Stāsti

Skolu medmāsām un ministrijai atšķirīgas domas par medikamentiem skolās

Stāsti

Lai stiprinātu ugunsdrošību Latvijā, brīvprātīgie ugunsdzēsēji cer uz valsts atbalstu

Brīvības ielas iedzīvotāji Daugavpilī gaida uzliekam asfaltu

Brīvības ielas iedzīvotāji Daugavpilī gaida asfaltu

Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī Brīvības iela ir vien pārsimts metrus gara neasfaltēta iela Daugavas kreisajā krastā. Tā atrodas Grīvas mikrorajonā, kas agrāk bija atsevišķs miests Kurzemes - Zemgales hercogistē. Daudziem daugavpiliešiem ziņa, ka pilsētā ir Brīvības iela, bijis jaunums, savukārt Brīvības ielas iedzīvotāji cer, ka kādreiz viņu ielu klās asfalta kārta.
 

Brīvības iela Daugavpilī ir neliela ieliņa bez asfalta Daugavas kreisajā krastā un vien dažus simtus metrus gara. Retais uzrunātais daugavpilietis zina, ka tāda iela Daugavpilī vispār ir. Tā sākas pie Sēlijas ielas, kas stiepjas paralēli Latvijas likteņupei Daugavai, no krievu dzejnieka un rakstnieka Nikolaja Ņekrasova vārdā nosauktās ielas līdz autoceļam P68 "Daugavpils - Skrudaliena - Baltkrievijas robeža", un beidzas pie Laucesas upes labā krasta.

Ja Sēlijas ielā transporta kustība ir visai intensīva, tad Brīvības ielā kāda mašīna nobrauc tik pa retam.

Brīvības ielu Daugavpilī iepazīt palīdz žurnālists Ivars Soikāns, viņš ir vietējais, taču arī pats sākumā šaubījies, vai tiešām Daugavpilī ir iela ar šādu nosaukumu. Brīvības ielas Daugavpilī apbūvi abās tās pusēs pamatā veido privātmājas. Garāmgājēju arī nav.

Nesteidzoties ejot pa Brīvības ielu, nonākot līdz namam 11/13, Ivars saka, ka pēc "Lursoft" datubāzes šī ir vienīgā adrese Brīvības ielā Daugavpilī, kur ir reģistrēta kāda uzņēmējdarbība. Mājas saimniece Regīna ar dzīvesbiedru ar puķu tirdzniecību nodarbojas pēdējos 20 gadus.

"Bizness sokas normāli. Labi viss ir ar biznesu, bet paskatieties, kāda mums iela ir "skaista". Solīts asfaltēt ir pirms desmit gadiem, tā arī nav noasfaltēta līdz šai baltai dienai," saka Regīna, kura šeit dzīvo jau 26 - 27 gadus un raksturo to kā mierīgu ielu. Daugavpils Brīvības ielas iedzīvotājiem Regīna novēl: "Būt tikpat draudzīgiem, izpalīdzīgiem vienam pret otru, kādi bijuši līdz šim, nu un, protams, sagaidīt asfaltu uz mūsu ielas. To mēs visi ļoti vēlamies."

Kādas privātmājas pagalmā vīrietis remontē automašīnu, uzrunāts viņš stāsta:

"Šajā mājā dzīvoju trīs gadus, bet mājā, kas trīs namus tālāk, dzīvoju kopš bērnības. Principā nav slikti. Iela mierīga, krimināla šeit nav. Neko sliktu pateikt nevaru. Tikai asfalts mums te būtu vajadzīgs. Sieva pašvaldībā uzzinājusi, ka 2019.gadā Brīvības ielu plānots noasfaltēt. Kā tas īstenībā būs, mēs pagaidām nezinām. Cerība ir, ka asfalts būs vai vismaz cietais uzbērums. Tikai daļa ielas ir noasfaltēta. Bet tas asfalts tur ir, cik sevi atceros - gadus 20 vai 30."

No blakus mājas iznāk vēl kāda sieviete. Arī viņa nosaka, ka dzīvot šeit patīk, jo iela ir klusa, tikai putekļaina un netīra. Citādi Irīnai te patīk:

"Šeit dzīvoju kopš 1988.gada. Daugavpilī neviens netic, ka pie mums ir Brīvības iela, visiem Brīvības iela asociējas ar Rīgu. Esmu lepna par to, ka mums ir sava Brīvības iela un es te dzīvoju!"

Saliekot vēsturiskos faktus kopā, Daugavpils Universitātes

vēstures doktors Henrihs Soms atklāj, ka savu pašreizējo nosaukumu Brīvības iela ieguvusi tālajā 1953.gadā, kad administratīvās reformas rezultātā Daugavpilij tika pievienota Daugavas kreisajā krastā esošā Grīvas pilsēta.

Lai ielu nosaukumi nedublētos, Grīvā esošo Kalēju ielu tika nolemts pārdēvēt par Brīvības ielu.

"Mēs šodien varam tikai pieļaut, kādēļ tieši tajā gadā ielai tika dots tieši šāds nosaukums. Pilsētu apvienošana notika 1953.gada maijā. Viens no nozīmīgākajiem tā laika notikumiem bija Staļina nāve martā. Šķiet, ka brīvības vārds tobrīd varētu būt bijis pietiekami aktuāls. Protams, nevajadzētu to pārspīlēt, bet brīvības ideja kaut kādā mērā varēja parādīties toreizējās ideoloģijas kontekstā," saka Henrihs Soms.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti