā solījums līdz 2024. gadam palielināt finansējumu aizsardzībai līdz 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Neviena cita partija to nepiedāvā. Kāpēc Latvijā, jūsuprāt, ir jābruņojas tā?

Edgars Rinkēvičs: Es gribētu teikt, ka pēc tam, kad es ar šo ideju nācu klajā un mēs apspriedām to partijā, tad tomēr bija tāda zināma sacensība, jo bija arī priekšlikumi par 3%, bet kāpēc tas ir jādara – trīs iemeslu dēļ. Pirmais iemesls – diemžēl krīzes laikā mēs savu aizsardzības sistēmu ļoti smagi iedragājām, samazinot finansējumu. Mums ir ļoti daudz vajadzību, kas ir nepieciešamas mūsu pašaizsardzības stiprināšanai. Partijas programmā ir ierakstīts arī Zemessardzes skaitliskais sastāvs līdz 20 tūkstošiem. Otrs – mums ir diezgan daudz darba šobrīd saistībā ar mūsu sabiedroto klātbūtni šeit, tās ir investīcijas infrastruktūrā. Un trešais – sāk veidoties Eiropas Savienības aizsardzības sistēma, kas arī prasīs papildu finansējumu.

Jānis Geste: Jūsu aplēses rāda, ka nākamgad tam būtu nepieciešami 40 miljoni, vēl pēc gada 70, vēl pēc gada 115 miljoni. Ņemot vērā, ka šeit ir vairāki ministri, jums ir zināms tas, par ko runā Finanšu ministrija, ka nākamgad var, iespējams, nepietikt naudas apsolītajiem algu pieaugumam dažādu profesiju pārstāvjiem – mediķiem, skolotājiem un tiesu darbiniekiem. Ja jūs būsiet valdībā un būs šī izšķiršanās, tad bruņošanās finansējuma palielināšana jeb šo solījumu izpilde?

Edgars Rinkēvičs: Pirmkārt, es tomēr negribētu lietot šādu terminu, kas ļoti pretnostata dažādas ļoti svarīgas nozares. Bruņošanās tā nav, tā ir investīcija mūsu valsts aizsardzībā, tas ir svarīgi. Otrkārt, jā, diskutējot, es teikšu, ka mums ir nepieciešams palielināt, bet tāpēc mēs runājam par pieciem gadiem. Nav konkrēti obligāti jāpalielina, piemēram, nākamgad līdz 2,2 vai 2,1%. Mums ir zināma elastība. Bet jau šogad mums ir problēma – mūsu ekonomika aug tik ātri, ka gada beigās mums nebūs 2% aizsardzībai – tas, ko mēs esam solījuši. Tā kā, ja mēs mazliet ieliktu pat rezervi nākamgad klāt, tad arī šie 2% varbūt 2019. gada beigās pie labas ekonomikas izaugsmes būtu tikai tīri sasniegti. Tā kā, no šī viedokļa raugoties, es teiktu tā – jā, es kā cilvēks, kas strādājis ļoti ilgi aizsardzības un ārlietu nozarēs, iestātos par to, lai būtu palielināts finansējums, bet šeit nav obligāti, teiksim, 0,1 vai 0,2%. Tas ir diskutējami.

Jānis Geste: Šā gada vasarā, vēl pavisam nesen, Vācijas kanclere Angele Merkele sacīja, ka vairs nevaram paļauties uz transatlantiskajām attiecībām, norādot ļoti tieši uz ASV prezidentu Donaldu Trampu. Vai viņa rīcība un viņa uzvedība arī ir viens no tiem iemesliem, kāpēc mums ir šobrīd jādomā par aizsardzības finansējuma palielināšanu?

Edgars Rinkēvičs: Es negribētu piekrist tam izteikumam, ka mēs vairs nevaram paļauties uz ASV. Ja mēs paskatāmies to, cik mums ir cieša praktiskā un politiskā sadarbība, tad nekas nav mainījies, ir lietas gājušas tikai uz priekšu. Kur man ir lielas bažas – tā ir kopējā Eiropas un ASV attiecību gamma. Un tas, ko es gribētu teikt, kas mums ir jādara: pirmkārt, mums ir jāizdara viss, lai mūsu spējas būtu tādas, ka mums būtu iespēja noturēties ne tikai pret klasiskajiem militārajiem draudiem, bet te es domāju arī kiberaizsardzību. Un, lai mēs varētu parādīt arī sabiedrotajiem ASV un Eiropā, ka mēs savas saistības pildām un tādā veidā, starp citu, to ir teikuši gan Vācijas, gan ASV politiķi, kalpotu par tādu zināmu sasaistošo momentu.

Guntis Bojārs: Īsais jautājums – kā jūs vērtējat ASV Valsts prezidenta Trampa ne tik daudz rīcību, bet izteikumus un vai, jūsuprāt, Tramps bojā vai uzlabo NATO reputāciju?

Edgars Rinkēvičs: Pirmkārt, jūs runājat ar ārlietu ministru. Un kā ārlietu ministrs es varu teikt to, ka mēs redzam ļoti daudz pamatotu kritiku, kas nāk no ASV puses ne tikai Trampa laikā par aizsardzības izdevumiem. Ir tikai 8 NATO valstis šobrīd, kas izpilda kritēriju. Mums NATO ir 29 valstis. Otrkārt, Trampa kungs ir arī aktīvs sociālo tīklu lietotājs, gluži kā es, es zinu, ko nozīmē dažreiz aktīvi lietot sociālos tīklus. Bet es arī redzu, ka tā sadarbība, kas mums ir kopā ar ASV administrāciju, ir pozitīva. Vai viņš bojā NATO tēlu – nē. Vai viņš ir devis nepieciešamo grūdienu, lai vesela rinda valsts sasparotos, es pats biju liecinieks – jā. Bet es ļoti labprāt gribētu redzēt, lai gan Amerikā, gan Eiropā būtu mazāk retorikas, mazāk izteikumu, kā kanclerei Merkelei vai prezidentam Trampam, vairāk mēs meklētu vienoto. Tā ka, es domāju, šeit mēs redzam arī lielu vilšanos daudzos amerikāņos. Ne tikai tas ir prezidents Tramps, [kas runā] par to, ka mums ir jāmaksā vairāk par jūsu aizsardzību, tas skan daudz.

Jānis Geste: Ja šāda rīcība, šāda retorika būtu no valstu līderu puses, kas varbūt ir no kāda cita krasta, no cita virziena, mūsu ārlietu pozīcija būtu tieši tāda pati?

Edgars Rinkēvičs: No kura krasta? No jaunā, vecā, kāda?

Guntis Bojārs: Jebkāda cita.

Edgars Rinkēvičs: Mūsu pozīcija, patiesību sakot, ir ārkārtīgi vienkārša – mēs stingri stāvam uz to, lai mēs mazāk meklētu kaut kādu šķelšanos. Tas, starp citu, attiecas arī uz ļoti aso jautājumu, kas šobrīd Eiropas Savienībā – Polijas jautājums. 7. pants. Mēs vēlamies, lai būtu dialogs starp komisiju un Poliju, lai nebūtu asas kustības, lai mēs meklētu kaut kādus vienojošos elementus. Jā, mūsu retorika šajā gadījumā, kas skar Eiropas Savienību un NATO, ir vienlīdzīga pret citām valstīm.

Guntis Bojārs: Tramps ir raksturīgs ar vēršanos šobrīd kaut kādā ziņā pret preses brīvību, pret medijiem. Vai kāda valsts, kas ir sadarbības partneri, uzdrīkstēsies ASV to aizrādīt?

Edgars Rinkēvičs: Pirmkārt, mediju vide ASV ir tik spēcīga, ka, patiesību sakot, viņi tik labi tiek galā ar Trampa kungu, ka..

Guntis Bojārs: Nevajag iejaukties?

Edgars Rinkēvičs: Mums šeit nav problēmu ar likumiem, mums nav problēmu, kā daudzās citās valstīs, ar represijām pret medijiem, tiesu vara stingri stāv mediju pusē. Nejauksim divas dažādas lietas – es arī varētu saukt visus medijus pēc kārtas visādos vārdos, jūs būtu dusmīgi, bet, kamēr mēs netaisām ciet raidījumus, starp citu, mums ir viena partija, kura sola te visus atlaist, tikmēr viss ir labi.

Guntis Bojārs: Vidzemē pirmais numurs – Inese Lībiņa-Egnere. Tēze no programmas: publiskot Valsts drošības komitejas arhīvus. Ko tas nozīmē īsumā?

Inese Lībiņa-Egnere: Tie ir VDK dokumenti, kuri nu jau kā karstais kartupelis ilgāku laiku pēc neatkarības atgūšanas vēl joprojām nav publiski pieejami.

Guntis Bojārs: Karstais kartupelis no šī visa VDK arhīva ir aģentu kartotēka. Un patiesībā tā ir tā lielākā sabiedrības interese, ko darīt ar to kartotēku, nevis ar visu. Un te ir jautājums – kāda ir “Vienotības” pozīcija attiecībā uz šo kartotēku?

Inese Lībiņa-Egnere: Šodien Cilvēktiesību komisija Saeimā izdarīja lielu darbu. Pēc būtības mēs esam lēmuši, ka vēl līdz vēlēšanām mēs pilnībā trijos lasījumos pieņemsim likumu par publiskošanu, un no nākamā gada liela daļa šīs kartotēkas ar komentāriem būs pieejama internetā.

Guntis Bojārs: Tai kartotēkai visai nav komentāru. Tiem aģentiem daudziem nav komentāru.

Inese Lībiņa-Egnere: Jā, es piekrītu, šī komentāru rakstīšanas fāze ar zinātnieku iesaisti ir bijis arī zināms kalambūrs. Tur es domāju, ka politiķiem nevajadzētu mest akmeni lauciņā, bet nu vēl ir laiks to pagūt, jo likums ir jāpilda. Likumā skaidri tika pateikts, ka, cilvēkiem vienkārši iedodot kartotēku, mēs bieži vien, iespējams, arī nebūsim devuši to iespēju saprast vēsturi. Un šie zinātniskie komentāri ir nepieciešami.

Guntis Bojārs: Ja cilvēkam, kas atrodas kartotēkā, nav pretī komentāra, ko mēs darām? Publiskojam, nepubliskojam?

Inese Lībiņa-Egnere: Publiskojam. Jūs jautājat man kā politiķei, kura ir principā no paaudzes jau pēc, man nav nekādu astu un nekādu saistību ar šo laiku.

Guntis Bojārs: Jā, bet es jums jautāju, arī kā Nacionālās drošības komisijas vadītājai. Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks Maizīša kungs ir kategoriski pret kartotēkas drukāšanu, publicēšanu, jo viņš saka: “Bijušās Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkai nevajadzētu būt publiski pieejamai gan no cilvēktiesību, gan valsts drošības viedokļa. Vienkārši publiskojot šo informāciju, ar pagātni tādā veidā netiksim galā.” Vai jūs esat gatavi iet pret Maizīti?

Inese Lībiņa-Egnere: Es zinu Maizīša kunga attieksmi, viņš ir tiešām to skaidrojis tādēļ, ka kartotēkas ir nepilnīgas, taču politiski šis ir viens no solījumiem, ko mēs dodam saviem vēlētājiem, ko mēs esam ielikuši programmā. Jā, “Vienotība” ir par publiskošanu.

Guntis Bojārs: Publiskot, publicēt. Ir kāda nianse? Publiskot – tas nozīmē, ka arī mēs, žurnālisti, varēsim tikt klāt šai informācijai?

Inese Lībiņa-Egnere: Jā.

Jānis Geste: Un, protams, ja studijā ir pašreizējais ekonomikas ministrs, jautājums par trīs burtu savienojumu OIK (obligātā iepirkuma komponente), ko ikviens iedzīvotājs var redzēt savos elektrības rēķinos. “Vienotība” bez pārtraukuma ir bijusi valdībā nu jau 9 gadus. Kāpēc bija jāsagaida brīdis, kad elektroenerģijas lietotāju līdzmaksājums par šo nu jau ir pārsniedzis 1,5 miljardu eiro, un tikai tad mēs sākam kaut ko darīt?

Arvils Ašeradens: Tas laikam gluži neatbildīs patiesībai. Ja mēs apskatāmies OIK vēsturi kopš 2009. gada, kad aizejošā Godmaņa valdība pieņēma attiecīgos Ministru kabineta noteikumus un šī OIK lieta eksplodēja, tiešām tika emitētas gandrīz 1000 šīs atļaujas. Tad gribu atgādināt, ka šobrīd strādā knapi 400 stacijas. Un visā tajā laikā ir tomēr ministri dažādos veidos ir mēģinājuši to džinu kaut kā iedzīt atpakaļ pudelē. Tā drusku ir šķietamība, ka tikai manā laikā viss ir sācies.

Guntis Bojārs: Bet stopkrānu nenorāva jūsu partija. Stopkrānu norāva Zatlera Reformu partijas ekonomikas ministrs. Un vai Kampara kungam, kas šobrīd ir jūsu ģenerālsekretārs, nebija iespēju, tiešām nebija iespēju tobrīd, jau esot ekonomikas ministram, redzot, kādas sekas tas var radīt, noraut stopkrānu, izsludināt kaut vai to pašu moratoriju.

Arvils Ašeradens: Nu es gribu teikt – arī tajā laikā tika pietiekami daudz izdarīts, kaut vai tās pašas ierobežotas biogāzes stacijas un daudzas citas. Tā kā es gribu teikt, ka ministri konsekventi pēc kārtas ir mēģinājuši saprast, cik tas process būs bīstams un ir.

Jānis Geste: Bet kā mēs attapāmies pie šīs situācijas, kura ir šobrīd?

Arvils Ašeradens: Te nu es vēlreiz mēģinu pateikt šos skaitļus. Tātad kopumā, izmantojot šos Ministru kabineta noteikumus, tika emitētas vairāk nekā 1000 atļaujas. Ja būtu tiešām iedarbinātas 1000 stacijas, mēs būtu pilnīgi citā ekonomiskajā situācijā. Tiešām, ministri ir katrs savu spēju vai kapacitātes robežās tomēr cīnījušies, to ir ierobežojuši. Mēs varam skatīties – ir atcelts pietiekami liels skaits, ierobežotas atsevišķas grupas un tā tālāk. Bet katrā ziņā, tie Ministru kabineta noteikumi sākotnēji, viņi iedeva pilnīgi tādu kā “carte blanche” šai nozarei – tātad mēs jums varam dabūt, cik jums vajag, siltumu nevajag ražot, ražojiet tikai elektrību, mēs jums maksāsim par maksimumu.

Jānis Geste: Labi, runājot par to, kas tad notiek tālāk – jūs piedāvājat plānu trīs gadu laikā no OIK atteikties. Nerunājot par plāna detaļām, kas ir tie riski šajā situācijā? Tas, ko mēs šobrīd redzam, elektroenerģijas ražotāji saka – mēs sūdzēsimies tiesā jebkurā gadījumā. Jūs esat teicis, ja noraujat stopkrānu šobrīd, tas ir 200 līdz 500 miljonu eiro risks. Trīs gadu laikā – tad kas ir tas risks?

Arvils Ašeradens: Mēs esam tiešām ar šo programmu centušies izvairīties no tiesvedībām. Un tas, ko mēs redzam – mēs trīs gadu laikā pārējam uz civilizētu sistēmu, kura ir tirgus noteikumos balstīta, nevis tāda kā šobrīd, kurā uzņēmējam tiek garantēts bizness uz 25 vai 15 gadiem, kāda nu tur kurā reizē atļauja ir izdota.

Jānis Geste: Bet tas, kas ierobežo valsts rīcību, ir tas, ka Latvija ir uzņēmusies konkrētas saistības attiecībā uz to, cik daudz mēs šo zaļo enerģiju saražojam, un otra problēma ir tā, ka tās tehnoloģijas, kas ir uzstādītas, viņas ir tādas, kas neļaus tirgū tirgot elektroenerģijas cenu par pašizmaksu, kas nozīmē, ka kaut kādam atbalsta mehānismam būs jābūt arī turpmāk. Jūs esat divus variantus piedāvājuši.

Arvils Ašeradens: Jā, mēs esam piedāvājuši. Mēs redzam, ka caur šiem mehānismiem, ko ir iedevusi arī Eiropas Komisija, ir šis peļņas ierobežošanas mehānisms, arī šī atbalsta struktūras maiņa. Mēs varam būtiski samazināt šo atbalstu, un pašās beigās tai atlikušajā daļā pārējam uz tirgus mehānismu.

Guntis Bojārs: Vai jūs varat garantēt, ka starp “Vienotības” ziedotājiem nav uzņēmumu, kuriem kaut kādas šāda veida pārmaiņas varētu aiziet labā gultnē. Jūs esat droši?

Arvils Ašeradens: Es atbildētu viennozīmīgi, jā. Un tam nav nekāda sakara ar “Vienotības” ziedotājiem.

Guntis Bojārs: Un vai jūs turpmāk arī nepieņemsiet ziedojumus no, iespējams, uzņēmumiem, kuri ir ieinteresēti šī jautājuma, es teiktu tā, viņiem izdevīgā risinājumā. Jā vai nē?

Arvils Ašeradens: Viennozīmīgi nē. Nav šaubu. Es tiešām esmu sācis vienu bezkompromisa cīņu, un šis būtu tiešām stipri dīvaini, ja mēs runātu par šādām kopsakarībām.

Jānis Geste: Tas jautājums, kas ir no iedzīvotāju puses un ko mēs saņemam arī no skatītāju jautājumiem – vai viņiem arī turpmāk būs jāmaksā par zaļās enerģijas ražošanas atbalstīšanu?

Arvils Ašeradens: Tas, ko mēs redzam – trīs gadu laikā OIK tiek izbeigts.

Jānis Geste: Bet pēc tam? Kas ir tas veids, kā mēs atbalstām zaļo enerģiju?

Arvils Ašeradens: Jā, ļoti svarīgs elements tajā visā lietā ir tas, kas ir varbūt mazāk diskutēts, tas ir klimata plāns, kurš ir nākamā gada laikā jāizstrādā. Latvija to ir darījusi neiedomājami dārgā veidā. Mēs redzam, ka zaļā enerģija, ja mēs pārējam kaut vai to pašu gāzes staciju vietā uz šķeldu, tas neko nemaksā. Vējš arī neko nemaksā.

Guntis Bojārs: Jā, bet tas nākamais atbalsts jūsu plānā ir plānots no valsts budžeta tiešā veidā vai caur elektrības patērētājiem?

Arvils Ašeradens: Tā atlikušā daļa ir, mēģināšu ļoti vienkārši, lai jūs saprastu. Mēs pērkam degvielu katru dienu, un tajā degvielā ir zaļā komponente, zaļā biodegviela klāt piejaukta. Šis ir tas pats modelis, jā, mēs redzam, ka apmēram 5% tiktu piejaukta zaļā enerģija, bet tirgotāju pienākums būtu nopirkt šo pēc tirgus noteikumiem.

Jānis Geste: Tā ir runa par šiem zaļajiem sertifikātiem, kas tāpat galu galā būs lietotāju elektrības rēķinā, tikai tas nesauksies OIK.

Arvils Ašeradens: Jā, bet tā būs pilnīgi citāda naudas summa. Tas, ko mēs esam sarēķinājuši – elektrības lietotāju rēķins samazināsies par 10%.

Jānis Geste: Maksāsim tāpat, bet mazāk.

Arvils Ašeradens: Būtiski mazāk.

Guntis Bojārs: Tēze no 4000 zīmju programmas – “Reģionālā politika stipriem novadiem”. Tēze no jūsu premjera kandidāta Krišjāņa Kariņa programmas Latvijas izaugsmei – “Atbalstīt reģionālo politiku un veidot stiprus novadus” – divi. Tēze no jūsu partijas, atbildot uz mūsu iepriekš uzdotajiem jautājumiem – “Ir pienācis laiks jaunai reģionālai reformai” – trīs. Un tagad vēl citāts no jūsu partijas biedra, Salaspils mēra Raimonda Čudara, kurš tiek pieteikts arī kā jūsu reģionālās politikas ministrs – “Ir jāstrādā un jāpieņem jauns pašvaldību likums, jo esošais savu laiku nokalpojis”. Saukļus redzu. Reformu vajag. Sāku meklēt, kur ir saturs. Kur ir saturs?

Aldis Adamovičs: Tad nu, pirmkārt, man jāsaka, ka “Jaunā Vienotība” tiešām šobrīd ir izveidojusi apvienību ar piecām reģionālajām partijām, un es domāju, ka šai ziņā mēs tiešām plānojam izmaiņas reģionālajā politikā, ja mums būs iespēja. Un es varu apliecināt, ka jau šīs Saeimas sākumā Nacionālā apvienība un “Vienotība” bija tās, kas rosināja veidot lielākus, stiprākus novadus vismaz ar pilsētām vai rajonu centriem centros, lai notiktu attīstība, lai piesaistītu investīcijas, lai būtu nodokļi. Diemžēl jāsaka, ka kategoriski pret iestājās Zaļo un Zemnieku savienība.

Guntis Bojārs: Šo visu mēs zinām, priekšvēsturi mēs zinām, un tur ir gara vēsture. Un es atceros, raidījuma sākumā Ašeradena kungs lietoja vārdu “populisti”. Populistiem kas raksturīgi – saukļi bez satura. Šis nav populisms?  Gribam kaut kādu reformu, attīstīsim, stiprināsim novadus. Satura varas partijai nav.

Aldis Adamovičs: Šobrīd arī Nacionālās attīstības plānā mums ir 21 reģionālais centrs un 9 lielās pilsētas, uz ko mums, uz ko mums nākotnē ir jāiet. Un, protams, ka arī ar “Vienotības” atbalstu Latgalē mēs esam izveidojuši divas rīcības programmas, sākot no 2012. gada, gan Valda Dombrovska vadībā, gan Laimdotas Straujumas. Un viņas ir efektīvi darbojušās Latgalē, un es viennozīmīgi varu teikt, ka šī sadarbība ar reģioniem turpināsies. Un, ja “Vienotība” būs valdībā un Saeimā, tad šis atbalsts reģioniem notiks.

Guntis Bojārs: Es atsaucos – “ir pienācis laiks jaunai reģionālajai reformai”. Tas ir tas jūsu citāts mums sūtītajās atbildēs. Pieci soļi, kāda ir tā reforma – nākamgad es daru to, aiznākamajā to?

Arvils Ašeradens: Pirmais, protams, mums ir identificēts novada atbilstību esošajam likumam jau šobrīd, jo tā minimālā prasība ir 4000. Ja mums ir.

Guntis Bojārs: Identificējam, daudzi neatbilst.

Arvils Ašeradens: Jā, un tad ir lēmums, ko ar šo problēmu darīt. Nākamais jautājums ir vienošanās par modeli, kas ir laikam bijis vissarežģītākais. Ir liela ņemšanās, ir divu līmeņu pārvalde vai viena līmeņa pārvalde. Tas, ko mēs šobrīd redzam, optimālais modelis ir šis 21 un 9, un tātad mēs esam gatavi iet uz priekšu, un nākamajā valdības deklarācijā mēs arī šo liksim iekšā. Līdzīgi kā mēs arī mēģinām dabūt līdzšinējā valdības deklarācija to iekšā.

Guntis Bojārs: Daudz tiek runāts arī par to, ka pašvaldības un novadi varētu brīvprātīgā kārtā demonstrēt to, ka mēs veidojam stiprus novadus.

Arvils Ašeradens: Nē, tas jautājums ir izsmelts.

Guntis Bojārs: Brīvprātīgi nesanāk?

Arvils Ašeradens: Nu mēģinām. Nē, nu atceraties, Rojas, Mērsraga piedzīvojumu – apvienojas brīvprātīgi, kamēr bija prēmija, saņēma, iztērēja 200 tūkstošus, laikam toreiz bija latu, un tad arī, tā teikt, izšķīrās.

Jānis Geste: Bet tad izmantojam pātagu vai burkānu?

Arvils Ašeradens: Es domāju - gan, gan.

Aldis Adamovičs: Es domāju, ka jāskatās reālās situācijas. Varbūt tiešām 21+9, to uzreiz nevar realizēt, bet mums būs jāiet uz lielākam un spēcīgākam pašvaldībām.

Guntis Bojārs: Jums ir viens lielisks piemērs, to nevar nepieminēt. Madonā jums “Vienotībai” ir šobrīd laba pārstāvniecība un ir Cesvaines novadā. Cesvaines novads, kur ir 3000 un kas neatbilst šīm prasībām. Nu ļoti jauki, “Vienotība” nodemonstrē, ka novadi spēj strādāt kopā un Cesvaini pievieno Madonai, kur problēma? Likums to neaizliedz.

Arvils Ašeradens: Nu pašlaik gan jūs vienkāršojat problēmu. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir jāiedarbina noteikts šīs reformas mehānisms un tikai tad šī lieta notiks. Es vēlreiz gribu atgādināt piedzīvojumu starp Roju, Mērsragu, kas bija nu tāds pats neveiksmīgais, ko mēs esam redzējuši.

Guntis Bojārs: Saturā īsti nesadzirdēja, es ceru, ka jums tas taps. Un mēs pievēršamies prioritāšu tāfelei.

Jānis Geste: Un jā, tāda neliela interaktīva epizode mūsu raidījumā. Mēs esam izraudzījušies no jūsu programmas un arī no līdzšinējā kandidātu teiktā piecas prioritātes, par kurām mēs jums jūsu starpā lūgsim vienoties, ja būsiet nākamajā koalīcijā, nākamajā pirmām kārtām jau Saeimas sasaukumā. Ja jūs uzaicinās arī būt klāt nākamās koalīcijas veidošanā, tad no šīm prioritātēm tas lūgums ir - sarindot secībā no pirmās līdz piektajai, kur pirmā būs principiāli tā, ko jūs liktu, par kuru jūs neredzat vēl iespēju diskutēt, atkāpties, un tad zemākā ir tā, par kuru jūs pieļaujiet kompromisus.

Guntis Bojārs: Tātad aizsardzībai 2,5% no iekšzemes kopprodukta, dzirdējām. Kopdzīves likums – neizrunājām, bet tas ir viens no jūsu programmas punktiem. Pašvaldību reforma – tas ir tas, par ko mēs runājām pēdējo kārtu. OIK atcelšana – izrunājām. Un VDK arhīva publiskošana.

Edgars Rinkēvičs: Tātad mēs sākam ar OIK atcelšanu, tas ir numur viens, tā ir tā pati svarīgākā lieta. Aizsardzībai 2,5% no iekšzemes kopprodukta – numur divi. Pašvaldību reforma – numur trīs. Kopdzīves likums – numur četri, un VDK arhīva publiskošana – numur pieci.

Guntis Bojārs: Kāpēc tieši šādas prioritātes? Par ko jūs šaubījāties?

Edgars Rinkēvičs: Mēs vispirmām kārtām bijām pilnīgi vienisprātis par to, ko jau Inese teica, ka VDK arhīva publiskošana pēc būtības – viņai ir jābūt atrisinātai jau šajā parlamentā, un tas būtu tehnisks jautājums, tāpēc tas ir pēdējais. OIK, kā mēs saprotam, ir ļoti liela problēma visiem, un tas, kas mūs uztrauc – plāns jau ir pieņemts, bet, lai nākamā valdība nesāktu kaut kādā veidā ākstīties. Un mūsu diskusija bija, ko likt otro – vai pašvaldību reformu vai aizsardzībai 2,5%. Nu pēc nelielas diskusijas mēs sapratām, ka tomēr loģiskāk būtu turpināt aizsardzību kā numur divi, bet viņas, patiesību sakot, ja būtu jāliek tādā ļoti aptiekas svaru līmenī, tad viņas ir ļoti līdzvērtīgas prioritātes.

Guntis Bojārs: Kāpēc OIK atcelšana nav “Vienotības” programmā, un kāpēc, arī atsaucoties uz tiem jautājumiem, ko jūs sūtījāt, trīs prioritārie ministri nav ekonomikas ministri?

Edgars Rinkēvičs: Es varu uzreiz pateikt par OIK – patiesību sakot – vai ir jēga likt valdības vai partijas nākamajā programmā to, par ko pēc ļoti lieliem strīdiem valdība ir politiski vienojusies? Tas bija tas viens no iemesliem, kāpēc 4000 zīmju programmā vienmēr ir grūti salikt lietas, teiksim, tādā veidā, lai viņas būtu tur.

Jānis Geste: Šis jautājums gan “Vienotības” programmā nav bijis arī iepriekšējo Saeimas vēlēšanu programmā. Arī vēl pirms tam.

Edgars Rinkēvičs: Redziet, bet būsim arī reālisti, ka OIK problēma tiešām samilza tādā veidā, kā viņa samilza, pēdējo gadu laikā, un te Arvils jau teica visu to problemātiku, kas mums ir bijusi. Tā ka, ziniet, mēs varam, protams, skatīties, kas arī citām partijām bija pirms 16 gadiem, tur arī dažas lietas nav bijušas, bet mēs reaģējam uz tām lietām un runājam par tām lietām, kuras ir jāizdara un kuras ir obligātas, tāpēc atbilde – OIK atcelšanu ir numur viens pie jebkuras nākamās deklarācijas, vismaz lai tie lēmumi tiktu saglabāti.

Jānis Geste: Prioritātes skaidras. Mēs šovakar arī lūdzām skatītājiem zvanīt un balsot, atbildot uz jautājumu, vai viņi šajās vēlēšanās būtu gatavi par jums balsot ar atbilžu variantiem: “Jā, noteikti”, “Noteikti nē” vai “Vēl domās”. Jāsaka, ka tas zvanītāju skaits mums raidījumos būtiski neatšķiras, šobrīd nepilni divi tūkstoši, toties rezultāts gan ir neierasts tam, kāds ir bijis līdz šim. 54% zvanītāju šovakar uzskatīja, ka, jā, noteikti, viņi balsos par “Jauno Vienotību”, 44% sacīja, ka noteikti nē, un tad vēl 2% sacīja, ka viņi par to domāšot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti